Tikai daži no mums klātienē ir redzējuši, kā tas notiek: kā "zaļie cilvēciņi" ieņem valsts iestādes, pašvaldību ēkas, dzelzceļa stacijas un kā pasludina vai nu savu "teroristu republiku", vai pievienošanos Krievijai.
Tieši pirms gada - 16. martā - Krimā notika referenduma izstrādājums, kurā tika viltoti rezultāti, lai pamatotu Krimas aneksiju. Kopš tā laika situācija mainījusies diezgan jūtami - pēdējais telefonbalsojums Krimas televīzijas tiešraidē apliecināja, ka šobrīd jau 87% krimiešu vēlas atgriezties mājās, Ukrainā.
Bezdarbs, noziedzība, korupcija, preču piegāžu traucējumi, algu un pensiju pirktspējas kritums rubļa devalvācijas rezultātā, ūdens trūkums, satiksmes apturēšana pa dzelzceļu un gaisu, Krievijas Federācijas represīvo iestāžu patvaļa - Krievijas reālijas ienākušas Krimā.
Te vietā ir atskatīties uz to, kā tieši pirms gada "krievu pavasaris" ienāca Ukrainā. Sekojošie ir fragmenti no dokumentālās grāmatas "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts".
Ļeņina mācības principi darbībā
Tuvojoties Krimai, parādās pirmās zīmes, ka tuvojamies okupācijas zonai. Pavīd Ukrainas armijas postenis ar diviem pilnībā ekipētiem kareivjiem pie ierakta mīnmetēja. Kādus kilometrus tālāk, kur dzelzceļam pietuvojas šoseja, nebeidzamajā stepē bez kociņa, bez krūmiņa par vienīgo orientieri kalpo transformatoru būda ceļa malā. Uz tās, brīdinot tālbraucējus šoferus, svaigi uzpūsts uzraksts: "18 KILOMETRUS TĀLĀK KRIEVI!!!"
"SNAIPERI!" - atskan bļāviens. Četri snaiperi ierakušies uz neliela pauguriņa starp dzelzceļu un Sivašu, unikāli sāļo Azovas limānu tajā vietā, kur ceļotājus sveic četri masīvi stabi ar uzrakstu KRIM. Tālāk redzams nomaskēts lielkalibra šaujamais, kurš varētu būt, piemēram, pretgaisa zenītložmetējs. Pa gabalu nav īsti detaļas izšķiramas.
Krievijā Pirmā pasaules kara beigu posmā darbojās daudzas lielas, stabilas partijas (sociāldemokrāti jeb "meņševiki", konstitucionālie demokrāti jeb "kadeti", sociālrevolucināri jeb "eseri" u.c.), anarhistu kustība bija populāra ne tikai Ukrainā, nacionālās atdzimšanas idejas plauka Baltijā un Polijā. Tomēr Oktobra revolūcijā, kas sekoja Februāra revolūcijai, uzvaru svinēja mazskaitlīgā radikālo sociālistu jeb "boļševiku" partija.
Ļeņins bija noteicis, ka revolucionāriem jāieņem stratēģiskie objekti: pasts, telegrāfs un stacija, nevis jārīko tikai pliki mītiņi ar runāšanu vien, un tas ļāva sarkanajiem uzvarēt. Šo pašu principu tagad atkārto "zaļie vīriņi" visur, kur parādās: jāieņem vietējās pilsētu un apgabalu administrācijas, TV tornis, SBU vietējā ēka, pēc tam ķeroties pie milicijas un Iekšlietu karaspēka bāzēm.
Kāpēc okupanti katrā pilsētā sagrābj tieši gubernatora administrācijas ēku, apgabala Radu un citas varasiestāžu ēkas? Tikpat labi viņi taču varētu nocietināties bibliotēkās, biroju ēkās vai vietējā pedagoģiskajā institūtā, kas bāzes ierīkošanai varētu kalpot tikpat efektīvi. Atkal atbilde slēpjas psiholoģijā: ieņemot izpildvaras ēkas, viņi raida sabiedrībai uzskatāmu vēstījumu: "Tagad mēs esam vara!" Ja tā nebūtu, tad viņi izskatītos vairāk pēc tā, kas viņi ir - par naudu nolīgtu huligānu un titušku pulciņi.
Krievija lauzusi 1994. gada Budapeštas memorandu, kurā pati Krievija apsolījās uz mūžīgiem laikiem sargāt un garantēt Ukrainas valstisko nedalāmību apmaiņā pret Ukrainas atbrīvošanos no kodolieročiem. Valsts, kura apņēmās vajadzības gadījumā ukraiņiem nākt palīgā, tagad pati ir tā, kas uzbrukusi daudzkārt mazāk apbruņotajai kaimiņvalstij. Kuru tā vienmēr saukājusi par "brāļu tautu". Ukrainu visvairāk, šķiet, ir satriecis nevis pats militārais iebrukums, bet tā neaptveramais nodevīgums.
Apbruņoties ar pacietību!
Ilgākas sarunas ar vietējiem prokrieviski noskaņotajiem krimiešiem atklāj Krievijas propagandas mašīnas apstrādes noslēpumu. Okupācija, armijas izvēršanās, fiziskas agresijas gadījumi katru dienu, iedzīvotāju tiranizēšana uz šosejām kontrolpunktos un brīvas pārvietošanās traucēšana, draudi ebrejiem un naids pret jebkuriem Ukrainas patriotiem neatkarīgi no izcelsmes, kā arī Krimas TV apraides galvenā torņa sagrābšana, kontinentālās Ukrainas kanālu atslēgšana un aizvietošana ar Kremļa kontrolētajiem - šis haoss ar vardarbības elementiem ir domāts, lai iedzītu tautu nervozā neziņā un radītu pārliecību: "Kaut tikai šis jūklis vienreiz beigtos un atgrieztos kārtība!" Krievija apzināti sagrauj Maslova piramīdas pašu pamata pakāpienu (cilvēku nepieciešamību pēc drošības), lai pēc tam uzmestos par nākamajiem "drošības garantiem".
Sarunas ar tipiskiem Krimas krievvalodīgajiem norisinās pēc aptuveni viena satura šablona, mainās tikai apspriesto jautājumu frāzējumi un to secība. Ikviens gatavs pastāstīt savu viedokli par Eiromaidana revolūciju:
- Noticis briesmīgs valsts apvērsums vardarbīgā ceļā. Pie varas nākuši, varu sagrābuši ekstrēmisti, Rietumu apmaksāti teroristi, fašisti un Kolomoiski. Janukovičs pareizi darīja, ka aizbēga uz Rostovu pie Donas. Labi, Janukoviča laikā zaga tā, kā vēl nekad Ukrainas vēsturē, bet vismaz bija kaut kāda stabilitāte. Krievijas investori ir labi, Rietumu - slikti! Lūk, šeit Jaltā krievi sacēluši debesskrāpjus priekšā mūsu mājiņām, bet tas ir labi... Nē, es vairs nevaru no savas būdas redzēt jūru, divdesmittrīsstāvīgā priekšā. Nu paskat': vai tad tas mums nav labi, ka krievi saceļ šitās milzu ēkas?
- Ja jūs tā sakāt, tad jau ir... Pie mums, Latvijā, arī viens tāds Šlesers aiz rokas Jūrmalā velk iekšā visādus krievus: jo vairāk izpārdošot tēvzemi tādiem, jo labāk būšot tēvzemei... Tad nu pastāstiet, kā tas ir, kā tas notiek! Vai jums, krimiešiem, labums atlec no šīs te būvniecības? Pašam arī ir kāds ieguvums? Ģimenei?
- Nē, man pašam no tā nekas neatlec. Manai ģimenei un kaimiņiem arī ne. Celtniecībā darbs, pat ja ir, tad ir sezonāls, pēc tam tikai kāda tantīte var par apkopēju piestrādāt, kad objekts reiz uzcelts. Bet Krievija - tas jebkurā gadījumā ir labi! Par ko tie tur uz Maidana cīnījās, ka viņi tagad bļauj pret Krieviju?
- Galvenais, ko uz Maidana dzirdēju: pret korupciju, par valsts stiprināšanu visos veidos!
- Pret korupciju valstī, saki? Kāpēc tad nevienu vēl nav iesēdinājuši? Ak ir gan iesēdinājuši vai atlaiduši vismaz pusi no apgabalu gubernatoriem un lielpilsētu mēriem, neskaitot sīkākus korumpantus, kurus sēdina katru dienu vēl un vēl? Kāpēc tad mums to ziņās nestāsta? Pareizi, tas gan - pie mums jau var redzēt vairs tikai krievu kanālus vien...
- Vai pats piedalījāties referendumā?
- Protams! Esmu par Krieviju, jo esmu kategoriski pret to, ka pie mums arī būtu Maidans! Tagad Kijivā valda haoss, bads un bezdarbs, visi uzņēmumi un iestādes ciet. Tā rādīja pa televizoru!
- Informācija drusku novecojusi... Es tur pats biju, gan pirms, gan pēc revolūcijas uzvaras, un redzēju: visi veikali, firmas, ražotnes strādā! Tur bija daudzi cilvēki arī no Sevastopoles, Aluštas, Jaltas: veselām teltīm! Krimas karogs un tatāru karogs plīvo vēl tagad. Visi par to priecājas!
- Nē, tagad tur ir fašisti, Banderas sekotāji, pie varas! Notiek nacisma atdzimšana! Žīdus tūlīt sāks šaut! Ak tā, pareizi, tas uzraksts par žīdu šaušanu bija tepat pie mums uz sinagogas Krimā, nevis Kijivā... Tak mārrutks ar viņu! Tas nekas, ka jaunais premjers Arsēnijs Jaceņuks ir pusebrejs: lai viņi visi cits citu apšauj! Būs beidzot miers! ROS-SI-JA! ROS-SI-JA!
Nav grūti noprast, ka šāda veida "sarunās" vajadzīga liela pacietība, lai saglabātu mierīgu skatu. Kāpēc cilvēki šeit gvelž tik diametrālas aplamības, kuras pie tam bieži ir nesavienojamas pat savā starpā? Intuitīvi sajūtams: te nerunā cilvēku zināšanas, pieredze un sapratne. Te runā ne cilvēki paši, bet drīzāk viņu bailes par rītdienu, par dzīvību, par savām ģimenēm un darbavietām. Sarunas gaitā atbildes krimieši sniedz gluži vai automātiski, nepadomājot. Un tā nav brīnums, ka atbildes ir virspusējas un pārsvarā sastāv no mediju iedvestām blēņām - ko nu kurš padzirdējis pa kasti, to tagad atkārto. Krievijas mediju naratīvam ārpus tā, ka Putins ir labs un Krievija - visuvarena, nemaz nav jābūt saturīgam un vienotam. Jo haotiskākas un no realitātes tālāk esošas kroplības tiks pasniegtas kā ziņas, jo lielāka putra būs auditorijas galvās - un ko gan vēl citu Kremlim vēlēties?
Lai nokļūtu līdz katra cilvēka kodolam, vajadzīgs laiks. Vidēji pēc apmēram pusstundu ilgas sarunas mediju propagandas frāžu arsenāls būs izsīcis, un tikai tad parādīsies cilvēka īstā personība. Saruna kļūs lēnāka, pārdomātāka, cilvēks pats sāks aizdomāties par savu vārdu nozīmi. Parādīsies pauzes, pretjautājumi. Un vēl pēc brīža cilvēks atplauks un sāks smaidīt.
Ko par to visu domā Krimas pamatiedzīvotāji?
Kas ir Krievija un ko tā nozīmē, lieliski zina ikviens vietējais. 1944. gadā, tikko Sarkanā armija bija atkarojusi no Vērmahta Krimu, sekoja nekavējoša visas Krimas tatāru nācijas deportācija uz Vidusāziju. Ziemas apstākļos ceļā lopu vagonos no sērgām, bada, dzeramā ūdens trūkuma un čekas zvērībām bojā gāja puse no Krimas tatāru nācijas. Bet, atšķirībā no izsūtītajiem baltiešiem, Krimas tatāriem bija aizliegts atgriezties savās mājās ne vien līdz Staļina nāvei un Gulaga likvidācijai, bet līdz pat 1991. gadam. Līdzīgi gāja karaīmiem - tā ir neliela tatāru izcelsmes grupa, kura atšķiras ar to, ka seko nevis islāmam, bet jūdaismam.
Tikai Ukrainas Republikas laikā tatāru ģimenes beidzot varēja repatriēties. Pa to laiku no Krievijas iesūtītie kolonisti bija sagrābuši un sadalījuši savā starpā tatāru ģimenēm piederošās mājas un zemesgabalus. Ukraina atrisināja problēmu, ļaujot tatāriem "ieskvotot" valstij piederošajās zemēs, kuras tika piešķirtas kompensācijai, un būvēt savus namus un uzņēmumus tur. Likumsakarīgi - Krimas tatāri Krieviju nevis vienkārši neieredz, bet gan ienīst. Viņi ir dedzīgi Ukrainas patrioti un vienlaikus Krimas tatāru nacionālisti: šīs divas identitātes viena otru papildina.
"Pati vēsture nelaiž viņu pensijā..."
Viņš ir sīks, kalsns vecītis, augumā tikko pāri pusotram metram. Viņa grumbainajā sejā jau kopš bērnības ir iesēdusies mūžīga skumju izteiksme - smaida viņš reti, jo viņa garajā mūžā priecīgi brīži tikpat kā nav bijuši. Mustafa Džemiļevs ir vīrs, kurš sevī iemieso divdesmitā gadsimta vēsturi. Dzimis Otrā pasaules kara laikā, viņš kopā ar vecākiem tika deportēts pusgada vecumā. Brīnumainā kārtā izdzīvojis izsūtījuma pirmajos gados, vēlāk iestājies par savas tautas tiesībām izsūtījumā Uzbekistānā un savācis tatāru biedrību, Džemiļevs tika izslēgts no institūta. Par cilvēktiesību aizsardzības komitejas izveidi sākās viņa piecpadsmit gadu ceļš cauri čekas cietumiem - septiņas sodāmības par "pretpadomju darbību".
Pieteicis vairākus badastreikus, Džemiļevs šodien atrodams Ginesa rekordu grāmatā kā visgarākā badastreika izturētājs pasaules vēsturē - 303 dienas no vietas Omskas cietumā tatāru disidents atteicies no ēdiena, tāpēc čekisti katru dienu bāzuši viņa rīklē kuņģa zondi un laiduši barību kuņģī caur to, lai arestants neizlaistu garu pavisam. Aizvedot Džemiļevu uz kārtējo tiesāšanu, viņš bijis tik vārgs, ka nav spējis piecelties no apsūdzēto sola, lai atbildētu uz tiesas jautājumiem, tāpēc diviem miličiem disidents bija jātur aiz padusēm. Atbildes skanējušas čerkstošā, nesaprotamā balsī - kuņģa zonde bija noberzusi rīkli jēlu. Badastreiks beidzot pārtraukts tikai tāpēc, ka uz tiesu ieradies cits disidents - Andrejs Saharovs un pierunājis nelokāmo krimieti pietaupīt dzīvību. Argumentācija: būdams miris, viņš savas tautas labā varēs izdarīt mazāk nekā būdams dzīvs. No cietumiem Džemiļevs izkļuva tikai līdz ar "perestroikas" un "glasnostj" politikas ieviešanu.
Un tad - galvu reibinošas pārmaiņas. Sekojot tjurku valodu speciālistu - dzejnieku un atdzejotāju Pētera Brūvera un Ulda Bērziņa ieteikumam, pie Džemiļeva Vidusāzijā astoņdesmito beigās no Rīgas ieradies Refats Čubarovs, toreizējais Latvijas Valsts arhīva direktors, Latvijas Tautas frontes biedrs un mūsu Atmodas dalībnieks. Tagad abi vīri ir nešķirami draugi un savas tautas līderi jau trešo gadu desmitu, lai gan sīkais, stiegrainais disidents un masīvais, spēcīgais vēsturnieks atgādina Asteriku un Obeliku, ja abi nostājas blakus. Abi pēc vajadzības mainījušies Kurultaja un Medžlisa vadībā, veikuši rokādes Augstākās Radas un Krimas Radas deputātu amatos. "Pati vēsture nelaiž Džemiļevu pensijā," konstatē Krievijas žurnāls Snob.
Neapšaubāmi, Džemiļeva politiskos rekordus tomēr nevienam neizdosies tik drīz pārspēt: no septiņreiz tiesāta cietumnieka - recidīvista par ilggadēju parlamenta deputātu un valsts prezidenta personisko pārstāvi mazākumtautību lietās kļūt nav tik vienkārši. (Otrādā virzienā tas droši vien būtu reālāk.) Čubarovs smejas pretī, ka viņš toties līdz šim ir bijis demokrātiski atklātā cīņā ievēlēts (ne aizkulišu spēļu rezultātā iecelts!) dažādu līmeņu deputāts jau četrās dažādās valstīs: Rīgas domē ievēlēts vēl PSRS laikā, viņš ieņēmis šo amatu arī īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad bijis deputāts Ukrainas Augstākajā Radā. Visbeidzot - deputāts Krimas Radā, ko Krievijas Federācija uzskata par sev pakļautu. Krimas prokuratūra Čubarovam un Džemiļevam tagad aizliegusi uz pieciem gadiem iebraukt Krimā. "Esmu vienīgais parlamenta deputāts pasaulē, kuru aizliegts ielaist tajā zemē un tajā parlamentā, kurā viņš ievēlēts," Čubarovs komentē situācijas absurdumu, spiestā kārtā pārcēlies uz Kijivu.
Lai personīgi ieriebtu Krimas morālajam līderim, it kā par slepkavību tika arestēts Džemiļeva dēls un nosūtīts pa etapu uz cietumu Krasnojarskā. Vēlāk Putins izdomāja, ka izdarīs tatāriem pakalpojumu, ja beidzot formāli reabilitēs viņus, atceļot Staļina laika apsūdzības 1944. gadā, uz kuru "pamata" visu nāciju deportēja. Izrādījās, ka šīs apsūdzības visu laiku formāli bija palikušas spēkā. Džemiļevs par to bija satriekts līdz sirds dziļumiem: "Vispirms viņi mūs sadzen lopu vagonos, Vidusāzijā izmērdē pusi no mūsu tautas, bet dzīvus palikušos apspiež līdz pat PSRS sabrukuma dienai. Tagad viņi atkārtoti okupē mūsu dzimteni un visbeidzot ņirgājas par mums, taisot kaut kādu "reabilitāciju"! Tā ir Krievija pati, kurai vajadzēs reabilitēties par to visu! Un man ir sajūta, ka tā diena nemaz nav tik tālu!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!