Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Lācis sapnī un īstenībā  (44)

Tas, ka politiķi ārvalstu vizītēs slavē un cildina uzņemošās puses amatpersonas, nav nekas jauns - tas pat pieder pie labā toņa starpvalstu attiecībās. Mazliet savdabīgāk ir, kad šādiem di­tirambiem tiek izmantots nosacīti opozicionārs medijs, kā šajā gadījumā telekanāls Doždj, kuru vēl nesen tik tik­ko neaizklapēja ciet Krievijas varas vertikāle. 

Tomēr šis komentārs nebūs vel­­tīts Ušakova attiecībām ar Krievi­ju - tur jau lielākajai Latvijas sabiedrības daļai tāpat "viss ir skaidrs". Aiz mēles viņu neviens neraustīja - tā­tad bija kāda vajadzība paust savu atbal­stu Kremlim. Taču, vai šo atbalstu nosaka vēlme "būt kopā ar savu vē­­lētāju", kurš savā vairumā ir pozitīvi noskaņots pret Krievijas pašreizējo administrāciju, vai kādas korporatīvas saites, - par to šo rindu autors kompetenti spriest nevar un blakus ar svecīti stāvējis nav.

Citādi ir ar pašu izteikuma saturu. Latviešu mediji to atainoja ļoti selektīvi - un ko gan citu lai sagaida no mūsu nevaldāmi brīvās preses priekšvēlēšanu periodā? Ušakova komentāra pamatdoma bija šāda - Putins Kremlī vislabāk atbilst Latvijas interesēm tādēļ, ka visas iedomājamās alternatīvas ir sliktākas. Saskaņā ar Ušako­va vārdiem Putina vietā varētu nākt Zjuganovs vai Žirinovskis, nevis Navaļ­nijs - tādēļ labāk, ja viss paliek, kā ir. 

Raugoties no veselā saprāta viedokļa, sacītajam ir grūti nepiekrist - ja tādas ir alternatīvas, tad labāk lai paliek Putins. Taču aiz šiem vārdiem slēpjas daži interesanti pieņēmumi par Krie­vijas iekšpolitiku un Latvijas-Krievijas attiecībām, kurus būtu vērts analizēt mazliet detalizētāk.

Vispirms, vēl ilgi pirms Krimas pievienošanas un Ukrainas krīzes mūsu sabiedriskajā domā tika neatlaidīgi kultivēts viedoklis, ka Latvijas un Krievijas attiecības kopumā ir sliktas. Tomēr šo pieņēmumu būtu vērts pārdomāt mazliet kritiskāk. Protams, mūsu attiecības ar Krieviju nekad nav bijušas labas tādā nozīmē, kādā par labām mēs saucam savas attiecības ar Dāniju. 

Taču tās nebija arī ļoti sliktas, ja ņemam vērā Krievijas ģeopolitisko svaru, temperamentu un ambīcijas. Protams, Krievija cēla mums starptautisku neslavu, visur runādama par krievvalodīgo diskrimināciju Latvijā; tā baroja savu sabiedrisko domu ar stāstiem par Latvijā atdzimstošo fa­­šis­mu; tā arī izmantoja gāzes līgumus Baltijas enerģētiskās neatkarības graušanai. Tomēr tiem, kam liekas, ka tas viss nozīmē reāli sliktas attiecības ar Krieviju, vajadzētu padomāt mazliet rūpīgāk. Tieši Ukrainas krīze mums rāda, uz ko Krievija ir spējīga, ja ir runa par valstīm, ar kurām tai ir reāli sliktas attiecības, - uz šā fona visa mūsu karošana par atmiņām un šprotēm ir tīrais bērnudārzs. 

Viedais Henrijs Kisindžers nesen Ukrainas kon­­tekstā izteicās aptuveni tā: Krie­vija diemžēl ir spējīga uz daudz ko; jautājums, vai mums, Rietumiem, tiešām vajag viņus piespiest parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi? Diemžēl arī Latvijai jau tuvākajā nākotnē var iz­­nākt pārliecināties, ko nozīmē reāli sliktas attiecības ar Krieviju - un uz tā fona pēdējie piecpadsmit gadi mums liksies kā saulains medusmēnesis.

Pašreizējā krīze Krievijas attiecībās ar Rietumiem Latviju skar lielākoties kā ES un NATO dalībvalsti; mūsu dalību šajās organizācijās Krievija, lai ar cik lielu kaukšanu, tomēr faktiski ir pieņēmusi. Šajā ziņā Putins tiešām nav bijis sliktākais prezidents - protams, ja vien nākotnē mūs negaida Krievijas militāra konfrontācija ar NATO, kas ir augstākā mērā bīstama Latvijai kā tai šās organizācijas dalībvalstij, kura ģeogrāfiski atrodas vistuvāk Maskavai. 

Strīdīgāki ir Ušakova priekšstati par Krievijas iekšpolitiku un iespējamiem Putina pēcnācējiem. Ir diezgan naivi domāt, ka Zjuganovs un Žirinovskis ir reāli konkurenti Kremļa saimniekam. Skaidrs, ka mi­­nē­­tajiem kungiem tieši tādēļ ļauj būt publiski aktīviem, ka viņi ar Putinu reāli nekonkurē, bet gan tikai rada ilūziju par politisko plurālismu - vismaz federālā līmenī. Tagad ir 2014., nevis 1996. gads, kad Zjuganovs tiešām pretendēja uz varu; pašlaik Putins ir iz­­dedzinājis visu reālo opozīciju sev apkārt. Turklāt pati ideja, ka augstākā vara Krievijā varētu mainīties demo­krātisku vēlēšanu rezultātā, ir diezgan problemātiska. Katrā ziņā līdz šim tas nav noticis. 

Vēsturiski Krievijā daudz izplatītāki ir divi citi varas maiņas scenāriji - vai nu varas nodošana pēcnācējam, vai revolūcija. Kurš no tiem Latvijai būtu izdevīgāks - par to varam brīvā mirklī paprātot. Putins, maigi izsakoties, nav zelts - un tāds nebūs arī viņa ieceltais pēcnācējs. Taču "Krievijas maidans" (uz kuru Rietumos slepus cer daudzi) būtu drīzāk nacionālistisks, nevis liberāls - iespējams, pat tad, ja to vadītu Ušakova pieminētais Aleksejs Navaļnijs. Šis pē­­dējais ir neapšaubāmi talantīgs populists, kurš, koķetēdams gan ar liberālo inteliģenci, gan nacionālistiskajām ap­rindām, pašlaik sēž mājas arestā.

Ģeopolitiskā situācija pašlaik patiešām vieš bažas. Dažiem Latvijā tas ir iemesls publiskai eksaltācijai un dūru vicināšanai. To viņiem ir grūti pārmest. Vairums Latvijas politiķu ir psiholoģiski atkarīgi no Krievijas - viņi to vai nu fanātiski ienīst, vai fanātiski mīl, un reizēm abus kopā. Taču tam mazākumam, kas kaut cik stabilās un saprotamās attiecībās ar šo lielvaru redz Latvijas ilgtermiņa nacionālās intereses, būtu vērts saprast tur reāli notiekošo. 

Krievijas faktors mūsu reģionā ir kļuvis pārāk nozīmīgs, lai turpinātu bezatbildīgi vāvuļot kā līdz šim - sak', gan jau NATO pēc tam visu izstrēbs. Tas attiecas gan uz tiem, kas vēlas, lai Latvija Ukrainas krīzes jautājumā stāv klusu un izliekas par beigtu, gan uz tiem, kas klusībā vēlas beidzot piedzīvot tiešu militāru NATO konfrontāciju ar Krieviju. Īsta politiska darbība vienmēr notiek telpā starp galējībām - tajā pelēkajā zonā, kur tālredzībai un spējai reālistiski izvērtēt riskus ir lielāka nozīme nekā patosam un skaļiem saukļiem.