Artis Pabriks: Skotijas neatkarības rēķins Latvijai  (232)

Līdz ar to šo notikumu nevar nosaukt par sasteigtu vai pēkšņu, jo bija laiks, lai politiķi un britu sabiedrība izvērtētu plusus un mīnusus, ko sniegtu neatkarīga Skotijas valsts. Jāatzīst, ka divi gadi pagāja diezgan klusi un patiesas debates sākušās tikai pēdējo mēnešu laikā. Tas tāpēc, ka, iespējams, Lielbritānijas valdība līdz galam neticēja pozitīva rezultāta iespējai šajā referendumā, savukārt skoti no savas valdības nebija pietiekami aktīvi pieprasījuši atbildes par to, kas Skotiju sagaidīs pēc neatkarības iegūšanas gan finansiālajā un ekonomiskajā sektorā, gan starptautiskajā politikā. Šobrīd spriedze ir būtiski pieaugusi, jo sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka izšķiroša var izrādīties katra balss, tomēr neatbildēto jautājumu joprojām ir pietiekami daudz. Būtiskākais, kas satrauc Latviju, ir tas, vai un kā mainīsies Lielbritānijas ārpolitika, kā veidosies Latvijas attiecības ar jaunizveidoto Skotijas valsti, ja referenduma rezultāts būs pozitīvs.

Jāatgādina, ka Latvijas un Lielbritānijas divpusējās attiecības vienmēr bijušas ciešas un Latvijai ļoti nozīmīgas. Lielbritānija bija pirmā valsts, kas Latvijas neatkarību de facto atzina 1918. gada 11. novembrī, nedēļu pirms Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas. Tās bruņotie spēki līdzdarbojās arī Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā, kas prasīja arī daudzu britu karavīru dzīvības. Arī šobrīd abu valstu divpusējās attiecības ir ļoti intensīvas. Kā piemēru varu minēt ļoti ciešo  mūsu bruņoto spēku sadarbību ar Lielbritāniju Eiropas Savienības (ES) Kaujas grupas ietvaros, ātrās reaģēšanas spēkos, kā arī iepērkot  ekipējumu un bruņojumu. Tāpēc pastāv bažas,  ja Skotijas iedzīvotāji nobalsos par tās neatkarību, Lielbritānijai būs nepieciešams laiks, lai aprastu ar jauno situāciju un iekšpolitiskie jautājumi ņems virsroku pār ārpolitiku, tādējādi mūsu valstu savstarpējā sadarbība var uz kādu brīdi tikt apgrūtināta.

Tāpat mēs nezinām, kāda būtu jaunās Skotijas valdības attieksme pret NATO un Krieviju, pret tiem drošības pasākumiem, par kuriem līdz šim aktīvi iestājās Lielbritānija. Pazīmes liecina, ka Skotija varētu būt vairāk kreisi orientēta, koncentrēties uz sociālo problēmu risināšanu, un tās drošības politika varētu būt vairāk līdzīga Īrijas, kas nav NATO dalībvalsts, drošības politikai. Līdz ar to Skotija starptautiski varētu nebūt tik dedzīga Latvijas interešu aizstāvētāja, kāda līdz šim ir bijusi Lielbritānija. Te, protams, būs darbs mūsu Ārlietu dienestam, lai pārliecinātu Skotiju kļūt par Baltijas sabiedroto.

Pārdomas izraisa arī Lielbritānijas nākotne ES, jo tieši skoti ir bijuši lielākie Lielbritānijas dalības atbalstītāji šajā organizācijā. Skotijas atdalīšanās var palielināt risku, ka Lielbritānijā patiešām notiek referendums par tās izstāšanos no Eiropas Savienības. Lai gan skotu skaits pret visu britu sabiedrību ir salīdzinoši neliels, pastāv iespēja, ka 5 miljonu balsu var būt izšķiroši. Ja Lielbritānija patiešām izstātos no Eiropas Savienības, tas organizācijai un arī Latvijai būtu būtisks zaudējums.

Ja vērtējam šo referendumu no emocionālā viedokļa, latviešiem kā nelielai nācijai, kas daudzus desmitus gadu ir sapņojusi un cīnījusies par savu neatkarību un to atguvusi, skotu neatkarības centieni šķiet diezgan simpātiski. Mums ir viegli sajust tautas vēlmi pēc pašnoteikšanās, jo atmiņas par Atmodas laika notikumiem vēl ir dzīvas. Turklāt referendums Skotijā, atšķirībā no okupētās Krimas, notiek tiesiskos apstākļos, liberālās demokrātijas ietvaros. Tā būs skotu tautas brīva izvēle, kā tālāk veidot savu nākotni, un mēs to respektēsim. Taču mums ir jābūt arī pragmatiskiem un jāatceras, ka pozitīva referenduma rezultāta gadījumā situācija būs būtiski mainījusies un Latvijas valdībai būs aktīvi jāstrādā, lai divpusējās attiecības ar Lielbritāniju nepaliktu mazāk intensīvas un nekavējoties tiktu uzsākta attiecību veidošana ar jauno Skotijas valsti, lai iespējami ātrāk iegūtu atbildes uz līdz šim neskaidrajiem jautājumiem.