RIA11-951005_4320
Foto: RIA Novosti/Scanpix
Dzīvoju es Tallinā nu jau trīs mēnešus. Gana laika, lai apjēgtu pirmos iespaidus - ne tūrista vai kultūras (jo Igaunijā esmu bijis daudzkārt), bet ikdienas sadzīviskos. Kaut kas patīk, kaut kas ne, kaut kas joprojām nav saprotams.

Starp pašiem interesantākajiem un pretrunīgākajiem iespaidiem ir krievu diasporas attieksme. Tā kā man bieži jautā par to, esmu gatavs padalīties iespaidiem. Tie, protams, pagaidām ir visai virspusēji un nav galējie, tāpēc nesodiet bargi!

Un tā - visus Igaunijā manis satiktos krievu ļaudis es aptuveni iedalītu piecās pamata grupās:

1.      "Iesaistītie". Vairākums manu paziņu pieder šai kategorijai: viņi Igaunijā dzīvo kā savā valstī, runā igauniski, risina problēmas, jūtas normāli. Dažus interesē politika, citus ne. Pret pašreizējo situāciju Krievijā viņi arī izturas dažādi - kāds no viņiem kritiski, kāds neitrāli, bet daži pat uzskata Putinu par adekvātu līderi.

2. "Pūt un palaid". Pārsvarā Igaunijai lojāli, bet vienaldzīgi. Uzskata to par mazu un ne visai perspektīvu valsti, tāpēc strādā "treknākās" vietās - Skandināvijā, Vācijā, Lielbritānijā. Pie izdevības vienmēr gatavi pārcelties turp uz visiem laikiem. Pret Krieviju attieksme drīzāk ir labvēlīga, bet izteikti atsvešināta: turp negribam!

3. "Apvainotie". Dzīvo un strādā Igaunijā, taču atšķirībā no "iesaistītajiem" ne visai mīl valsti, un tās varu vispār ienīst. Uzskata, ka viņus apspiež. Par vietējo sabiedrisko un kultūras dzīvi maz interesējas. Karsti atbalsta Krievijas politiku, dievina Putinu.

4. "Atsvešinātie". Galvenokārt, pensionāri, iespējams - "apvainoto" vecāki. Dzīvo mājas dzīvi, skatās Krievijas televīziju. Par apkārtējo realitāti zina nedaudz un neko arī nevēlas zināt. Visticamāk, par visu vairāk sapņo atgriezties - vēlams, nevis Krievijas Federācijā, bet PSRS.

5. "Sabraukušie". Turīgas ģimenes no Pēterburgas un Maskavas. Daudz tādu rajonā, kurā dzīvojam mēs. Nav Igaunijas pilsoņi, bet daudzi mācās valodu. Viņiem Igaunijā patīk. Putina režīmam nesimpatizē, jo labi zina tā cenu.

Pēdējā grupa, protams, ir skaitliski vismazākā, kamēr pārējās četras ir, ja ne vienāda apjoma, tad vismaz tuvu viena otrai. Pret pirmajiem es attiecos ar simpātijām, pret otrajiem ar izpratni, pret trešajiem ar neizpratni, pret ceturtajiem ar līdzjūtību. Pie piektajiem daļēji piederu pats.

Domāju, ka apraksts ir visai skaidrs. Vienīgos komentārus prasa trešais punkts - kāpēc radusies neizpratne. Man nav tuvu paziņu šajā grupā, tāpēc nav bijusi iespēja dziļāk izzināt viņu motivāciju. Iespaidi balstās īsās tikšanās - pamatā uz prāmja "Tallina - Helsinki" (katru nedēļu braukāju uz Helsinku universitāti).

Es tiešām varu iztēloties, ka dzīve Igaunijā var radīt skumjas vai pat kaitināt, kamēr dzīve Krievijā rādās kā "gaisma lodziņā". Tomēr no tā izrietošais pavisam vienkāršais un loģiskais jautājums, nez kāpēc sarunas biedrus ieved pilnīgā apjukumā. Tipisks dialogs:

-    Ja Igaunijā ir tik pretīgi, kāpēc nebraucat prom?

-    Kādā sakarā lai es aizbrauktu - es te esmu dzimis!

-    Tātad Igaunija ir jūsu dzimtene?

-    Nu nē, tā es neuzskatu...

-    Dzimtā zeme tātad ir Krievija?

-    Jā, tā var teikt.

-    Bet kāpēc jūs nevēlaties pārcelties uz Krieviju?

-    Bet ko es tur darīšu?!

Reisa beigas. Otrais dialogs:

-    Es pazīstu daudz krievus, kuri visu dzīvi nodzīvojuši Igaunijā, labi jūtas un par apspiešanu nesūdzas...

-    Tas nozīmē, ka viņi ķēmojas līdzi igauņiem un laiza pēcpusi varai!

-    Viņi nevienam līdzi neķēmojas, un ar varu viņiem vispār nav nekādu darīšanu.

-    Jūs vienkārši nezināt!

-    Nē, es zinu ļoti labi - viņi visi ir mani tuvi paziņas.

-    Jums to nesaprast!

-    Labi, bet ko īsti man vajadzētu saprast?

Atbildes nav. Otrā reisa beigas.

Lūk, tas arī izsauc to neizpratni. Nekādā gadījumā netaisos bārt "apvainotos" krievus, vai piekarināt viņiem lūzeru vai šovinistu birkas. Tomēr es viņu nevaru saprast. No sirds nevaru. Vēl vairāk, pazīstami krievi, kuri šeit dzīvojuši vienmēr un daudz labāk par mani pārzina situāciju, arī noplāta rokas.

Pieņemu, ka te jautājums ir ne tik daudz par dzīves apstākļiem, kā par cilvēku mentalitāti. Jo, ja jau etnisku krievu intereses Igaunijā reāli tiktu apspiestas (atvainojiet, bez uz savas ādas to pagaidām neesmu izjutis) - tad par savām tiesībām vajadzētu cīnīties! Piemēram, izveidot Dostojevska partiju "Pazemotie un apvainotie" un piedalīties vietējās vēlēšanās. Nevis dusmīgi īdēt, gaidot, kad "atlidos burvis zilā (vai kaujas?) helikopterā".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!