Krievijas aktivitātes informatīvajā laukā bija vērstas uz savas rīcības atvieglošanu, pamatošanu un pretinieku paralizēšanu. Lai gan aktīvā darbība informatīvajā laukā ir uzskatāma par vienu no Krievijas panākumu atslēgām, tikpat svarīga, ja pat ne svarīgāka, nozīme ir pamatam, kas tika ielikts vairāku gadu garumā, Krievijai īstenojot savu politiku Krimā, Ukrainas Dienvidaustrumu reģionos, kā arī citās Krievijas kaimiņvalstīs.
Viens no Krievijas ārpolitikas arsenālā esošajiem instrumentiem, savu interešu aizstāvēšanai ārvalstīs, ir publiskā diplomātija. Publiskā diplomātija ir tradicionālās diplomātijas "jaunākā māsa", kuras ietvaros viena valsts, izmantojot oficiālās amatpersonas (diplomātus) un dažkārt nevalstiskās organizācijas, plašsaziņas līdzekļus un citus instrumentus, tiecas ietekmē citu valstu sabiedrības. Savukārt sabiedrības ir tās, kas pēc tam ietekmē savu valstu valdības. Publiskā diplomātija ir tas diplomātijas veids, kas pēdējos gados ir piedzīvojis strauju uzplaukumu, kā viens no efektīviem valsts ārpolitikas īstenošanas veidiem.
Arī Krievija publisko diplomātiju nav atstājusi novārtā un identificējusi tās lomu valsts interešu īstenošanā. "Savā publiskajā diplomātijā Krievija tieksies nodrošināt objektīvu Krievijas percepciju pasaulē, attīstīs veidus ārvalstu sabiedriskā viedokļa informatīvai ietekmēšanai, nostiprinās Krievijas plašsaziņas līdzekļu lomu starptautiskajā informatīvajā vidē, nodrošinot tos ar nepieciešamo valsts atbalstu, kā arī aktīvi līdzdarbosies starptautiskajā informatīvajā sadarbībā un spers nepieciešamos soļuslai cīnītos pret informatīvajiem draudiem tās drošībai un suverenitātei."[1] Šādi tiek aprakstītas Krievijas ārpolitikās aktivitātes 2013. gadā apstiprinātajā Krievijas Federācijas ārpolitikas koncepcijā.
Publiskās diplomātijas teorētisko pamatu nodrošina maigās varas koncepts. Maigā vara ir viens no tiem konceptiem, kas pēdējos gados tiek plaši locīts kontekstā ar Krievijas politiku tās tuvējās kaimiņvalstīs. Arī Krievijas ārpolitikas pamatdokumentos vērojamas atsauces uz maigo varu, kā mūsdienu starptautisko attiecību elementu. Vienlaicīgi diskusijās par maigo varu nepamatoti liela uzmanība tiek veltīta tieši "maigumam", varas aspektu atstājot novārtā. Tomēr pats maigās varas koncepta autors - ASV starptautisko attiecību teorētiķis Džozefs Naijs uzsver, ka maigā vara ir un paliek viens no varas veidiem, bet vara ir "spēja panākt, lai citi izpilda tavu gribu". Atšķirībā no stingrās varas, kas savas gribas izpildi panāk ar piespiešanu vai draudiem, maigā vara to dara ar neuzkrītošākiem paņēmieniem, radot citiem vēlmi un gribu izpildīt. Varas stingrums vai maigums arī neko nepasaka par varas rezultātiem, t.i. maigās varas izmantošana nenozīmē, ka pieņemtie lēmumi būs pozitīvi abām pusēm. Piemēram, nevar noliegt, ka Nacistiskajai Vācijai vai PSRS piemita zināma maigā vara, bet tas nepadarīja šo valstu mērķus cēlus. Arī publiskās diplomātija var tikt izmantota, lai īstenotu intereses, kas ir izdevīgas vienai valstij, bet var radīt zaudējumus citām.
Lai detalizētāk izprastu Krievijas pieejas publiskās diplomātijas īstenošanai Latvijā, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadībā ir veikts starpdisciplinārs pētījums "Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors". Pētījums parāda atšķirības starp maigās varas un publiskās diplomātijas teorētisko skaidrojumu un Krievijas operacionlizēto izpratni par abiem konceptiem. Jau maigās varas koncepta tēvs Dž. Naijs savās publikācijās ir minējis Krieviju un Ķīnu, kā valstis, kuras zem maigās varas piesega faktiski īsteno stingro varu, propagandu vai izvērš cita veida darbības, kas nav savietojamas ar teorētisko maigās varas koncepta izpratni. Piemēram, sev labvēlīgas informācijas izplatīšana plašsaziņas līdzekļos, ja informācija ir apzināti nepatiesa, ir tālu no maigās varas, kādu to aprakstīja Dž. Naijs.
Jaunajā pētījumā secināts, ka Krievija, izmatojot publiskās diplomātijas karogu, tiecas pamatot virkni darbību, kas pēc būtības neatbilst starptautiskajai izpratnei par publisko diplomātiju. Krievijas publiskā diplomātija nav balstīta dialogā, bet gan vērsta uz vienpusēju komunikāciju. Krievija ir gatava mainīt citas sabiedrības un valstis, bet nav gatava pati pieņemt kritiku un pielāgoties. Vienalga vai komunikācija tiek īstenot plašsaziņas līdzekļos vai citu valstu sabiedrību ietekmēšanai tiek izmantoti nevalstiskie aktori, Krievijas pieeja liecina par tendenci dominēt. Krievijas publiskā diplomātija lielākoties ir vērsta noteiktu mērķauditoriju virzienā, kā redzamāko minot "Krievijas tautiešus".
Krievijas "tautieši" tiek uzskatīti par daļu no "krievu pasaules", jeb Krievijā radīta idejiska veidojuma, kas apvieno Krievijā un ārvalstīs dzīvojošos, kuri ir Krievijas pilsoņi, krievi, pārvalda krievu valodu vai citādi sevi identificē ar Krieviju vai tās kultūru. Latvijā Krievija tiecas atbalstīt tās "tautiešus" ar nevalstisko organizāciju palīdzību, tomēr Latvijā pastāvošais normatīvais regulējums daudzkārt liedz noskaidrot, kāda veida palīdzību šīs NVO saņem un kā šī palīdzība, piemēram, finansējums tiek izlietots. Līdzīga situācija ir vērojama plašsaziņas līdzekļu gadījumā. Latvijā, protams, nav nepieciešams savs "ārvalstu aģentu" likums, bet lielāka caurredzamība gan nekaitētu.
Ko mēs varam secināt? Krievijas maigā vara nebūt nav tik maiga, kā arī tās publiskā diplomātija ne vienmēr ir tik publiska vai diplomātiska. Krievijai teorētiski ir vērā ņemama maigās varas kapacitāte. Piemēram, nevar noliegt, krievu kultūras bagātību un lomu arī Eiropas kultūras un intelektuālajā attīstībā. Diemžēl Krievijas darbības ārpolitikā (Gruzija, Ukraina) un iekšpolitiski (cilvēktiesību, politiskās līdzdalības u.c. tiesību ierobežojumi) ir ievērojami iedragājušas Krievijas tēlu pasaulē. Bet izskatās, ka Krievija ir izlēmusi to uzlabot, nevis risinot problēmjautājumus, bet izvēloties ticēt, ka problēmu nav, un vienlaicīgi par to pārliecinot arī pārējo pasauli, jeb radot virtuālu idealizētu Krieviju.
Kādas mācības no tā būtu jāizdara Latvijai? Beidzot jāsaprot, ka informācijai 21. gadsimtā IR nozīme un tā var atstāt ietekmi uz valsts politiskajiem procesiem. Jāveicina caurskatāmība Latvijas NVO un plašsaziņas līdzekļu sektorā. Valstij ir jāuzrunā tās sabiedrība, gan informējot par noteiktām politikas iniciatīvām un lēmumiem, gan par valsts attīstības vīziju kopumā. Protams, šeit mēs nedrīkstam piemērot Krievijas praksi, kad valsts veidota informācija dominē. Arī aktīvāka Latvijas publiskā diplomātija nekaitētu, jo palīdzētu ne vien veidot izpratni par Latviju ārpus valsts robežām, bet arī iekšēji - definēt valsts "esenci".
Ar pētījumu pilnā apjomā un tā secinājumiem būs iespējams iepazīties, sākot ar 25. septembri, Austrumeiropas politikas pētījumu centra mājaslapā lapā www.appc.lv.
[1]http://mid.ru/bdomp/ns-osndoc.nsf/1e5f0de28fe77fdcc32575d900298676/869c9d2b87ad8014c32575d9002b1c38!OpenDocument
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!