Iveta Kažoka: Kādēļ tieši Latvijai ir tik svarīga prezidentūra Eiropas Savienības Padomē?  (138)

Lielās valstis, it sevišķi Francija un Vācija, bet arī Lielbritānijas Tonijs Blērs, uzstāja, ka sešu mēnešu prezidentūras, kad šo tik svarīgo Eiropas Savienības institūciju pēc kārtas vada cita dalībvalsts,  ir jāatceļ. Tā vietā: uz vairākiem gadiem ievēlēta amatpersona - Padomes prezidents - kas nodrošinās spēcīgāku un konsekventāku tās darbu.

Mazās un vidējās Eiropas Savienības valstis stingri iebilda. Ja var ticēt nostāstiem par pārrunu procesu, tad Beļģijas premjers pat izteicies, ka šādas izmaiņas var notikt tikai pār viņa līķi!

Rezultāts, kā jau Eiropas Savienībā tas pierasts, bija kompromiss: mazās dalībvalstis saglabāja iespēju reizi 14 gados vadīt Padomes darbu, kamēr lielās dalībvalstis panāca to, ka kopējā uz vienu dalībvalsti uzliktā atbildības nasta samazinās (it sevišķi ārlietu jomā) un dalībvalstis prezidentūras ietvaros stratēģiskos jautājumos strādā trijatā, nevis katra atsevišķi.

Kādēļ mazajām valstīm prezidentūras jautājums bija tik principiāls? Tādēļ, ka tām, par spīti visiem izdevumiem par prezidējošās valsts statusu, tas ir izdevīgs. Izdevīgs tas var būt arī Latvijai, ja spēsim izmantot visas tā piedāvātās iespējas.

Pamodelēsim situāciju, kur Latvijas prezidentūra ir perfekta: proti, esam ieguvuši maksimumu. Kas ir tie būtiskākie ieguvumi? Apzināti šajā rakstā minēšu tikai divus, toties, manuprāt, ilgtermiņā pašus nozīmīgākos.

Pamatīgs kompetences lēciens ierēdņiem un politiķiem

Nevienas citas dalībvalsts ierēdņi un politiķi savās nozarēs nepārzina visu 28 Eiropas Savienības dalībvalstu intereses labāk nekā tie, kuriem nupat ir bijusi prezidentūra Padomē. Un kā gan citādi - sešu mēnešu laikā šai dalībvalstij ir jāvada vairāk nekā 150 darba grupas par visdažādākajiem jautājumiem (tirdzniecību, elektroniskajiem likumiem, krimināltiesībām, augļiem, intelektuālo īpašumu), cenšoties atrast un pašiem piedāvāt kompromisus, kas tik lielā pulkā ir nepieciešams. Ja ar kompromisiem nesekmēsies ierēdņu līmenim, tad procesā būs jāpieslēdzas par attiecīgo jautājumu atbildīgajiem Latvijas ministriem, formāli un neformāli runājot ar saviem kolēģiem, viņus pārliecinot, meklējot risinājumus.

Jaunas zināšanas un kontakti būs ne tikai ar un par citām dalībvalstīm, bet arī citām Eiropas Savienības institūcijām. Tieši Latvijas cilvēkiem būs jādodas uz Eiropas Parlamentu un dažkārt ļoti sarežģītās un asās sarunās ar visdažādāko politisko pārliecību pārstāvjiem jāatrod kopsaucēji visu 28 dalībvalstu vārdā - tā, lai kāds Eiropas Savienības līmenī svarīgs jautājums nenobloķējas un tiek raiti pieņemts. Tieši Latvijas cilvēkiem būs iespēja un pienākums ikdienā sazināties ar attiecīgajā jautājumā pašiem kompetentākajiem cilvēkiem - gan Eiropas Komisijā, gan ekspertiem - šādi būvējot savu reputāciju, autoritāti un kontaktu tīklu tālākam darbam.

Prezidentūra ir nebijis pārbaudījums Latvijas civildienesta un ministru spējām. Gan Prezidentūras nodrošināšana prasa lieliski uzstādītu loģistiku un apmācītus pārstāvjus, gan tā pati par sevi ir sava veida ES dalībvalsts brieduma atestāts, pēdējais treniņš ļoti sarežģītajā un procedūrās niansētajā Eiropas Savienības vidē. Latvijas pārstāvji šajā darbā nebūs pamesti vieni, viņi regulāri saņems augsti profesionālu atbalstu no Padomes Ģenerālsekretariāta - redzēs, ko nozīmēs kvalitatīvi un laicīgi sagatavoti padomu dokumenti, uz kompromisu panākšanu uzstādīti lēmumu pieņemšanas procesi, īpaši augsta līmeņa argumentācija.

Šos ieguvumus vislabāk varēs just īsi pēc tam, kad Prezidentūra būs beigusies - un Latvijas cilvēki atkal varēs būt nevis Padomes (Prezidentūras laikā jābūt neitrāliem starp dažādajām interesēm), bet tieši Latvijas pārstāvji Eiropas Savienībā. Jaunās zināšanas, kontakti un prasmes ļaus viņiem būt daudz sekmīgākiem Latvijas interešu aizstāvēšanas darbā. Cerams, ka arī Eiropas Savienībai raksturīgais spēcīgos argumentos un kompromisos balstītais, uz rezultātu orientētais lēmumu pieņemšanas process arī vairāk kā norma ienāks Latvijas politikā.

Cits domāšanas vēriens - nevarīguma un "lūdzēja" refleksu pārvarēšana

Drīzumā domnīca PROVIDUS publiskos pētījumu, kurā iezīmējas kāds Latvijas sabiedrībai un politiskajai elitei joprojām raksturīgs paradums:  domāt par Eiropas Savienību vai nu kā par ģeogrāfisku telpu vai krājkasi, no kura "mēs" varam izlūgties naudu lauksaimniekiem, infrastruktūrai, citām vajadzībām. Mēs pagaidām maz domājam par Eiropas Savienību kā par mūsu kopējo lietu, Eiropas Savienības problēmām - kā par mūsu pašu problēmām, Eiropas Savienības statusu pasaules mērogā - kā par mūsu pašu ietekmi. Tāpat, lai gan Latvijas pārstāvniecība ES kopumā nav ne labāka, ne sliktāka salīdzinot ar citām valstīm, tomēr tieši Latvijas iedzīvotāji katastrofāli netic tam, ka mūsu vajadzības Eiropas Savienībā tiek ņemtas vērā un mūsu balss - dzirdama.

Šie ir iemesli, kādēļ Latvijai Prezidentūra ES Padomē ir pat vairāk svarīga nekā citām mazajām valstīm. Mazās valstis uzstāja uz rotējošo prezidentūru saglabāšanu tieši tādēļ, lai saglabātu savu ietekmi iepretī lielajām dalībvalstīm un lai šo mazo dalībvalstu sabiedrības REDZĒTU, ka to balsij ir nozīme. Nepamatotais nevarības reflekss viendien jāpārvar, un Prezidentūra tam ir fantastiska iespēja.

Domāju, ka Eiropas Savienībā nav citas dalībvalstis, kurai ir tik nozīmīgi vērot, kā viņu ārlietu ministrs dodas uz Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstīm aizvietot ES Augsto Pārstāvi ārlietās un runā kā visu Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvis, visu vārdā.

Tieši Latvijas cilvēkiem būs īpaši nozīmīgi redzēt, kā sešus mēnešus savu līdzpilsoņu darba rezultātā uz priekšu virzās Eiropas Savienības nākotnes jautājumi, piemēram, par lielāku konkurētspēju, par vienotu digitālo tirgu.   Par laimi Latvijas 2015.gada sākumam izvirzītās prioritātes ļoti labi sakrīt arī ar to, ko citi ietekmīgie Eiropas Savienības spēlētāji (Eiropas Komisija, nozīmīgākās Eiropas Parlamenta politiskās grupas) redz kā tuvākā laika veicamos darbus, kas dod cerību, ka attaisnosies Latvijas cerības šajos jautājumos palīdzēt Eiropas Savienībai kļūt spēcīgākai.