Eldars Mamedovs, 'Rīgas Laiks': Kā spēlēt pret 'Islāma valsti'  (18)

Jo intensīvāks kļūst Amerikas Savienoto Valstu karš pret "Islāma valsti" (IV), jo vairāk tiek kritizēts veids, kādā šis karš tiek veikts. Tiek apgalvots, ka ASV gaisa triecieni tikai stiprina IV proponēto mītu par Rietumu karu pret musulmaņiem un vairo IV kā musulmaņu pretošanās spēka leģitimitāti. Kā savā Al-Jazeera slejā nesen izteicās Mūsa al Garbī no Arizonas Universitātes: "Ar savu rīcību Rietumi riskē vēl vairāk celt to spēku akcijas, kurus tie šķietami pūlas vājināt; viņu reakcionārā politika šajā spē­­­lē darbojas ienaidnieka labā. Īsi sakot, labākais veids, kā pieveikt IV, būtu atteikties spēlēt viņu spēli."

Šādi argumenti izklausās labi, taču diemžēl nepiedāvā nekādu reālistisku alternatīvu Rietumu iesaistei šajā karā. Tas nenozīmē, ka ASV vadītā kampaņa pret IV nav pakļaujama nekādai kritikai. Tajā ir arī fundamentālas kļūdas: ASV izveidotā koalīcija cīņai pret IV ietver valstis, kas vai nu lielā mērā sekmējušas IV rašanos, vai arī neuzskata tās iznīcināšanu par primāro mēr­­­ķi (Turcija, Saūda Arābija, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte), tajā pašā laikā izslēdzot citas, kas gan spēj, gan vēlas cīnīties pret IV, - kā Irāna. 

ASV atbalsta Irākas valdību, tajā pašā laikā to mērķi Sīrijā ir neskaidri: IV iznīcināšana ir galvenais mērķis, ta­­ču mērķis ir arī Sīrijas diktatora un vienlaikus IV pretinieka Bašāra al Asada gāšana. Lai savientu šos nesavienojamos mērķus, Vašingtona savas cerības saistījusi ar Saūda Arābijas ap­­­mācītajiem "mērenajiem dumpiniekiem", kuri vispirms cīnītos pret IV, bet pēc tam - pret Asadu. Taču šie dumpinieki ir militāri nenozīmīgs spēks, un viņu apņēmība cīnīties pret IV ir apšaubāma. Tālāk uz dienvidiem, Libānā, kas tikpat labi varētu būt IV nākamais mērķis, cīņa ar džihādistiem neizbēgami novestu pie dilemmas par sastrādāšanos ar Hezbollah, kas ir Irā­­nas atbalstīta militāri politiska šiītu organizācija un varētu būt militāri vērtīgs sabiedrotais cīņā pret IV, taču ASV to ir pasludinājusi par teroristisku organizāciju.

Šīs kļūmes norāda uz visaptverošas stratēģijas trūkumu cīņai pret IV. Tās liek domāt, ka prezidenta Obamas apņemšanās "vājināt un galu galā iz­­­nīcināt IV" bijis tikai propagandas triks, lai pirms Kongresa vēlēšanām radītu iespaidu par spēku.

Tomēr tam nevajadzētu kalpot par argumentu, lai aizstāvētu neiesaistī­šanos, kas netieši ietverta al Garbī aicinājumā "nespēlēt IV spēli". ASV ne­­var ignorēt IV draudus, jo tas ir nihilistisks, ekonomiski neatkarīgs vei­­dojums, kura plānos ietilpst genocīds un ekspansija. IV neatzīst valstu robežas Tuvajos Austrumos, tā uzskata visu musulmaņu pasauli par leģitīmu savas ekspansijas areālu, ir nodemonstrējusi gribu un spēju masveidā slepkavot civiliedzīvotājus sa­­vās kontrolētajās teritorijās, cieši lūkojas reģiona naftas lauku virzienā, un tai ir globāls jaunu kaujinieku re­­krutēšanas tīkls. IV teritoriālā nostiprināšanās Irākā un Sīrijā ir drauds ne tikai terorisma, bet arī stratēģiskā ziņā: tā var izmantot šo platformu, lai destabilizētu visu reģionu un organi­zētu terora aktus ASV un Eiropas Savienībā.

Te Rietumiem ir vajadzīga gudra ie­­saistīšanās. Tie nevar un tiem arī ne­­­vajag cīņas smagumu pret IV iznest tikai uz saviem pleciem. Lai šī cīņa būtu efektīva, tai nepieciešama spēcīga musulmaniskā identitāte un vadība. Tas ir iespējams, tikai apvienojot četru nozīmīgāko valstu - Turcijas, Ēģiptes, Saūda Arābijas un Irānas - centienus. Pagaidām tas nav noticis, taču katrai no šīm četrām valstīm ir labi iemesli cīnīties pret IV.

Turcija par savu galveno pretinieku uzskata nevis IV, bet Sīrijas kurdus - tāpēc, ka Demokrātiskās savienības par­­tija (PYD), galvenie Sīrijas kurdu pārstāvji, cieši sadarbojas ar Kurdis­tānas Strādnieku partiju (PKK), kuru Turcija (arī ASV un ES) uzskata par teroristisku organizāciju. Turcijas val­dība drīzāk pieļautu, ka virsroku gūst džihādisti, ne kurdi, jo baidās, ka kurdu uzvara Sīrijā varētu iedrošināt arī Turcijas kurdus. Tomēr šāda politika ir tuvredzīga. Sīrijas kurdu krišana nozīmētu arī turku-kurdu miera procesa - iespējams, nozīmīgākā Turcijas valdības projekta - beigas un kurdu partizānu kara pret Turciju atsākšanos.

Saūda Arābija lielā mērā veicinājusi IV nostiprināšanos: galu galā, viens no grupējuma iedvesmas avotiem ir ekstrēmi izprasts vahābisms, kurš ir ietekmīgākā reliģiskā kustība Saūda Arābijā un kura izplatīšanai valsts pē­­­dējās desmitgadēs tērējusi miljardiem dolāru. Kamēr pasaules uzmanība bi­­­jusi piekalta IV kaujinieku veiktajām galvu griešanām, Saūda Arābijā, sas­kaņā ar Human Rights Watch datiem, nāvessods, nocērtot galvu, šogad ticis izpildīts jau 59 cilvēkiem - tostarp par tādiem noziegumiem kā maģija un buršanās. Vērts pieminēt arī to, ka IV tās kontrolētajās teritorijās izplata Saūda Arābijas skolu mācību grāmatas. Un viens no ietekmīgajiem arābu prinčiem, Al Valīds bin Talals, nesen izteicās, ka IV "tiešā veidā karaļval­sti neapdraud". Saūdieši var mierināt sevi ar faktu, ka IV uzbrukumu galvenais mērķis ir šiīti un Irāna, tomēr, ja džihādistiem ļaus nostiprināt pozīcijas, agri vai vēlu viņi vērsīsies arī pret Al Saūda ģimeni, kas ciešo saišu ar Rietumiem dēļ tiek uzskatīta par "atkritējiem".

Ēģiptes militārais režīms par savu augstāko prioritāti ir noteicis "Musul­maņu brālības" likvidāciju, taču bargās represijas pret mēreniem islāmistiem tikai vairo kaujinieku rindas daudz ek­­strēmākos un vardarbīgākos grupējumos: jau tagad Sīnāja pussalā dažas grupas, tādas kā Ansar Bait al-Maqdis brigādes, ideoloģijas un taktikas ziņā atgādina IV.

Atliek vēl Irāna. Atšķirībā no galvenokārt sunnītu apdzīvotās Turcijas, Saūda Arābijas un Ēģiptes, Irāna kā šiītu valsts ir pret šiītiem naidīgi no­­­­skaņotās IV primārais mērķis. Sunnītu džihādisti ir eksistenciāls drauds Irā­­nai, jo viņu teritoriālā nostiprināšanās reģionā var izolēt Irānu, saraujot Teherānas alianses ar nesunnītu režīmiem Sīrijā un Irākā, kā arī tās saites ar Hezbollah. Uzrunājot pašā Irānā dzīvojošos sunnītus, viņi var valsti destabilizēt arī no iekšpuses. Tāpēc Irāna bija pirmā valsts, kas sniedza palīdzību Irākas valdībai un kurdu "pešmergām" cīņā pret IV. Neskatoties uz to, Irāna ir palikusi ārpus koalīcijas - Saūda Arābijas un AAE iebildumu dēļ. 

Taču Rietumiem nevajadzētu kļūt par savu tā saukto sabiedroto šauru, sektantisku interešu upuriem. Irānai ir gan motivācija, gan iespējas stāties pretim IV. Šajā ziņā kodolprogrammas līguma parakstīšana starp ANO Drošības padomes "5 (ASV, Krievija, Ķīna, Liel­­britānija, Francija) + 1 (Vācija)" un Irānu krietni atvieglotu sadarbību cīņā pret IV un varbūt pat veicinātu savstarpēju tuvināšanos. Trīs desmi­t­gades ilgušās Rietumu un Islāma Republikas konfrontācijas izbeigšana būtu stratēģiski gudrs solis, līdzīgi kā prezidenta Niksona rosinātā atvēršanās pret Ķīnu 70. gados.

Ja neskaita šo valstu individuālos ie­­mes­­lus stāties pretim IV, pastāv arī viaptverošs stratēģisks imperatīvs, kam vajadzētu interesēt tās visas: IV ekspansija izjauktu visu ģeopolitisko konfigurāciju Tuvajos Austrumos. Lai arī šīs valstis ne tuvu nav ideālas, ša­­jā reģionā tās tomēr uztur kaut ko lī­­dzīgu kārtībai. Alternatīva šo valstu pa­­stāvēšanai būtu vardarbīgs haoss, kurā zeltu visekstrēmākās grupas, - kaut kas līdzīgs milzīgai Afganistānai. Tas radītu draudus Eiropai, ASV, Krievijai un Indijai, nemaz nerunājot par postu, ko tas nestu Tuvo Austrumu iedzīvotājiem.

Līdz ar to Rietumu neiesaistīšanās nav iespējama. Tomēr musulmaņu valstīm ir pienācis laiks uzņemties atbildību par drošību reģionā, noliekot malā sa­­vus ģeopolitiskos un sektan­tiskos strīdus un koncentrējot uzmanību uz džihādistu ekspansijas draudiem. Ja galvenie spēles dalībnieki bei­dzot sāktu darboties tālredzīgi un atbildīgi, kopējā cīņa pret IV varētu pat novest pie visaptverošas reģionālās drošības struktūras izveides - tāda kā Helsinku vienošanās Tuvo Austrumu varianta. Tas patiesi nozīmētu galu tādiem grupējumiem kā "Is­­­lāma valsts".