Alberts Roijo Marinē: ES un Krievija — kā iegūt neatkarību likumīgā ceļā  (23)

Pirmkārt, palēninoties izaugsmei lielākajās ES tautsaimniecībās — Vācijā, Francijā un Itālijā —, eiro krīze pamazām atgriežas, tādējādi krīzes smagi skartajā ES dienviddaļā ekonomikas atveseļošanās kļūst vēl grūtāka.

Otrkārt, notikumi Ukrainā ir likuši zaudēt pēdējās ilūzijas par to, ka pēc Aukstā kara beigām pasaulē valda demokrātija un ekonomiskais liberālisms un ka visas lielākās valstis spēlē pēc vieniem noteikumiem, ievērojot visiem zināmo pasaules kārtību, kas pakāpeniski tika izveidota kopš Otrā pasaules kara beigām.

Putina kungs pietiekami bieži ir licis saprast, ka viņš šos ideālus un uzvedības modeļus neievēro. Austrumeiropas valstis un tautas pamatoti satraucas par savu drošību. Rietumeiropas valstis ir spiestas atkāpties no savas bezrūpīgās dzīves, taču visai lēni pielāgojas jaunajai, ar lielākiem draudiem un arī ar lielākām izmaksām saistītajai realitātei.

Vairākas valdības un komentētāji secina, ka šis, viņuprāt, nav īstais laiks vēl vairāk palielināt Eiropā valdošās bažas, nopietni ņemot vērā Rietumeiropā notiekošo virzību uz pašnoteikšanos, piemēram, Skotijā vai Katalonijā. Viņi apgalvo, ka šādu kustību virzītājspēks ir ekonomikas krīze, un norāda uz Ukrainu kā uz separātisma radītā ļaunuma piemēru. Tā ir nepareiza Eiropā valdošo norišu analīze, kas rada paviršus un nepareizus secinājumus.

Pamatā pašnoteikšanās kustības Rietumeiropā nav saistītas ar naudas jautājumiem, lai gan negodīgi fiskālie noteikumi bieži vien ir to ierosinātājs. Šīs kustības galvenokārt ir saistītas ar pilsoņu īpašo interešu labāku pārstāvniecību un šo seno tautu labāku iekļaušanos Eiropas Savienībā. Citiem vārdiem sakot, ar kvalitatīvāku demokrātiju.

Šo spēcīgo kustību atkārtota parādīšanās vairāk ir saistīta ar Rietumeiropas izkļūšanu no Aukstā kara ēras politiskajiem ierobežojumiem un galvenokārt ar Eiropas integrācijas sistēmas izveidi. Katalonijas gadījumā šo kustību sekmē arī tas, ka pārejai no diktatūras uz demokrātiju Spānijā nesekoja solītā lielāka brīvība un demokrātija reģionu līmenī un tās kultūras un valodas savdabīguma pienācīga respektēšana un aizsardzība.

Turklāt atšķirības starp situāciju Rietumeiropā un notikumiem Ukrainā nevar būt vēl skaidrākas. Atbalstot Ukrainu, Eiropas valstis cenšas panākt demokrātijas, tiesiskuma un konfliktu mierīgas risināšanas principu ievērošanu un robežu vardarbīgas mainīšanas atzīšanu par nelikumīgu.

Krimā un Austrumukrainā esošie separātisti un viņu atbalstītāji Krievijā neievēro nevienu no šiem principiem. Viņi mēģina panākt atdalīšanos ar ieroču un valsts apvērsuma palīdzību. Tas ir gan ideoloģisks, gan ar drošību saistīts konflikts. Savas nostājas aizstāvēšanai izvēlēto līdzekļu un to atklāto absolūti nepieņemamo vērtību dēļ prokrieviski noskaņotie Ukrainas separātisti nekad nepanāks starptautisku atzīšanu, ko viņi tik ļoti vēlas saņemt.

Tikmēr Rietumeiropā neatkarības kustības cenšas sasniegt savus mērķus, izmantojot demokrātiskus principus un procesus, kuru tik ļoti trūkst Ukrainā. Skotijas iedzīvotāji nupat ir noslēguši divus gadus ilgušo referenduma kampaņu un rekordlielā skaitā ir nobalsojuši par savu politisko nākotni. Apvienotās Karalistes valdība, ievērojot tos pašus demokrātijas principus, jau iepriekš apņēmās ņemt vērā referenduma rezultātus. Eiropas valdībām šis referendums būtu plaši jāizmanto kā šādu jautājumu risināšanas paraugs Krievijai — paraugs, kā likumīgā ceļā risināt dziļi iesakņojušās problēmas, kas saistītas ar vēlmi atdalīties.

Šādi procesi nav novirzīšanās no ideoloģiskās cīņas ar Krieviju. Tie var palīdzēt šajā cīņā. Diemžēl Spānijas valdība grauj šos centienus, atsakoties risināt pašnoteikšanās politisko jautājumu, izmantojot demokrātijas sniegtos politiskos instrumentus. Tā vietā tiem izmantoti vienīgi juridiski argumenti un procesi, lai neļautu tautai paust savas vēlmes. Ilgtermiņā šāda rīcība nav ilgtspējīga. Un maz ticams, ka nozīmīgai Rietumeiropas valstij šajos laikos būtu šādi jārīkojas.