Sāksim ar pašu ceremoniju
Pats vakars bija labs - bija laba mūzika un teicami mūziķi, bija vērīgi skatītāji un uzmanīgi klausītāji, bija vadones un vadoņi. Bija sajūtama pat jūsma. Un šajā jūsmas parādīšanās brīdī man palika neērti. Neērti, jo es kā profesionāls mūziķis un mūzikas pedagogs sajutu disharmoniju starp to, kas notika uz skatuves un zālē, un to, kas notiek reālajā dzīvē; starp to izrādīto pozitīvo un krāšņo un to noklusēto diemžēl neperspektīvo un pat nabadzīgo; starp vadoņu runām un vadoņu darbiem.
Vienu brīdi, saistībā ar balvas Par talantu audzināšanu pasniegšanu Jānim Kaijakam, kad Pēteris Vasks teica vārdus, ka jau sen vajadzēja pateikt paldies mūzikas pedagogiem, palika nedaudz vieglāk. Bet nu tikai vienu brīdi un tikai nedaudz. Jo tā bija nevis balva nominācijā Gada mūzikas pedagogs (kurai, manu un manu kolēģuprāt ir jābūt), bet DNB bankas speciālā balva. Un mēs zinām, ka viss, kas ir speciāli veidots, nav pastāvīgs.
Mazā mūzikas nauda
Lielās Mūzikas balvas ieguvēji bija laimīgi cilvēki, jo pabeidza savu izglītību mūzikas skolās līdz 2009.gadam. Viņiem paveicās. Līdz 2009.gadam valsts finansējums pedagogu algām jeb skolu izglītības programmām, jeb, vienkāršāk izklāstot, mācību stundām, kuras paredzētas atbilstoši licencētajām programmām, bija nodrošināts. Pilnībā nodrošināts, atbilstoši tā laika normatīvajam aktam - Ministru kabineta (MK) noteikumiem.
2009.gadā sākās krīze; visa šā saldā dzīve (jā, tādus pārmetumus mēs saņēmām: "nekad jums nebūs tāda salda dzīve, kā 2008.gadā") beidzās - ja 2008.gadā mācību stundām finansējums bija 22.6 miljoni EUR, tad 2010.gadā - jau 10.8 miljoni EUR, kas sastādīja apmēram 48% no nepieciešamā!
Neiedziļinoties sīkumos, kopš 2010.gada mūzikas skolu mācību stundu finansējums PRAKTISKI nav cēlies. Jā, ir pieaugusi naudas masa saistībā ar skolotāju algu nelielu kāpumu un kvalitātes pakāpju ieviešanu, bet tā nav pieaugusi saistībā ar licencētajās programmās atbilstošo mācību stundu nodrošinājumu. Parādās jautājums - bet kā tas var būt, ja MK Noteikumi paredz nodrošināt skolotāju algas pilnā apjomā?
Uz šo labo jautājumu ir tikpat laba atbilde - 2012.gadā MK pieņem jaunus noteikumus, kuros, pirmkārt, iestrādā - legalizē - skolu programmu finansējumu tikai 70% apmērā (es izlaižu dokumenta tehniskās detaļas), NEPASKAIDROJOT tautai, ka finansējums ir nepilns; otrkārt, iestrādā jaunu 4 gadīgu programmu ar 2 reizes mazāku gadu skaitu un 3 reizes mazāku stundu apjomu (un, protams, arī finansējumu), kuru ĻOTI STIPRI REKOMENDĒ valstī ieviest.
Pēc šā ģeniālā dokumenta ieviešanas Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijā (LMIIA), Profesionālās ievirzes izglītības iestāžu direktoru padome (PIIIDP) un Latvijas Mākslas skolu skolotāju asociācija (LMSSA), pirmkārt, kopīgā darbā aktualizēja visas mūzikas un mākslas programmas ar nolūku gan uzlabot saturu, gan samazināt izmaksas; otrkārt, vērsās Kultūras ministrijā ar lūgumu steidzami mainīt atbilstošos MK Noteikumus ar nolūku izveidot nepārprotami skaidru, precīzi esošo izglītības programmu izmaksu atspoguļojošo dokumentu.
Dokumentu, uz kā pamata griezties pie politiķiem lemšanai par finansējuma nodrošinājumu mūsu mūzikas skolām. KM bija spiesta atzīt to, ka situācija ir sarežģīta, ka MK Noteikumi ir jāgroza. Šai virzībai KM sagatavoja 2 dokumentus - MK Noteikumu grozījumu projekta anotāciju 2012.gada oktobrī un informatīvo ziņojumu 2013.gada maijā, kuros pamatoja šo grozījumu nepieciešamību. Un?
Un viss. Ar to arī šis mūzikas stāsts beidzās. Kāds tad ir šā stāsta sausais atlikums? Pirmkārt, mūzikas skolas strādā šodien ar apmēram 70% valsts finansējumu (skaidrībai - ja skolas audzēkņiem pasniegtu VISAS programmās paredzētās stundas, tad skolotājiem būtu jāmaksā nevis 420 EUR par slodzi, bet 294 EUR...); otrkārt, KM pretēji 2012.gadā solītajam jau 2.5 gadus nesteidz šo jautājumu risināt; treškārt, pašas skolas izlokās, kā var, lai tikai savilktu galus kopā; tas, protams, atstāj iespaidu uz darba kvalitāti; ceturtkārt, pašvaldības, valstssievas, valstsvīri, sabiedrība - visi ir maldināti saistībā ar skolu stāvokli; citādi jau kāds no augstākminētajiem Lielās Mūzikas balvas ceremonijā būtu to pieminējis.
Un, pats pēdējais, bēdīgākais šajā stāstā - nu jau otro gadu mēs dzirdam (no sākuma no Valda Dombrovska, tagad no Laimdotas Straujumas), ka ESAM ĀRĀ NO KRĪZES; viss ir kārtībā, algas aug, tautsaimniecība zeļ! Ja tā, kāpēc mūsu mūzikas un mākslas skolām šodien ir pieejami nevis pirmskrīzes 2008.gada 22.6 miljoni EUR, bet tikai 13.3 miljoni EUR???
Kas ir mūzikas skolas?
Šis jautājums ir jāuzdod divu apsvērumu dēļ: pirmkārt, tiešām jāapzinās šo skolu loma un nozīme tautsaimniecībā; otrkārt, ir jākliedē daži mīti, kurus izplata ne tikai parastie Latvijas iedzīvotāji, bet pat Kultūras ministri (kopš krīzes nu jau četri ministri akcentē katrs savu īpatnējo skatu uz mūzikas izglītību).
Es nosacīti īsi izklāstīšu mūzikas skolu nepieciešamības 3 versijas. Garāks stāsts lai paliek atsevišķai konferencei.
Mana un manu LMIIA kolēģu versija. Mūzikas skolu pozitīvas darbības 5 aspekti
1. Skola spēcīgi attīsta bērna abas smadzeņu puslodes (sevišķi, instrumenta spēle, kura vienlaikus noslogo intelektuālo darbību ar fizisko - viss ķermenis, mugurkauls, elpa, abas rokas, abas kājas), kas vēlāk atspoguļojas ne tikai emocionālajā, bet arī loģiskajā un radošajā domāšanā.
2. Skola pieradina bērnus pie disciplīnas un regulāra darba, kas mūsu tehnoloģiju laiskajā režīmā ir laba lieta; līdz ar to tiek ierobežota arī bezjēgas klaiņošana pa ielām.
3. Skola audzina Latvijas mūzikas amatierus (orķestri, kori, folkloras kopas, solisti), mūzikas pazinējus un mīļotājus, vienkārši inteliģentus pilsoņus; neaizmirsīsim par Dziesmusvētkiem un tautas (amatieru) orķestriem; cerēt, ka mūsdienās Dziesmusvētki iztiks bez mūzikas skolām, ir naivi (atceramies, ka pirmajos Dziesmusvētkos piedalījās tikai 1000 dziedātāju ar ļoti vienkāršu repertuāru).
4. Skola dod ļoti labus mūzikas profesionālos pamatus, līdz ar to, Latvijai un pasaulei - ievērojamus mūziķus (instrumentālistus, vokālistus, diriģentus); Latvija šodien izceļas ar lielu spilgtu mūziķu īpatsvaru.
5. Skola bieži vien ir nozīmīgs (dažreiz, pat vienīgais) kultūras centrs, sevišķi, mazajās pilsētiņās vai ciematos; tas ir ārkārtīgi svarīgi mūsdienu lauku izmiršanas apstākļos.
Dinas Kirnarskajas - muzikologa, Gņesinu Krievijas Mūzikas akadēmijas prorektora, profesora, mākslas zinātņu doktora, psiholoģijas zinātņu doktora - 10 iemesli atdot bērnu uz mūzikas skolu (saīsināts)
1. Spēlēt - tas ir sekot dziļām tradīcijām. Muzicēt - tas ir izsmalcināti, valdzinoši, tā ir laicīgo manieru apoteoze.
2. Mūzika audzina raksturu un disciplīnu. Spēlēt instrumentu vajag pastāvīgi, regulāri un bez pārtraukuma. Gandrīz ar tādu pašu neatlaidību, ar kādu čempioni trenējas trenažieru zālē. Bet, atšķirībā no sporta varoņiem, spēlējot klavieres, nevar salauzt kaklu, kāju vai pat roku. Mūzika - rakstura audzināšana bez traumatisma riska.
3. Nodarbojoties ar mūziku, bērns attīsta matemātiskās spējas. Viņš domā telpiski, manipulē ar abstraktām skaņu figūrām, iegaumējot muzikālo tekstu, un tuvina skaņdarbu matemātiskajai formulai, kurā nevar neko ne atņemt, ne pielikt! Nav nejaušība, ka Oksfordas fizikas un matemātikas profesori sastāda 70% no universitātes mūzikas kluba biedriem.
4. Mūzikas un valoda ir dvīņi. Tie ir dzimuši viens aiz otra: pirmais vecākais - mūzika; tad - verbālā runas; un mūsu smadzenēs tie turpina dzīvot blakus. Frāzes un teikumi, komati un periodi, jautājumi un izsaucieni ir gan mūzikā, gan runā. Spēlējošie un dziedošie labāk runā un raksta, vieglāk iegaumē svešvārdus, ātrāk iemācās gramatiku.
5. Mūzikas ir strukturēta un hierarhiska: lielākie skaņdarbi ir sadalīt mazākās daļās, kuras savukārt ir sadalītas nelielās tēmās un fragmentos, kas sastāv no smalkām frāzēm un motīviem. Jaunie mūziķi apsteidz vienaudžus strukturālās domāšanas ziņā. Nav nejaušība, ka Microsoft izvēlas darbiniekus ar mūzikas izglītību.
6. Mūzikas nodarbības attīsta komunikācijas prasmes. Spēlējot visdažādākos skaņdarbus, mūziķis pasniedz publikai komponista iešifrētos dažādus raksturus, manieri, balsi, žestus. Tas ir viens solis līdz biznesmeņa talantam, kuram, iespējams, vissvarīgākais ir atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem.
7. Mūziķi ir līdzjūtīgi un drosmīgi vienlaikus. Viņi ir vispusīgi un harmoniski - sajūtās un racionālajā ziņā.
8. Mūzikas nodarbībās iemāca "iekļauties komandā", iekļauties termiņos. Mūziķiem vismazāk bail no baisiem vārdiem - darbu pabeigšanas termiņš. Mūzikas skola nevar pārcelt eksāmenu vai koncertu. Mūziķim ir jābūt maksimāli gatavam skatuvei; bērns ar šādu pieredzi ir gatavs izturēt nopietnu eksāmenu, darba intervija vai atbildīgu runu. Mūzikas nodarbības bērnībā - maksimāla izturība un artistisms visas dzīves garumā.
9. Mūzikas nodarbības izglīto jaunos Cēzarus, kuri var darīt daudzas lietas vienlaicīgi. Mūzika palīdz orientēties vairākos vienlaicīgos procesos. Pianists, lasot no lapas, uzreiz paveic vairākas lietas - atceras pagātni, skatās nākotnē un kontrolē tagadni. Mūzika māca domāt un dzīvot vairākos virzienos. Bērnam - mūziķim būs vieglāk skriet pa vairākiem dzīves celiņiem un visur pagūt pienākt pirmajam.
10. Mūzika - vislabākais veids, lai gūtu panākumus dzīvē. Kā? Skatieties punktus 1. - 9. Nav brīnums, ka ar muzikālo pagātni ir saistītas daudzas slavenības. Paskatieties uz veiksmīgiem cilvēkiem jebkurā jomā; uzdodiet jautājumu, vai viņi nav nodarbojušies ar mūziku, kaut vai neilgi, kaut vai bez lielas centības? Un mums ir 10 iemesli, lai sekotu viņu iedvesmojošam piemēram.
Toms Barnes - portāla Mic.com Mūzikas nodaļas galvenais redaktors, Ņujorkas Universitātes absolvents, strādāja ar "Columbia Records" un "Miracle Music" - Mūzikas nodarbības bija labākais, ko vecāki jebkad bija darījuši tavā labā (saīsināts)
1. Tas uzlaboja tavas lasīšanas un runas prasmes. Vairāki pētījumi atrada stingru saikni starp dzirdes un valodas spēju attīstību, piemēram, bērni, kas līdzās lasīšanas apguvei vingrinājās arī mūzikā, uzrādīja daudz labākus rezultātus nekā tie, kas saņēma nemuzikālo stimulāciju, tādu, kā zīmēšana vai citas vizuālās mākslas.
2. Tas uzlaboja tavu matemātisku, telpas un laika spriešanu. Mūzika pēc būtības ir dziļi matemātiska. Bērniem, kas saņem augstā līmeņa mūzikas apmācību, pastāv tendence uz labāko rezultātu sasniegšanu arī matemātikā. Tas notiek, pateicoties uzlabotām abstraktām prasmēm orientēties telpā un laikā, ko iegūst jaunie mūziķi. Ar šīm prasmēm, kā arī uzlabojumiem runas un lasīšanas spējās, jaunie mūziķi var palīdzēt sev gūt panākumus jebkurā jomā, kur viņi vēlas ko sasniegt.
3. Tas uzlaboja tavas atzīmes. Tika veikti vairāki pētījumi, kas liecināja par to, ka skolēniem, kas gūst labas kvalitātes mūzikas apmācību, atzīmes ir augstākas.
4. Tas paaugstināja tavu IQ. Daudzi pētījumi atklāja, ka mūziķi var lielīties ar augstāku IQ līmeni nekā cilvēki, kas nenodarbojas ar mūziku.
5. Tas palīdzēja tev apgūt valodas ātrāk. Bērni, kas sāk apgūt mūziku ļoti agri, attīsta spēcīgākas lingvistiskas spējas. Tas izpaužas sarežģītākā vārdu krājumā, niansētākā gramatikas izpratnē un augstākajā verbālajā IQ.
6. Tas palīdzēja tev kļūt par labāku klausītāju, kas tev noteikti noderēs, kad būsi vecāks. Mūzikas apgūšana padara cilvēkus par jūtīgākiem klausītājiem, kas var ārkārtīgi noderēt, kad cilvēki paliek vecāki.
7. Tas palēninās novecošanas efektus. Līdzās dzirdes procesu uzlabošanai, muzikālā vingrināšanās var arī palīdzēt kavēt kognitīvo spēju pasliktināšanos, kas nāk ar vecumu. Daži vissološākie pētījumi pozicionē mūziku kā efektīvu veidu, kā atvairīt plānprātību.
8. Tas stiprināja tavu motoriku. Pētījums atklāja, ka bērni, kas sāka spēlēt līdz 7 gadu vecumam, daudz labāk veica dažādus kustību vingrinājumus nekā tie, kas nenodarbojas ar mūziku.
9. Tas uzlaboja tavu darba atmiņu. Mūzikas apmācībās lielu lomu spēlē darba atmiņa (jeb īslaicīgā atmiņa). Jo vairāk kāds praktizējas sava instrumenta spēlē, jo attīstītāka kļūst viņa īslaicīga atmiņa. Tam ir pozitīva ietekme uz īslaicīgas atmiņas spējām, apstrādes ātrumu un spriešanas spējām.
10. Tas uzlaboja tavu ilglaicīgo atmiņu, balstītu uz vizuāliem kairinātājiem. Mūzikas apmācības spēj arī ietekmēt ilglaicīgo atmiņu, īpaši vizuālajā sfērā. Klasiski trenēti mūziķi, kas spēlē ilgāk par 15 gadiem, iegūst augstākus rezultātus vizuālajos ilglaicīgas atmiņas testos.
11. Tas ļāva tev vieglāk pārvarēt uztraukumu. Saskaņā ar pētījumiem var apgalvot, ka muzikālā vingrināšanās paātrināja galvas garozas darbību uzmanības prasmju, uztraukuma pārvarēšanas un emocionālās kontroles jomā.
12. Tas uzlaboja tavu pašapziņu un pašcieņu. Vairāki pētījumi parādīja, kā mūzika var uzlabot bērna pašapziņu un pašcieņu. Augsts pašcieņas līmenis var palīdzēt bērniem augt un attīstīties daudzās akadēmiskajās un neakadēmiskajās jomās.
13. Tas ļāva tev būt radošākam. Mūzikas apmācības uzlabo radošumu, īpaši, kad muzikālā aktivitāte pati par sevi ir radoša (piemēram, improvizācija). Mūzikas apmācības uzlabo arī saziņu starp smadzeņu labo u kreiso puslodi. Un pētījumi uzrāda, ka mūziķi uzrāda daudz labākus rezultātus atšķirīgas domāšanas testos, nākot klājā ar lielāku jauno ideju skaitu, kombinējot jauno informāciju negaidītajā veidā.
Mūzikas nozares politika Latvijā
Tā kā mans raksts jau ir nepiedienīgi garš, tad formas izjūta saka man priekšā to, ka raksta beigām - reprīzei - jābūt īsam.
1. Vai Latvijā ir izveidota mūzikas nozares attīstības politika? Nav.
2. Vai tai ir jābūt? Jā. Jo tā, kā līdz šim, bez mērķa, vīzijas, stratēģijas mēs drīz pazaudēsim visu to pozitīvo, kas mums vēl ir mūzikas nozarē - kvalitatīvu izglītību, pedagogus, mūziķus, amatierus, korus, orķestrus, Dziesmusvētkus (piesaucu šo Latvijas svētumu nevis politisku apsvērumu dēļ (jo mūsu politiķi VĒL zina, kas tie tādi ir), bet tīri pragmatiski - sevišķi instrumentālistu, līdz ar to, amatieru un profesionālo orķestru, iznīkšanas sakarā - pilnīgi piekrītu DELFOS publicētajam Alda Grundes viedoklim par Vjetnamas fagotistu). Mums ir slaidā sistēmā jāsaslēdz mūzikas izglītība (audzēkņi, pedagogi, skolas, reģioni) ar amatiermākslu, profesionālo mākslu, instrumentālistu un orķestru attīstību, vokālistu un koru kustību, Dziesmusvētkiem un orķestru svētkiem (jā, tādiem arī ir jābūt), infrastruktūru, atbalsta struktūrām, ar Latvijas pilsoņu intelektuālo attīstību, galu galā.
3. Kas ir jādara, lai šo politiku izveidotu? Ir jāsatiekas un jārunā. Ir jātiekas visiem nozarē strādājošiem profesionāļiem - mūzikas skolu, vidusskolu, akadēmijas pedagogiem; instrumentālistiem - solistiem un diriģentiem; vokālistiem - solistiem un koru diriģentiem; mūzikas nozarē strādājošiem speciālistiem. Ir jādefinē - kas esam, kas gribam būt, kas šajā sakarā ir jādara, cik tas var maksāt, kas ar to nodarbosies.
4. Kad un kurš to darīs? Kad - vēlams, ļoti drīz. Kurš? Laikam gan priekšroka būtu jādod KM, pirmkārt, ņēmot vēra administratīvo un politisko kapacitāti, otrkārt, tā KM būtu laba iespēja tomēr palabot tās ačgārnības, par kurām ir izklāstīts manā rakstā. Ja tā neizrāda iniciatīvu, tad mums ir Latvijas Nacionālā Mūzikas padome, kura varētu pieaicināt kopīgam darbam visas mūzikas biedrības - Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociāciju, Latvijas Orķestru asociāciju, Dziesmu svētku biedrību, Latvijas Komponistu savienību, Latvijas Kordiriģentu asociāciju un daudzas citas biedrības, kuras ir saistītas ar mūzikas, sevišķi, instrumentālās mūzikas jautājumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!