Tagad, protams, viss ir mainījies - un ne jau kādas ļaunas sazvērestības dēļ: pats Rinkēviča kungs sev (un varbūt vēl dažiem) vien zināmu iemeslu un motīvu dēļ izvēlējās savu privāto dzīvi padarīt publiski zināmu.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki ar entuziasmu izliek sajūsminātas koprofāgu publikas priekšā savas privātās un pat fizioloģiskās dzīves detaļas. Taču acīmredzot viņiem ir tāda urdoša vajadzība - kādas gan kādam tiesības viņiem to liegt.
Bet arī šī nav tā lieta, kas manās acīs būtu kas īpašs. Man interesants un vērā ņemams saistībā ar šo gadījumu šķiet kas cits - tas jūsmīgais koris, kas Rinkēviča publisko paziņojumu nekavējoties izsludināja par drosmes teju ne augstāko pakāpi. Vīrišķīgi, principiāli, lieliski, pārliecinoši - epiteti no sajūsminātajām mutēm bira kā no pārpilnības raga.
Un te nu man ir jautājums - kur tieši ir tā drosme?
Mandomāt, drosme - tā nebūt nav saņemšanās pēc gadiem ilgas slēpšanās vispirms (piedošanu par latvisko izteicienu, kas konkrētajā gadījumā var skanēt viegli divdomīgi) rūpīgi piesegt pēcpusi, t.i. kārtīgi nodrošināties pret iespējamiem riskiem un tikai tad, kad faktiski nekas jau nedraud personiskajai labsajūtai un stabilitātei, pavicināt gaisā roku. Vai ko nu tur. Tas drīzāk ir divkosīgs gļēvums.
Taču tieši šāda advancētā gļēvuma izsludināšana par drosmi pēdējā laikā tiek aktīvi kultivēta.
Rinkēvičs no sava skapja izlien ne jau pirms vēlēšanām, kurās bez kādiem kompleksiem startējis kopā ar savu tagadējo tradicionālās ģimenes vērtības atbalstošo partiju. Rinkēvičam ne prātā nenāk, ka tieši pirms vēlēšanām varētu būt bijis laiks, lai drosmīgi nostātos vēlētāju acu priekšā un bilstu - re, es esmu tāds, pieņemiet mani vai ne. Nē, viņš sākumā nodrošina sev visa veida stabilitāti uz nākamajiem četriem gadiem - un tikai tad kļūst "drosmīgs".
Šis turklāt nav nekāds vienreizējs un unikāls gadījums. Bijušais finanšu ministrs Vilks kļūst "drosmīgs" tikai tad, kad jau faktiski ir prom no politikas - bet līdz tam savu "drosmi" ir turējis zem deķīša partijas biedru rebju piesegšanas vārdā.
Jaunais deputāts Dālderis kļūst "drosmīgs" izteikumos par notiekošo paša partijā tikai tad, kad kļuvis skaidrs, ka vietiņa Dombrovska birojā nespīd, jo Āboltiņa ir atradusi citu ceļu, kā izsvītrotam kamielim caur adatas aci iespraukties Saeimā.
Cits Dombrovskis un Godmanis "drosmīgi" izteikumos par "Citadeles" valstisko afēru kļūst tikai tad, kad afēra jau ir noformēta un no viņu "drosmes" nevienam ne silts, ne auksts, - tās organizētāji ir pārāk aizņemti ar "otkatu" pārskaitīšanu un taisnīgu dalīšanu.
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Protams, par drosmi var pasludināt visu, kas vien ienāk prātā, - jo vairāk, ka aprakstītās sugas "drosme" labi atbilst Latvijas mūsdienu valstij vai tam, kas no tās vēl palicis pāri.
Taču vakar aizvadītās svētku, atceres un pārdomu dienas sakarā vienu ko atļaušos pateikt: labi gan, ka toreiz cilvēki, kas aizstāvēja Rīgu, ar drosmi saprata kaut ko pavisam citu un neskatījās uz pasauli ar truša acīm - sak, ko steigties, ko karstu strēbt, nogaidīsim, paskatīsimies, varbūt tam Bermontam kāda dizentērija piemetīsies vai kas cits.
Bez šīs "karsta strēbšanas" mūsdienu "drosminiekiem" šodien nebūtu viņu atstātā mantojuma, ko ar savu "drosmi" laist vējā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!