Roberts Zīle: Par Latvijas grābekli - termiņuzturēšanās atļaujām  (225)

"Nauda vados" - uzņēmēji jāglābj?

Ekspremjers un tagad būvniecības industrijas pārstāvis Māris Gailis biedē, ka esošais 250 tūkstošu eiro investīciju slieksnis nekustamajā īpašumā, kurus trešās valsts pilsonim jāmaksā par privilēģiju iegūt termiņuzturēšanās atļauju būtībā stimulē jaunu emigrācijas vilni. Tas tāpēc, ka bez darba palikušie celtnieki meklēšot darbu ārzemēs. Arī Latio savā tirgus pārskatā raksta par pasliktinošos situāciju. Kopš izmaiņām uzturēšanās atļauju saņemšanas nosacījumu kārtībā, "krasi samazinājās ārzemnieku pieprasījums pēc dzīvokļu iegādes." Arhitekts Andis Sīlis laikraksta intervijā vēl vairāk uzsver termiņuzturēšanās atļauju programmas nozīmīgumu, jo krīzes laika esot bijis "pilnīgs klusumus", bet tagad "3/4 darba ir objektos, kas paredzēti TUA saņēmējiem." Iesaistītās puses arī atgādina par jau iesāktajiem darbiem. Jūrmalā vien dažādās attīstības fāzes esot aptuveni 80 objekti paredzēti ārvalstu "turīgajiem investoriem". Tā sakot, "nauda vados" - uzņēmēji jāglābj.

Bankas no savas puses nav mazāk aktīvas programmas lobēšanā. SEB Grupas prezidente un izpilddirektore Annika Falkengrēna (Dienas Bizness, 23.02.2015) gan saka: "Bankā mēs to sapratām pirms vairākiem gadiem - ja klients nav pilnīgi, 100% skaidrs nodokļu jomā, tad ilgtermiņa attiecības starp viņu un banku ir neiespējamas. Tas tā ir gan no morālā, gan arī no komerciālā aspekta..." Ja tā, tad kāpēc Latvijas Komercbanku asociācija (LKA) aktīvi piedalās termiņuzturēšanās atļauju lobijā? Vai tāpēc, ka perfekti pārvalda termiņuzturēšanās atļauju tīkotāju nodokļu nomaksu Krievijas nodokļu administrācijai? Vai tāpēc, ka SEB būtu vienīgā Latvijas komercbanka, kas nonākusi pie šādas sapratnes un palikusi mazākumā LKA?

Kā minēts, arī Latvijas Banka neklusē termiņuzturēšanās atļauju jautājumā. Tik ļoti, ka Ilmāra Rimšēviča daži no nesenajiem izteikumiem par labu uzturēšanās atļaujām ir baisi līdzīgi tiem, kurus līdz šim varēja dzirdēt vienīgi no ar nekustamo īpašumu biznesu saistītām pusēm. Izrādās, ka termiņuzturēšanās atļauju jautājums ir "...pilnīgi skaidri saprotams, pozitīvs, pozitīvs un vēlreiz pozitīvs. Vienkārši varbūt ir cilvēki, kas, izmantojot šo jautājumu, mēģina nopelnīt politiskas dividendes," tā Rimšēviča kungs. Nesenā TV intervijā viņš papildus skaidroja investīciju programmas ieguvumus: "[Pateicoties programmai] ...Latvijas tautsaimniecībā ir ieplūdis apmēram viens miljards eiro, iekšzemes kopprodukts ir par pusotru procentu lielāks...", bet to, "ka budžetā ieplūst apmēram 30-40 miljoniem eiro, ka tās ir jaunas darba vietas un neaizbraukuši cilvēki - par to neviens tās skaidri neizstāsta."

Visvairāk, šķiet, tiek skandināts termiņuzturēšanās atļauju programmas lielais iespaids uz tautsaimniecību kopumā un nu jau gandrīz katrā izteikumā par šīs programmas saglabāšanu un investīciju sliekšņa samazināšanu tiek piesaukts viens miljards eiro, kas ieplūdis valsts ekonomikā.

Eiropas Konservatīvo un reformistu politiskās grupas (kurā es darbojos Eiropas Parlamentā) rīkotajā konferencē pagājušā gadā mēs prezentējām pētījumu par "Zelta vīzām" Eiropā. Cita starpā mēs centāmies saprast arī patiesos ekonomiskos ieguvumus Latvijas tautsaimniecībai no termiņuzturēšanās atļauju programmas.

To, cik daudz naudas ir reāli ieplūdis ekonomikā, neviens īsti nezina, jo ļoti liels attīstītāju īpatsvars tieši vai netieši ir ārvalstu kompānijas. Klasisks piemērs  ir Jūrmala. Tiek mēģināts uzbūvēt atpūtas iestādi (dzīvoklīšus "viesu mājā"), ko veic ārzonu kompānija ar 4.5 miljonu eiro kapitālu. To pārvalda tikko divdesmit gadu vecumu sasniedzis Krievijas pilsonis no Maskavas, kā arī pilnvarotā "vietējā persona". Cik daudz naudas no 26 "atpūtas iestādes" dzīvoklīšu pārdošanas (kuri ir pārāk dārgi, lai tos piedāvātu par 250 000 eiro gabalā) reāli ienāks valsts ekonomikā ir neskaidrs jautājums. Protams, nopelnīs vietējie celtnieki. Bet vai Valsts ieņēmumu dienestam nevajadzētu precīzāk noteikt termiņuzturēšanās atļauju biznesā iesaistīto būvnieku saņemto, ekstrapolējot to no samaksātiem nodokļiem? Vai ari jāiesaistās raidījumam "Aizliegtais paņēmiens", līdzīgi kā nupat saistībā ar taksometru biznesu? .. Kaut ko saņems pilnvarotā persona un vēl dažs labs. Taču ir vēl viens būtisks elements - ārzonu kompānijas iegūtā nauda darbībās ar nekustamo īpašumu ES dalībvalstī būs labi "izskalojusies". Šis nelielais "mazgājamās mašīnas" efekts ļoti palīdz arī citiem augstas pelņas biznesiem - kā lai neatceramies augsti stāvošas pašvaldības amatpersonas aizdevumu ar izciliem ienesīguma procentiem mikrokredītajiem caur ārzonas uzņēmumu.

"Disidenti", kas tērējas latviešu mēbelēm un citi mīti

Tiek pieņemts, ka teju katrs ārvalstu pircējs ir īpaši turīgs, ar lielu ģimeni. Jo šie pircēji nolīgstot auklītes, apsargus un dārzniekus (kā, saprotams, arī tad, ja iegādāti dzīvokļi). Ārvalstnieki vēl papildus remontē iegādātos mājokļus, pērk dārgas mēbeles, luksus auto un, lai arī uzturas šeit īsu laiku, tomēr paspēj iztērēt astronomiskas naudas summas. Līdz ar to jāsecina, ka vietējie īpašumu pircēji gan ir vieni paši, līdz ar to auklītes nav vajadzīgas. Pie tam, nopērkot dzīvokli, ar to viss arī aprobežojas - papildus remonts netiek veikts un, kā jāsaprot, dzīvo bez mēbelēm.

Realitāte gan ir citāda. Ne tikai vietējiem mājokļu pircējiem ir bērni un nereti vajadzīgs arī dārznieks, bet nekustamo īpašumu tirgotāju uzzīmētais "turīgais investors" ir drīzāk pasaku tēls. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, tikai nepilni 13 procenti no ārvalstu investoriem, kas pieprasījuši termiņuzturēšanās atļaujas, ir iegādājušies īpašumu, kas dārgāks par 250 tūkstošiem eiro. Savukārt vairāk nekā trīs ceturtdaļas ārvalstnieku nopirkto īpašumu nav maksājuši vairāk kā 200 tūkstošus eiro. Pie tam jāņem vērā, ka līdz pagājušā gada septembrim ārzemnieks varēja pirkt arī divus īpašumus par kopējo summu, kas nav mazāka par investīciju slieksni.

Vēl tiek bieži piesaukts fakts, ka termiņuzturēšanās atļaujas pircējs no Krievijas ir disidents, kas mūk no nīstā Putina. Jo kur gan vēl drošāk no Putina paslēpties, ja ne Latvijā. Sanāk, ka mēs ar termiņuzturēšanās atļaujām veicam teju humanitāro misiju. Ja prasīts, tad Krievijas pilsonis noteikti  būs uzrakstījis PMLP aptaujā, ka mācīsies latviešu valodu (jo, ja teiks citādi, varbūt, ka atteiks atļauju?) Ja līdz Krimas aneksijai personas pārbaudi uzturēšanās atļauju pieprasītājiem veica viens Drošības policijas darbinieks, kam, kā teikts pētnieciskās žurnālistiskas centra Re:Baltica pētījumā, bija jāpārbauda vismaz 15 cilvēki dienā, tad jāšaubās, vai visi atļaujas nopirkušie Krievijas pilsoņi ir politiskie bēgļi. Protams, kādam var likties, ka Drošības policijas darbiniekam tikai pietika aizsūtīt epastu uz Federālo drošības dienestu Maskavā, kā sekoja zibenīga un izsmeļoša atbilde par katru pilsoni. Un mēs zinām, ka vienam mēs parādījām durvis - bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam. Droši vien "partneri" informēja.

Tas, kāds īstenībā izskatās vidējais nekustamā īpašuma pircējs no Krievijas, kas saņēmis uzturēšanās atļauju, ir labi atspoguļots nesenā Re:Baltica rakstā.

Latviešu karma - būvēt mājiņas citiem, īrēt no "investoriem" dzīvokļus un, ja pietrūks, tad aizņemties no viņiem ar SMS palīdzību

Nekustamo īpašumu firmas un citas interešu grupas, kas uzstāj uz sliekšņa samazināšu termiņuzturēšanās atļauju programmai, šķiet neredzam, ka pašas ar sevi nonāk pretrunā. Jo no vienas puses "turīgajam investoram" nauda nav šķērslis un tāpat viņš skatās tikai uz dārgajiem īpašumiem, bet reizē viņš nevar atļauties iegādāties uzturēšanās atļauju par 250 tūkstošiem eiro. Kā viens no ierosinājumiem Saeimā ir ne tikai noteikt zemāku investīciju slieksni, bet arī ļaut investīcijas dalīt starp vairākiem īpašumiem. Tā deputāts Inesis Boķis piedāvā variantu, kur uzturēšanās atļauju varētu iegūt pat tad, ja iegādāti trīs īpašumi par kopējo vērtību vien 180 tūkstoši eiro. Tātad, vidēji 60 tūkstoši par vienu īpašumu. Vēl vairāk, vismaz atsevišķi uzturēšanās atļauju lobisti uzstāj uz atteikšanos no jaunieviestās kārtības, kas paredz piecu procentu iemaksu valsts budžetā no nekustamā īpašuma vērtības. Vai sanāk, ka "turīgais investors" šo iemaksu nevar atļauties, jo visu naudu iztērējis dārzniekam, sargam, auklei un lepnam auto?

Bērziņu ģimene, kas pirmie saņēma valsts galvojumu pirmā mājokļa programmas ietvaros, iegādājās 75 kvadrātmetrus lielu dzīvokli jaunajā projektā Rīgā par 52.6 tūkstošiem eiro. Ja iepriekš piesauktās izmaiņas termiņuzturēšanās atļauju programmā tiks īstenotas, tās ne tikai vēl vairāk saasinās spriedzi nekustamā īpašuma tirgū, bet būs nāves spriedums pirmā mājokļa programmai. Zīmīgi, ka piedāvājums ļaut ārzemniekiem pirkt vairākus īpašumus par mazu summu tiek virzīts ne bez pamata. Lai gan ir pietiekošs lielu un dārgu mājokļu piedāvājums, uzturēšanās atļauju pircējiem var būt neizdevīgi tādus uzturēt. Tikmēr pāris mazos un salīdzinoši lētos dzīvokļus var viegli izīrēt. Rezultātā, tādas kā Bērziņu ģimenes būs spiestas īrēt dzīvokļus no "turīgajiem investoriem", kurus citā gadījumā tās būtu varējušas iegādāties pašas. Patiesībā arī pašlaik situācija nav daudz citādāka, lai gan līdz šim ārvalstu iegādātie īpašumi ir bijuši nedaudz dārgāki.

Te arī viens no iemesliem, kāpēc termiņuzturēšanās atļauju lobijs cīnās par samazinātu viena pirkuma slieksni - dzīvoklis par kuru samaksāti 250 000 eiro ir par dārgu, lai to varētu atļauties noīrēt "vietējais". Tāpēc arī cinisks aprēķins - "turīgajam investoram" ar termiņuzturēšanās atļauju vien nepietiek; viņš vēlas iespējami ātri arī atpelnīt savu investīciju caur īres ieņēmumiem.

Iznāk, ka Latvijas veiksmes stāsts ir latviešu celtnieks, kas paliks dzīvot šeit, lai būvētu "investīciju objektus", kādā no kuriem pats varēs vēlāk īrēt vienu no trim 60 tūkstošus eiro vērtajiem dzīvokļiem, ko iegādājies "turīgais investors". Ja pietrūks celtniekam naudas, varēs arī no cita "investora" saņemt mikrokredītu ar īsziņas palīdzību. Citiem vārdiem, tiks piepildīta latvieša karma.

Savukārt pirmā mājokļa programma, kas tikko iesākta, faktiski tiek iemesta šajā izkropļotājā mājokļu tirgū, kas spiedīs jauno ģimeni pārmaksāt vai vispār no sapņa par savu mājokli atteikties. Arī valstij būs jāiegulda lielāks resurss jauno ģimeņu atbalstam.

Šādam scenārijam var būt arī daudz būtiskākas sekas. Ja pirmā mājokļa programmai tiks pārvilkta svītra būtiskā piecenojuma dēļ, jaunās latviešu ģimenes (kurām nav jāpierāda savs patriotisms) vilsies savā valstī. Uz šo arī balstās Putina stratēģija šajā ietekmes zonā - pateikt, ka tādas pēc-padomju valstis kā Latvija ir neizdevušās; tādas, kuras nespēj parūpēties par saviem pilsoņiem un vienu no viņu dzīves būtiskajām nepieciešamībām - savu mājokli.

Atkal uz grābekļa... bet vairs ne ar pilnu pēdu.

Termiņuzturēšanās atļauju lobētāji šķiet neredzam programmas saistību ar potenciālajām ekonomiskajām problēmām. Kā pareizi norāda Latvijas Bankas ekonomists, "pastāv risks ekonomisko aktivitāti un darbaspēku arvien vairāk novirzīt uz nekustamo īpašumu nozari un būvniecību, atņemot resursus ražojošajām un Latvijas ilgtermiņa konkurētspēju veidojošajām nozarēm." Tas nozīmē arī nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums par ēnu ekonomiku atklāj, ka 2010. gadā tieši celtniecībā bija vērojams vislielākais ēnu uzņēmējdarbības līmenis (53.6 procenti).

Neskatoties uz visu, arī konservatīvā Latvijas Banka atbalsta termiņuzturēšanās atļaujas programmas turpināšanu īstermiņā (divus gadus). Lai arī ir riski, Latvijas ekonomika dziestot un šis esot veids, kā to sildīt. Patiešām, liela daļa sabiedrības ne tikai atceras, bet vēl joprojām izjūt sekas, ko radīja ekonomikas karsēšana caur nekustamo īpašumu attīstīšanu. Bet pamatojums  no lobētājiem tagad ir cēlāks - lai arī mēs kāpjam uz tā paša grābekļa, tomēr mēs to nedarām vairs ar pilnu pēdu.

Paļaušanās uz termiņuzturēšanās atļauju programmu, kaut vai ar mērķi to izmantot kā īstermiņa līdzekli, ir dziļi nepareiza ekonomiskā politika. Jāapzinās, ka nekad nebūs perfekta laika, lai to izbeigtu. Jo programma tiks ilgāk turpināta (pieņemot, ka tā aizies "vecajās sliedēs" ar zemāku investīciju slieksni), jo lielāku lomu tā spēlēs ekonomikā un jo grūtāk būs to apturēt. Ir naivi domāt, ka gadījumā, ja tiktu panākta vienošanās par programmas turpināšanu tikai turpmākos divus gadus, tā pati sevi lēnām apturētu.

Industrijas lobijs, savukārt, pat necenšas radīt ilūziju, ka tam rūp ilgtspējīga valsts attīstība. Ja tas tā būtu kaut vai ļoti mazā mērā, iesaistītās puses vismaz būtu ņēmušas vērā un piedāvājušas īstenot rekomendācijas, kas paustas pašu apmaksātajā kanādiešu firmas pētījumā. Tur cita starpā tiek piedāvāts limitēt ārzemnieku skaitu no vienas valsts, jo, kā zināms, pašlaik vairāk nekā divas trešdaļas uzturēšanās atļauju saņēmēju ir no Krievijas. Ir lieki šeit papildus izvērsti iztirzāt ar šo faktu saistītos drošības riskus.

Tāpat iepriekšpieminētajā pētījumā tiek ierosināts izveidot Ekonomikas attīstības fondu, kurā katrs uzturēšanās atļaujas saņēmējs iemaksātu. Tikmēr termiņuzturēšanās atļauju biznesa pārstāvji lobē  uz to, ka jāatsakās no spēkā esošās iemaksas valsts budžetā, kas, kā minēts iepriekš, noteikta tikai piecu procentu no nekustamā īpašuma vērtības apmērā. Patiešām, ja reiz industrijas pārstāvjiem tik ļoti rūp papildus ienākumi valsts budžetā, viņiem vajadzēja jau sen nākt klājā ar priekšlikumu izveidot Ekonomikas attīstības fondu, kurā katrs termiņuzturēšanās atļaujas ieguvējs iemaksā prāvu naudas summu. Līdzīgi ir ar nodevu par uzturēšanās atļaujas izskatīšanu, kura Latvijā ir tikai nepilni 100 eiro. Attiecīgajā pētījumā ieteica to pieckāršot.

Termiņuzturēšanās atļauju lobiju maz interesē negatīvie scenāriji, jo aizgūstot labākās tradīcijas, tiek automātiski pieņemts, ka valsts, tātad nodokļu maksātāju uzdevums ir uzņemties visus riskus, kamēr peļņa tiek privatizēta. Kā balva "turīgajiem investoriem" - uzturēšanās atļauja. Dāvana mums - potenciāli drošības un ekonomiskie riski.

Trīs Putina ieroči un mēs

Nesenajā Minhenes Drošības konferencē ASV viceprezidents Džo Baidens minēja, ka Krievija izmanto dažus ieročus, ko tā vērš ne tikai pret Ukrainu. Viens ierocis ir enerģētika. Mēs zinām, cik bīstami ir nonākt situācijā, kad Latvija kā vienīgā no Baltijas valstīm nav ļāvusi ienākt citam gāzes piegādātajām, neskatoties uz to, ka tikai mums ir sava gāzes krātuve (politiskā piepūle, lai šo tirgu atvērtu būs patiesi smaga). Otrs ierocis ir korupcija. Kā uzsver Baidens, no koprucijas ir īpaši jāsargās, jo līdzko tā tiek pielietota kā ierocis, tās apkarošana nav labas pārvaldības, bet gan nacionālās drošības jautājums.

Ir jāuzdod vienkāršs jautājums - kuri biznesi mediju telpā pašlaik aizņem galveno vietu un mēģina ietekmēt Saeimas darbu? Atbilde: termiņuzturēšanās atļauju bizness un mikrokreditēšana. Abus it kā mēģinot iznīdēt sliktie politiķi un ierēdņi. Mēs varētu būt patiesi lepni, ja lobisma cīņās mestos ES digitālā vienotā tirgus biznesmeņi vai gēnu inženierijas pārstāvji. Bet kādu valsts attīstības ilgtspēju nes iepriekšpiesauktās termiņuzturēšanās atļaujas un mikrokreditēšana? Cik liela tajās ir pētniecības un attīstības (R&D) komponente? Pēc būtības tās ir vienas no vissenākajām "profesijām": augļošana un tāda, kā viduslaiku pilsētu viena gada un vienas dienas nodzīvošanas brīvība. Protams, ir arī vēl trešā vissenākā profesija ar kuru nevēlos redzēt nodarbojamies Latvijas politiķus. It īpaši tik sarežģītā laikā, kad tas nav tikai viņu likteņa jautājums.