Ir par ko skumt, vai ne tā? Šis ļoti atgādina seno stāstu par pilsētu, kurā nevarēja atrast nieka desmit taisnīgu cilvēku, pilsēta tika izpostīta un piedienīgam cilvēkam neatliek nekas cits kā aiziet, neatskatoties. Lai ar vaininiekiem tiek galā "augstākā tiesa", neredzamā tirgus roka var vainot pati sevi, ja piedalījās noziegumu izdarīšanā. Pietiek vaimanāt par apmuļķoto un pārestības cietušo tautu. Maita tā nevis tauta. Šādu viedokli, piemēram, salīdzinoši savaldīgā formā, pārstāv Matvejs Ganopoļskis un ne tik savaldīgā formā - Viktors Jerofejevs, kā arī lielākās daļas atklāti histērisko emuāru ierakstu īpašnieki.
Tagad apskatīsim Krievijas liberālās inteliģences viedokli par Krievijas tautu, tas ir neparasts un daudzslāņains, un pelnījis atsevišķu sadaļu. Taču pirms sākam, jāpaskatās uz skaitli 84 ar kritisku aci. Kas un kurš vainojams par šādu rezultātu? Vai tiešām viss ir tik slikti?
No vienas puses, daudzi uzskata, ka šīs aptaujas ir safabricētas, ka tās savā kabinetā raksta pēc valdības pasūtījuma. Es tā nedomāju. Varbūt kaut kas ir piepušķots, vel ticami, šķiet tas, ka daļa no atbildēm ir atkarīgas no tā, kā formulēti jautājumu, bet diez vai viss ir safabricēts. Aptuveni tā arī cilvēki atbild.
No otras puses, es nesen saņēmu vēstuli ar tekstu: "Jums vajadzētu padomāt par to, kādēļ jūs neieredz 84% iedzīvotāju." Es patiešām padomāju. Neko tādu neesmu novērojusi. Mani ieredz vismaz 84% no iedzīvotājiem vai vismaz pazīstamajiem cilvēkiem, neraugoties uz to, ka es neslēpju savu nostāju. Tie kuri neieredz ir - vai nu apspiesti imperiālisti, vai arī valsts varas pieradinātie.
Kaut kas nav kā vajag
84% ir ļoti liela tautas daļa, tā iekļauj ļoti atšķirīgus cilvēkus, kuru starpā noteikti rastos pretrunas. Pat atlikušo 16% vidū nav pilnīgas vienprātības, ko lai saka par 100 miljoniem pilngadīgo tautas pārstāvju (aptuveni tik daudz cilvēku atliek pēc tam kad atņem nepilngadīgos un tos, kas domā pretēji). Pārbaudīsim, kas veido šo 100 miljonus lielo vairākumu. Šādai vienotībai taču nav vienkārša izskaidrojuma, uz to nevar attiecināt hipotēzi par "vergu kultūras kodeksu", "pūstošajiem līķiem" un citas šausmas?
Manuprāt, "visas tautas vienotajiem uzskatiem" ir vismaz trīs iemesli.
Piens, vedekla un politika
Atceraties maija notikumus? Murgs Odesā, kauju sākums Donbasā, separātistu ieņemtā Mariupole, ik dienu tika gaidīts iebrukums no Krievijas. Vētrains laiks. Šajā pašā laikā mans vecākais dēls ar savu draudzeni devās ciemos pie viņas vecākiem, kuri dzīvo netālu no Volžskas, vidēji apdzīvotā, mājīgā pilsētā, ar zemu noziedzības un vidēju izglītības līmeni. Viņš tur pavadīja 10 dienas, un kad atgriezās, mēs ar vīru viņam, protams, vaicājām, ko cilvēki tur domā par notikumiem Ukrainā? Ir taču interesanti uzzināt to cilvēku viedokli, kuri nedzīvo galvaspilsētā.
Puisis uz mums skatījās ar neizpratni. Un šajā mirklī mēs sapratām, ka desmit dienu laikā viņš ne reizi nebija diskutējis ar kādu par notikumiem Ukrainā (mājās par to tiek runāts bieži), vēl jo vairāk, viņš bija pilnībā aizmirsis par šiem notikumiem. Viņi palīdzējuši vectēvam laukos rušināt dārzu, cepuši šašliku un gājuši pirtī, kā arī ēduši mātes pīrāgus un pastaigājušies gar krāšņo Volgas krastu. Jā tur varēja skatīties televīziju, kurā kaut ko stāstīja par šausmīgajiem notikumiem, un kāda garāmgājēja pavicināja rokas un teica: "Nabaga cilvēki, kādas šausmas!" - nekādi nesasaistot savu izteikumu ne ar kādu politisku un nebūt ne ģeopolitisku apsvērumu. Miruši, ievainoti, palikuši bez pajumtes - nabadziņi, lai kas viņi būtu. Un pēc tam visi atgriezās pie iesāktā.
Lielākajai daļai iedzīvotāju šķiet, ka viss notiek tur televīzijā. Gandrīz kā seriālā. Maidans, Donbass, Obama, Putins - viss ir tur, televīzijā. Sankcijas, indeksi, reitingi - tas arī televīzijā. Bet Krievijas iedzīvotāji tikmēr būvē mājas, remontē automašīnas, nodarbojas ar uzņēmējdarbību, stāda jāņoglājus, izprecina savus bērnus, lutina mazbērnus un rūpējas par sirmgalvjiem. Viņi nevēlas uzzināt vairāk par situāciju Ukrainā, šīs sadursmes sekas neiet viņiem pie sirds. Pārmest viņiem? Bet vai mēs esam zaudējuši mieru Irākas notikumu dēļ un runājam par to stundām ilgi? Izlasām par to ziņās, pakratām galvu, nosakot - "kādas šausmas" - un turpinām darbu vai atpūtu.
Dīvaini, bet šie dziļos laukos dzīvojošie cilvēki ir daudz atsvešinātāki no valsts nekā, tik neatkarīgā, Maskavas inteliģence. Viņu dzīves līmenis daudz vairāk atkarīgs no kartupeļu ražas un no tā vai viņu bērns varēs mācīties augstskolā par valsts budžeta līdzekļiem, vai nē, nevis no nevis stabilo, dārgo akciju indeksiem. Viņu vecumdienu nodrošinājums ir vairāk atkarīgs no izaudzinātajiem bērniem nevis no pensiju fondiem. Daudzu gadu laikā viņi ir iemācījušies pielāgoties jebkādiem dzīves apstākļiem, vairāk uzticēties sev un savai ģimenei un pret valdību izturēties kā pret mainīgiem laikapstākļiem: jādzīvo tādos kādi ir.
Pietam, uzdodot viņiem jautājumu: "Vai atbalstāt Krievijas valdības ārpolitiku?" - ko gan viņi atbildēs? "Jā, protams atbalstām, kā gan neatbalstīt." Vai, jūsuprāt, Krievijas valdībai vajadzētu atbalstīt Doņeckas Tautas Republiku un Luganskas Tautas Republiku? "Jā, protams vajag palīdzēt, cilvēkus piemeklējis tāds posts." Atvainojiet, es nu iešu, citādi piens aiztek, vedekla grasās dzemdēt, laiks kartupeļus stādīt, apkures katls niķojas, mazmeitiņa atbrauca ciemos - darba pilnas rokas, nav laika domāt par jūsu politiku.
Vai šie cilvēki ir nozieguma līdzdalībnieki?
Vai taisnīgajiem un labajiem mums vajadzētu pārstāt komunicēt ar viņiem? Viņu dzīvesveids ir mazāk cienījams kā mūsu emuāru rakstīšana? Nopietni? Vai šajā jomā dzīve Krievijā atšķiras no dzīves jebkurā citā valstī? Vai par savas valsts ārpolitiku vidējais mazas Vācijas, Austrālijas vai Meksikas pilsētas iedzīvotājs domā vairāk?
Protams, neiesaistīšanās un nevēlēšanās uzzināt rada problēmas, kurām kādu dienu būs sekas visas valsts mērogā. Taču viņu atsvešinātība, visticamāk, ir atteikšanās iesaistīties procesos, kurus viņi nevar ietekmēt, nevis apzināta valdības rīcības atbalstīšana.
Kad kaut kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi un viņiem interesējošās problēmas cilvēki ir daudz aktīvāki. Piemēram, visi seko rubļa kursa izmaiņām - tādēļ tā vērtība netiek samazināta. Kad provincē parādījās zārki ar kaimiņu zēnu līķiem tam nekavējoties radās pretestība un valdība nobijās, sāka slēpt pēdas, piekukuļot vietējos un kopumā - bremzēt karadarbību. Cilvēkiem nav nekā pret to, ka Putins televīzijā sargā savus televīzijas naudas līdzekļus un televīzijā apgādā ar ieročiem kaut kādus "savus krievu" nemierniekus. Taču, kad viņiem bez aplinkiem pavaicā: "Vai Krievijai vajadzētu ievest savu karaspēku Ukrainā?" - apstiprinoši atbild tikai 9% aptaujāto. Tas vairs nav "tie tur televīzijā", uz pašu mājām sākumā tiks atsūtīta pavēste par iesaukumu karadienestā un pēc tam apbedīšanas dokumenti. Tad 84% kā no grimstoša kuģa bēgošas žurkas pārskries 9% pusē.
Cilvēki
Psihologi ir neciešami radījumi. Viņi visu laiku atklāj ko jaunu par cilvēka dabu, kas liek mums justies neērti. Piemēram, vienā no saviem slavenajiem eksperimentiem Salomons Ešs saviem pētāmajiem objektiem piedāvāja atrisināt vienkāršu problēmu - noteikt, kura no trim uzzīmētajām līnijām ir tikpat gara kā tā, kas ir paraugā. Katrā grupā bija 7 cilvēki, bet tikai viens no viņiem bija īstais pētāmais objekts, un viņš atbildēja pēdējais. Pārējiem cilvēkiem bija palūgts sniegt nepareizo atbildi. Skaidrs, ka nepareizās līnijas, manāmi atšķīrās no parauga. 75% pētāmo izrādīja konformismu - piekrita vairākuma viedoklim, kas atšķīrās no viņu pašu viedokļa. Tic citu viedoklim, nevis savām acīm. Tie 25% , kuri izrādīja spēju pretoties vairākuma spiedienam, tomēr atklāja, ka izjutuši spēcīgu diskomfortu, pat fiziskās pašsajūtas pasliktināšanos, lai gan bija skaidrs, ka nav no kā baidīties, jo apkārt taču ir kulturāli cilvēki.
Eksperiments ir nedaudz aizskarošs, redz kādi mēs esam. Cilvēks ir sociāla būtne, bara radījums un konformisms ar to ir tieši saistīts, tā ir mūsu sugas izdzīvošanas ķīla, mums jāturas kopā un jādomā līdzīgi, lai izdzīvotu pasaulē, kurā liela daļa zvēru ir zobaini un nagaini plēsēji, vēl jo vairāk - pasaulē, kurā dzīvo citas saliedētas cilvēku grupas. Konformistu daudzums sabiedrībā ir diezgan noturīgs, kas nodrošina lielu un mazu cilvēku grupu stabilitāti un spēju sadzīvot. Ja visi kādas valsts pārstāvji būtu konformisti, tie zaudētu cīņā par izdzīvošanu, jo nebūtu spējīgi izdomāt jaunus problēmu risinājumus. Ja mazāk kā puse no visiem būtu konformisti, grupu izjauktu krīzes un nepārtraukta cīņa par līdera pozīciju. Tādēļ no divām trešdaļām līdz trīs ceturtdaļām konformistu ir labākais rādītājs.
Konformisms nav ne muļķība, ne grēks, ne infantilisms - daba mūs gluži vienkārši tādus ir radījusi. Mēs, protams, varam tam pretoties, ja runa ir par ko nopietnāku nekā līniju salīdzināšanu, taču tas izraisa stresu un patērē daudz garīgās enerģijas (nav brīnums, ka 16% pārstāvji šobrīd nejūtas labi - tā itkā visu vasaru būtu staipījuši smagumus vai būtu bijuši saindējušies).
Vai ne tādu situāciju Krievijas iedzīvotājiem izveidoja propagandisti? Televīzijā rūpīgi izgriezts pretējās puses viedoklis, tāpat arī no populārākajām avīzēm, tiek rīkoti plaši valdības atbalstītāju mītiņi, tiek rīkotas Kremļa sanāksmes, kuru galvenais mērķis ir izdarīt masu spiedienu un likt domā: "es vienīgais nesaprotu kas notiek". Valdības propagandisti bieži izmanto argumentu: "tā izlēma tauta, jūs ko, esat pret tautu, vai?"
Un par ko šādā situācijā stāsta skaitlis 84? Tikai par to, ka kādam, kuram tas būtu nepieciešams, būtu pieejami milzīgi cilvēku resursi valsts mērogā, lai īstenotu Eša eksperimentu un par to ka mēs esam cilvēcīgas būtnes. Ja no 84% vairākuma atņem imperiālistus un putina atbalstītājus, tad paliek aptuveni 75%, kas ir tieši tik cik vajag. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju, kā izrādās, pieder cilvēku sugai, kam raksturīgs konkrēts konformisma līmenis. Kāds pārsteidzošs secinājums, nekavējoties jākrīt izmisumā.
Diez kāds būtu eksperimenta rezultāts, ja kaut viens no dalībniekiem, kuram vajadzēja izvēlēties nepareizo līniju, izlemtu izvēlēties pareizo? Pat viens nevienprātības gadījums vairākas reizes samazina grupas spiedienu. Un jā būtu divi tādi indivīdi, savam patiesajam viedoklim pretēju atbilžu skaits krasi samazinātos.
Jūs joprojām uzskatāt, ka "ar viņiem runāt nav vērts"?
Nesanikno tēti
Eša eksperimentu dalībnieki nebija apdraudēti. Vai to pašu var teikt arī par Krievijas iedzīvotājiem? Iedomājieties, ka dzīvojat vienā mājā ar tēvu - alkoholiķi un psihopātu, kurš reizēm kļūst nevaldāms un sāk nežēlīgi sist mājas iemītniekus. Šobrīd taču tā nav, bet kādreiz viņš bija jaunāks un stiprāks... Kad viņu moka paģiras, tad viņš ar visu ir neapmierināts - visus dzenā un pretī runāt nedrīkst. Labākajā gadījumā guļ, kaut ko murmina un nemitīgi nelāgi ož.
Tikai reizēm viņš ir laipns un jautrs - kad spēlē viņa mīļākā komanda. Viņš ir dedzīgs līdzjutējs un spēlē totalizatoru. No spēles rezultāta ir atkarīgs viņa noskaņojums turpmākajās trīs dienās: ja sagaidīta uzvara, dažreiz pat nopērk torti un galvu noglāstīt. Ja piedzīvots zaudējums - gaidi kāvienu, jo esi pa rokai un pie visa vainīgs - ne pietiekami juti līdzi. Sakiet, vai tas ir godīgi, vai jūs nejutāt līdzi tai pašai komandai? Neizlikties, netēlot un galvenais, patiesi just līdzi?
Ja runājam godīgi, vai šī situācija, jūsuprāt, nav līdzīga Krievijas iedzīvotāju attiecībām ar valdību 500 gadu garumā? Tētis ir laipns tikai tad, kad mūsējie uzvar. Olimpiskajās spēlēs vai kādā nomales kariņā. Ja neuzvar, tad nedienas tam, kurš šoreiz ir upura jērs.
To dēvē par Stokholmas sindromu jeb identificēšanos ar agresoru, kas vairākkārt ir ticis attiecināts uz gūstekņiem. Piespiedu kārtā atrodoties vienā telpā ar savu sagūstītāju un esot pilnīgi atkarīgs no sagūstītāja, upuris sāk pildīt tā prasības un vēlmes, bet sagūstītāja problēmas un bažas, upuris sāk uzskatīt par savējām - tā upuris sagādā sev iespēju izdzīvot.
Nav nepieciešams īpašs dvēseles stāvoklis, lai sajustu, ka Ukrainas krīze Krievijas valdībai ir ļoti nozīmīga. Šajā groziņā atrodas gandrīz visas Kremļa olas. Tas ir izmisīgs mēģinājums noslēgt vienošanos ar iedzīvotājiem, jo stabilitāti un dzīves līmeņa pieaugumu panākt vairs nav iespējams - viss ir nozagts un iztērēts, tā vietā nekas nav sarūpēts. Sakāve Ukrainā nozīmētu Putina režīma sabrukumu un Krievijas impērijas idejas bojāeju...
Klusu! Tētis skatās fināla spēli! Viņš uz to ir licis visu kas viņam pieder. Jābūt pilnīgi neprātīgam, lai šādā brīdī apgalvotu, ka mūsējie spēlē negodīgi un ir pelnījuši sarkano kartīti par tik nekaunīgu spēli. Kurš uzdrošinātos kaut ko tādu pat iedomāties? Varbūt nebūtu tik traki, taču ir kļuvis vecs. Tomēr, ja nu viņš atceras pagātni? Labāk just līdzi kopā ar tēti un kliegt "ej ellē tiesnesi", kad viņš mūsējiem parāda kādu no kartītēm.
Cilvēki nepārtraukti tiek iebiedēti gan tieši, gan netieši. Vai atceraties demonstratīvo universitātes profesora atlaišanu, jo viņš izrādīja "nepareizo" nostāju Krimas jautājumā? Aizturēšanu par Ukrainas karoga pacelšanu? Kam vajadzīga, piemēram, kā no pirksta izzīstā, muļķīgā, Makaroviča aizturēšana - padziedāja cilvēks bēgļu bērniem, vai tad tas ir noziegums? Ja mērķis ir iebiedēt, tad vis norit kā vajag - izvēlēta zināma personība, kas iepriekš bija valdībai pilnīgi lojāla, acīm redzami absurds aizturēšanas iemesls - ķersim viņu ciet. Lai visiem būtu skaidrs: tētis ir nenormāls. Nav skaidrs, kas un kad viņam sāk rēgoties, bet neaizskarams nav neviens, kad uz spēles ir šādas likmes. Iedzīvotājiem šis saziņas veids ir pilnīgi skaidrs - divreiz atkārtot nav nepieciešams. Mums viss skaidrs. Visiem iet pie sirds sacelšanās Donbasā un neviens neieredz "Kijevas huntu".
Aptuveni trešā daļa aptaujas dalībnieku atzinās, ka baidās atbildēt uz jautājumiem par politiku. Vidējā paaudze (arī vecākā paaudze savā veidā) atminas pagātni un ir šausmās no tā, ka kāds viņus izvaicā par lojalitāti pret valdību un atbildes pieraksta oficiālā dokumentā. Stokholmas sindroms ir nepatīkama parādība, bet tai pakļauti visi, tikai cilvēku ievainojamības dēļ, kā arī spējas pierast pie pilnīgi jebkā, arī pie vardarbības. Ja pietiek spēka tam pretoties - lieliski, bet nevienam nav tiesību nicināt un saukt par neģēļiem tos, kuriem spēka nepietiek. Pēdējais ko vajadzētu darīt ir vainot vardarbības upurus , jo tas nozīmē - kļūt par par varmākas sabiedroto.
* * *
Kas gan paliek pāri no 84%? Kaut kas, protams, paliek. Imperiālisma idejas atbalstītāji, "krievu pasaules" fanātiķi, "stingrās rokas" pielūdzēji, tie, kurus aizkustina sauklis "Putin ieved karaspēku", tie, kuri par NATO bāzēm domā daudz vairāk nekā par paša mājām. Tie nav cilvēki, kuri aizņemti ar savām dzīvēm, miermīlīgie konformisti vai upuri. Tieši šie cilvēki veido "patriotiskās grupas" galveno daļu, tieši viņi rada iespaidu "visa tauta vienā katlā".
Cik viņu ir? Varbūt 16%. Varbūt 9 - tie, kuri atbalstīja ideju par tiešu iebrukumu. Varbūt vairāk, bet noteikti ne nospiedošs vairākums. Stāsts par 84% atgādina vecu anekdoti par traci priekamājā: "Nu jā, šausmas, bet ne šausmas, šausmas, šausmas!"
Ticot mītam par tautas vienotību, mēs atbalstām pseidopatriotus, pakļaujamies agresoriem, kuri piesavinās tiesības runāt valsts un tautas vārdā. Mēs atbalstām viedokli, ka valdības izdomātā, negodīgā spēle ar sabiedrības viedokli ir ne vien izdevusies (ko ir grūti apstrīdēt), bet arī tiesīga pastāvēt. Vaimanāt par 84% nav mūsu uzdevums, cilvēki tiek ievilināti konformisma, upuru lamatās, kas situāciju padara pašpietiekamu. Sabiedrības izpratne un brīvība mazinās, un mēs to sekmējam. Bet inteliģence it kā ne tam domāta.
P.S. 21. septembrī Maskavā norisinājās "Miera gājiens" pirms kura interneta lietotājus bija pārmākušas bažas par to, ka uz to ieradīsies pāris tūkstoši cilvēku, kā arī par to, ka valdības atbalstītāji varētu sarīkot pretmītiņu un kaunināt "nodevējus". Svētdien mēs ieraudzījām nebeidzamu "Miera gājiena" dalībnieku jūru, daudzi apgalvo, ka tik daudz cilvēku līdz šim nav piedalījušies nevienā citā akcijā. Es zinu, ka šajā gājienā piedalījās arī tie cilvēki, kuri iepriekš neko tādu nebija darījuši.
*Raksts pārpublicēts no Spektr.lv - neatkarīga Krievijas žurnālistu interneta medija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!