Delfi foto misc. - 40708
Foto: LETA
Upuri, ciešanas un varmākas nebija zināmi, valdīja kolektīvais atmiņas zudums – šāds bija stāvoklis Eiropā pirms divdesmit pieciem gadiem, mostoties no padomju totalitārisma un tā pavadoņiem. Upuru piemiņa ir izšķirošs morāls stūrakmens, kura dēļ sociālās atmiņas politika prasa pat jutīgāku, rūpīgāku un skaidrāku īstenošanu kā citas jomas. Cieņu pret upuru ciešanām jāapvieno ar sabiedrības tiesībām zināt. Der paturēt prātā tiem, kas šobrīd daļu no sociālās atmiņas politikas izcērt ar neveiklu cirvi.

Atklātība un skaidrība pagātnes pieminēšanas un vēstures lietās ir neatsverama. Tāpēc mums ir jānoraida visām lietām dzīvē viegli piešķiramos iemeslus - "strīdi", "latviešu kašķīgais raksturs", "personību konflikts" (Viesturs Sprūde, LA, 2015. gada 9. marts) - un jānoskaidro īstās problēmas, kas skar Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas darba sociālās atmiņas jomā traucēšanu.

Uzskatu, ka pie vainas būs viena cilvēka - Dzintara Rasnača - sakāpināta godkāre, lepnība un nespēja šķirt zīmēšanos no zinātnes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!