Lietus jaucās ar slapju sniegu, vējš trieca sejā ledainās vērpetes, bet mums bija silti. Šo siltumu radīja kopības sajūta, apziņa un atskārta, ka esam vienoti, ka mums ir pa spēkam būt saimniekiem pašiem savā zemē par spīti visam, ko līdzšinējā vēsture mums ir nodarījusi.
Iespējams, ka līdzīga vienotības sajūta pārņēma arī tos rīdziniekus, kas uz vēl neesošajiem Brāļu kapiem pavadīja pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus 1915. gada oktobrī. Tāpat kā 1988. gadā, arī toreiz vēl trīs gadi bija jāgaida, līdz realitāti ieguva doma par neatkarīgu Latvijas valsti, bet kolektīvajā apziņā kaut kas bija sakustējies.
Par atskaites punktu ņemot pirmos apbedījumus, var rēķināt, ka šogad svinēsim Rīgas Brāļu kapu simtgadi. Un var sacīt, ka tā ir organiska Latvijas vēstures sastāvdaļa. Svarīgi paturēt prātā, ka tā ir arī Latvijas saimnieciskās domāšanas vēstures sastāvdaļa.
Visi zinām, ka Brāļu kapu ansamblis tapis, izmantojot galvenokārt Allažu šūnakmeni – unikālu materiālu, kas bija iegūstam šeit pat, mūsu dzimtajā zemē. Būtu kaut kā nedaudz zaimojoši, ja piemiņas vietu tiem, kuri stāvēja un krita par Latviju, nāktos izveidot ar materiālu, kas nācis no svešām zemēm.
Diemžēl šūnakmens ir stipri pakļauts klimata un gaisa piesārņojuma ietekmei, turklāt atradnes izsīkušas. Mūsdienās, kad Rīgas pieminekļu aģentūras pārraudzībā notiek Brāļu kapu ansambļa restaurācija, speciālistiem nācies un joprojām nākas saskarties ar nopietniem izaicinājumiem: kā un ar ko aizvietot neglābjami laika zoba saēstos elementus, kā un ar ko dziedēt rētas.
Kā cilvēks, kura darba ikdiena visciešākajā veidā saistīta ar vietējo būvmateriālu ražošanu, esmu patiešām lepns un gandarīts, ka mūsu kompānija prot un spēj dot savu reālu ieguldījumu Latvijas nacionālās svētvietas atjaunošanā un uzturēšanā. Mēs to darām un esam gatavi strādāt arī citu tautai nozīmīgu objektu kvalitatīvā rekonstrukcijā un restaurācijā.
Būsim lepni - mēs kā Latvija padsmit gadu pēc neatkarības iegūšanas, pēc Pirmā pasaules kara, kurā Latvija bija izpostīta, spējām atvēlēt tik daudz līdzekļu un gribas, lai uzceltu tādas grandiozas būves kā Rīgas Brāļu kapus, Brīvības pieminekli, kā arī citas piemiņas vietas mūsu karavīriem visur Latvijā. Mums jālepojas nevis ar to, cik zaudējām karavīru, lai būtu brīvi, bet ar to, kā spējām iemūžināt viņu piemiņu.
Mums jābūt lepniem, bērniem mājās un skolā, kā arī ārvalstu viesiem stāstot par mūsu karoga vēsturi, par mūsu brīvības cīņām, par mūsu prezidentiem. Jābūt lepniem, ka spējām šos pieminekļus uzcelt un saglabāt nākamajām paaudzēm. Jo vairāk leposimies, jo patriotiskāki un vienotāki kļūsim.
Tomēr dažkārt ir sajūta, ka ikdiena ar saviem lokālajiem, nereti īstermiņa uzdevumiem un risinājumiem mūs daudzus atsvešina. Nav tās sajūtas, kas mūs vienoja 1988. gada 25. martā, nav to kolektīvo gaidu, kas toreiz rezultējās Latvijas valstiskuma atjaunošanā.
Protams, visi strādājam, kā nu mākam, Latvijas ciemiņi bieži dzirdēti sakām, ka valsts aizvadītajā gadsimta ceturksnī strauji attīstījusies, mainījusies līdz nepazīšanai. Un viņiem ir taisnība. Taču mēs paši labāk zinām, ka kopības sajūta, vēlme visiem kopā strādāt Latvijas labā ir trausla, visu laiku to tiecas nomākt ikdienas sarežģījumi un pretrunas.
Nav aiz kalniem Latvijas valsts simtgade. Aicinu visus, kam dārga mūsu valsts, kas jūtam sevi piederīgus šai zemei, iespēju robežās pakļaut savas tagadnes rūpes un vajadzības kādam lielākam mērķim – savai valstij, tās pilnvērtīgai pastāvēšanai arī nākamajā simtgadē.
Īpaši gribu vērsties pie kolēģiem, kas darbojas būvmateriālu ražošanā un celtniecībā. Visā Latvijā ir vietas un būves, kuru vēsturiskā, kultūras un simboliskā nozīme ir svarīga mūsu pašapziņai, mūsu piederībai savai dzimtajai zemei. Ņemsim tās savā aizgādībā, kopīgi meklēsim veidus un paņēmienus, kā sakopt, atjaunot, izglābt no pazušanas. Neviens darbs, ko darām vispārības labā, nav par zemu vērtējams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!