Šajā pašā pusgada laikā esam piedzīvojuši pozitīvas pārmaiņas NATO drošības aliansē. Jau šodien mūsu valsts teritorijā ir pastiprināta citu NATO dalībvalstu klātbūtne, kura nākotnē tikai palielināsies. No mūsu puses uzdevums ir vienkāršs: straujāk palielināt valsts budžeta līdzekļus tieši aizsardzības jomai, lai tie būtu NATO noteiktie 2% no valsts IKP.
Taču nepieciešamība stiprināt mūsu valsts militārās drošības struktūras ir tikai daļa no tā, kas būtu jādara. Analizējot Putina "ieroču" arsenālu var redzēt, ka viņa kara taktika izmanto ne tikai tiešus militārus līdzekļus. Viens no šiem līdzekļiem ir informatīvais (klajas propagandas un melu) karš.
Otrs, kā redzam Ukrainā, ir pielietojot enerģijas piegāžu "pātagu". Lai panāktu kaimiņu valstu pakļautību, Putins nebaidās izmantot enerģijas piegādes kā šantāžas līdzekli. Apturot Ukrainas gāzes piegādes, Putins (joprojām neveiksmīgi) cenšas lauzt Kijevas Rietumniecisko (demokrātisko) nostāju.
Ja Latvijas militārās spējas stiprina mūsu NATO partneri, tad enerģijas ziņā esam bez faktiska atbalsta. Kaut esam bagātīgi apveltīti ar "zaļo" enerģiju, tomēr dabasgāze sastāda apmēram 1/3 no kopējā enerģijas patēriņa. Kā zināms, esam 100% atkarīgi no Kremļa kontrolētā Gazprom monopola gāzes piegādēm. Kad privatizēja "Latvijas Gāzi" 1997. gadā, šādu monopola stāvokli garantēja uz 20 gadiem. Tātad līdz 2017. gada pavasarim.
Latvijā esošo gāzes piegādes sistēmu izveidoja 1960. gados okupācijas laikā. Tā laika Krievijas impērija Padomju Savienība iekļāva Baltijas valstis plašajā Krievijas gāzes apgādes sistēmā. Neskatoties uz to, ka esam atguvuši neatkarību jau vairāk kā pirms 20 gadiem, tā arī joprojām nav atrisināta situāciju, ka esam pilnīgi atdalīti gāzes apgādes ziņā no pārējās Eiropas. Privatizējot "Latvijas Gāzi", toreizējā valdība faktiski nodrošināja Krievijas kontroli ne tikai par gāzes piegādēm, bet arī pār vērtīgo un vērienīgo Inčukalna gāzes krātuvi, kas spēj apgādāt ne tikai Latviju un Lietuvu, bet ziemas mēnešos arī Rietumkrievijas apgabalus.
Pēdējos piecos gados daudz ir runāts, bet maz darīts, lai lauztu mūsu monopola atkarību no Krievijas gāzes. Bieži vien diskusijas ir bijušas neauglīgas, sajaucot vajadzību nodrošināt konkurenci ar vēlmi paturēt labas attiecības ar Krieviju. Krievijas dabasgāzei tāpat kā citu valstu dabasgāzei nav ne vainas - problēma ir, ka tās piegādātājs ir monopolists. Redzot, ka Putins savai valstij ir noteicis klaji agresīvu attieksmi pret Rietumiem kopumā, ir jāliek pie malas ilūzija, ka vienpusēji mēs spētu uzturēt labas attiecības ar mūsu lielo Austrumu kaimiņu.
Kaut pēdējos mēnešos ir izkustējies projekts, kas paredz savienot Lietuvas un Polijas gāzes tīklus (kas līdz ar to savienotu arī Latvijas tīklus ar Poliju), tas pats par sevi neuzlabos mūsu valsts un mūsu patērētāju gāzes piegādes drošību. Mūsu drauds nav tas, ka Krievija pēkšņi atteiktos piegādāt gāzi uz Inčukalna krātuvi - tā ir nepieciešama pašai Krievijas gāzes sistēmai - bet gan tas, ka mums var pēkšņi strauji palielināties gāzes piegādes cena, kas tiešā veidā ietekmētu ikvienas ģimenes finanses. Ikkatrs Latvijā izmanto Krievijas piegādāto gāzi, kaut vai tad, kad vakarā iededz spuldzi. No gāzes Latvijā ražo ne tikai siltumu, bet arī elektrību.
Lai lauztu šo monopolu, ir nepieciešama ne tikai jauna infrastruktūra (gāzes vada savienojums ar Poliju vai sašķidrinātais gāzes terminālis kādā Baltijas valsts ostā), bet arī spēkā esoša likumdošana, kas atrisinātu to, kas notiks ar "Latvijas Gāzes" monopolu un stratēģiski svarīgo Inčukalna krātuvi, kad beigsies monopola laiks.
Šogad Saeima spēra pirmo nozīmīgo soli, ierakstot likumā, ka gāzes monopols beigsies 2017. gadā, kad beigsies privatizācijas laikā noteiktais termiņš. Nākamā Saeima un valdība būs tās, kurām būs jāseko līdzi tam, lai notiktu "Latvijas Gāzes" sadalīšana. Būtiska nozīme būs arī nākamās valdības darbam, veicinot konkurences apstākļu veidošanos Latvijā pēc monopola izbeigšanas, lai gāzes tirgum piesaistītu vēl citus dalībniekus. Šo jautājumu attīstība un lēmumi, kas saistīti ar gāzes tirgus atvēršanu, būs svarīgākie drošības lēmumi nākamos četros gados, kas vai nu stiprinās mūsu valsts kopējo drošību, vai atstās mūs pilnīgi pakļautus Krievijas gāzes monopola cenu un noteikumu politikai.
Domājot par valsts drošību, ir jāskaita ne tikai nauda aizsardzības budžetā, bet arī konkrētie lēmumi, kas nodrošinās konkurenci gāzes tirgū un likvidēs mūsu bīstamo atkarību no Putina Krievijas gāzes monopola.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!