Neaizsargājot trauksmes cēlējus, kopumā cieš visa sabiedrība un valsts - daudzi noziegumi un prettiesiskas darbības tiek noklusētas un sistēmiski turpinās. Rezultātā Latvijā neskaitāmi pārkāpumi netiek atklāti tikai tādēļ, ka par tiem baidās ziņot. Vēl jo vairāk - trauksmes cēlējiem nav drošības sajūtas un pārliecības arī par to, ka informācija, ko nodos tiesību sargājošajām iestādēm, beigās netiks vērsta pret pašu trauksmes cēlēju.
Piemēram, praksē ir bijuši gadījumi, kad trauksmes cēlējs ziņo par privātā vai publiskā sektora iestādi, taču tās rīcībā ir spēcīga un labi apmaksāta juristu komanda, kas spēja radīt rafinētus mākslīgus attaisnojumus savai rīcībai, rezultātā ziņošanu padarot kā nepamatotu un apsūdzot trauksmes cēlēju par cieņas aizskaršanu un nepamatotu apsūdzību.
Ne valsts pārvaldē, ne privātajā sektorā šobrīd nepastāv skaidri, caurskatāmi un efektīvi trauksmes celšanas kanāli un nav speciāla tiesiskā regulējuma attiecībā uz trauksmes cēlēju tiesisko aizsardzību. Tas ir nopietns šķērslis attiecībā uz iedrošināšanu celt trauksmi. Šobrīd normatīvie akti Latvijā paredz vien fragmentāru aizsardzību un tiesības personai, kas sniegusi informāciju par prettiesiskām darbībām privātajā vai publiskajā sektorā. Vēl jo vairāk - līdzšinējā Delna prakse pierāda, ka Latvijā anonīmiem ziņojumiem ir zema vērtība.
2013.gada 5.novembrī tika publicēts pētījums "Trauksmes cēlēji Eiropā". Pētījumā apkopota trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismu prakse. No 23 Eiropas Savienības valstīm tikai četrās tiek aizsargāti trauksmes cēlēji, kur aizsardzību pilnīgi reglamentē konkrēts, atsevišķs likums. Šīs valstis ir Luksemburga, Rumānija, Slovēnija un Lielbritānija. Situācija pārējās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti dažāda. 16 no tām daļēji tiek aizsargāti tie, kuri ziņo (ceļ trauksmi), bet 7 (septiņās) vispār nepastāv nekāda tiesiskā aizsardzība trauksmes cēlējiem[1]. Latvija ir starp septiņām valstīm, kurās nepastāv šī aizsardzība.
Latvijā celt trauksmi ir bīstami - tas nozīmē izšķirties starp savu (arī savu tuvinieku) drošību (arī dzīvību) vai ziņot par nelikumīgām darbībām. Likumsakarīgi, pie pašreizējās kārtības lielākoties potenciālais trauksmes cēlājs izvēlēsies klusēt. Lai trauksmes cēlējs sevi pasargātu, viņš teorētiski varētu ziņot anonīmi, tomēr šobrīd Latvijā pastāvošās tiesību normas neparedz iespēju atzīt anonīmi sniegtu informāciju par oficiālu iesniegumu, lai gan tikpat kā visām tiesībsargājošajām iestādēm ir anonīmās ziņošanas mehānismi. [2]
Tādēļ iedzīvotājiem ir izvēle vērsties pie nevalstiskajām organizācijām, kas pieņem šādus ziņojumus, izskata tos pēc būtības un sniedz juridisku konsultāciju vai cita veida atbalstu, ja tiek konstatēts, ka gadījums tiešām atklāj noziedzīgas rīcības, t.sk. korupciju. Latvijā šādas sūdzības uzklausa Sabiedrība par atklātību - Delna.
Delna pēdējo trīs gadu laikā ir saņēmusi vairāk kā 200 sūdzības par dažādiem trauksmes celšanas gadījumiem un ziņotāju vidū ir ne tikai iedzīvotāji, bet arī uzņēmēji un bijušās amatpersonas. Pārsvarā ziņojumi ir anonīmi, kas arī palīdz Delnai atklāt jaunas un ne tik jaunas korupcijas shēmas, kas dod iespēju turpināt iniciēt dažādas normatīvā regulējuma izmaiņas, lai turpmāk vairs nepieļautu korupciju.
Tomēr pašreizējā situācija liecina, ka cilvēki, kuri tiešām ko vēlas mainīt un celt trauksmi par noziedzīgām rīcībām, rada nesamērīgi risku savai drošībai un arī dzīvībai. Ņemot vērā, ka pieaug tendence saņemt anonīmus ziņojumus, turklāt bieži par sistēmiskiem pārkāpumiem, jau tuvākajā laikā nepieciešams izstrādāt pilnvērtīgu tiesiskās aizsardzības mehānismu, lai nodrošinātu drošību tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi nepieļaut sabiedrībai un valstij kopumā kaitīgas darbības.
[1] Whistleblowing in Europe : Legal protections for whistleblowers in the EU. http://www.transparency.org/whatwedo/pub/whistleblowing_in_europe_legal_protections_for_whistleblowers_in_the_eu (Transparency International mājas lapa; aplūkots 4.11.2013.)
[2] Iesnieguma likums. Pieejams : http://likumi.lv/doc.php?id=164501