Foto: AFI
Kārtējo reizi politiskajā dienaskārtībā aktualizējies jautājums par līdz Otrajam Pasaules karam Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem piederējušo īpašumu restitūciju.

Kad es tālajā 1997.gadā gatavojos iegūt vidējo vispārējo izglītību toreizējā Āgenskalna ģimnāzijā, man ienāca prātā nevis mācīties vēstures profilkursa eksāmenam, bet rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par genocīda faktiem Latvijā no 1919. līdz 1989.gadam.

Skaidrs, ka iecerējis toreiz biju iedziļināties latviešu tautas ciešanu stāstā, taču, tā kā tēmu biju saskaņojis par genocīda faktiem šajā laika posmā Latvijā, darba vadītāja atgādināja neizlaist posmu, kas saistās ar ebreju ciešanām Otrā Pasaules kara laikā. Rezultātā daudz kas mainījās. Latvijas ebreju likteņa pētīšana aizņēma turpat vai pusi darba un jebkādas antisemītisma drumslas manī izzuda, par ko esmu īpaši gandarīts. Kopš tā laika man nav bail jebkurā sarunā iet pret straumi un aizstāvēt savu viedokli mūžam jūtīgajos ebrejus skarošajos jautājumos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!