Nellija Ločmele: Zatlers liek kārtis galdā  (186)

Pilnīgi negaidīti kļuvis par Valsts prezidentu, Valdis Zatlers savu pilnvaru beigās tikpat negaidīti pasūtīja dillēs savus politiskos krusttēvus un vairākās nozīmēs kļuva par "pirmo Latvijas vēsturē". Pirmais, kurš izmantoja prezidenta pilnvaras ierosināt Saeimas atlaišanu. 

Pirmais, kurš kandidēja uz otro termiņu, taču netika pārvēlēts. Pirmais, kurš pēc prezidentūras beigām nodibināja savā vārdā nosauktu partiju un aktīvi iesaistījās politikā.

Tagad šim uzskaitījumam pievienojas vēl viens "pirmais" - Zatlers ir pirmais prezidents, kas pēc karjeras beigām izdod memuārus, kuros Latvijas politikas personāži parādās nesaudzīgi spilgtā gaismā kā uz ārsta operāciju galda. Tas, ka memuāri iznāk šopavasar tieši pirms gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, šķiet zīmīgāka sakritība par apaļo biogrāfijas faktu - autora sešdesmito jubileju.

Rakstot par pagātni, Zatlers neapšaubāmi raksta par šodienu un nākotni. Te var uzzināt, kuru politiķu taktiku Zatlers salīdzina ar "dzērāju", "pērtiķi" un "kobru", kāpēc viņš vairs nevar cienīt Mārtiņu Bondaru un Ingunu Sudrabu un kādos apstākļos tagadējais prezidents Andris Bērziņš savulaik vaļsirdīgi atzinis, ka politika viņu neinteresē. 

Zatleram ir skaidrs viedoklis arī par to, kā stāties pretī lielākajam Latvijas draudam, Krievijas impēriskajai agresijai. "1940.gads neatkārtosies! Mēs stāvēsim kā mūris un šausim līdz pēdējai patronai," Zatlers noskalda pats un pieprasa, lai šī apņēmība, nevis neizlēmīga "mīkstčaulība un luncināšanās" skanētu arī no valsts augstāko amatpersonu mutes.

Likteņa ironija

Protams, sava deva likteņa ironijas ir apstāklī, ka agrāk nejauši ievēlēts prezidents tagad brīdina valsti neuzkāpt uz šī grābekļa, taču divi spēcīgi argumenti liek viņā ieklausīties. Pirmkārt, Zatleram ir taisnība - valsts drošība pēdējā gada laikā ir kļuvusi trauslāka nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas, un kļūdu cena šādā situācijā bīstami pieaug. Otrkārt, Zatlers sāka savas gaitas kā nejaušs prezidents, taču karjeru noslēdz jau kā politiķis ar vēsturisku lēmumu bagāžu.

Pirms turpinu, būtu godīgi pret lasītāju atklāt, kā raugos uz Zatleru, lai būtu skaidrs, no kāda skatpunkta vērtēju viņa memuārus. Mans viedoklis ir laika gaitā mainījies, un to uzskatāmi raksturo divi notikumi - viens viņa prezidentūras sākumā, otrs beigās.

Dienā, kad prezidents Valdis Zatlers deva amata zvērestu un rīkoja pieņemšanu Jelgavas pilī, es Andrejsalā piedalījos "Valsts pirmā truša" inaugurācijā - ironiskā pasākumā, kura dalībnieki vēlējās atgādināt paši sev un visai Latvijai, ka amatā nupat ir stājies slepenās zoodārza sarunās oligarhu sashēmots prezidents ar "pateicības aplokšņu" apēnotu reputāciju. 2007.gada 8.jūlijā es neko negaidīju no jaunā prezidenta, kas nupat sāka darbu.

Četrus gadus vēlāk viss bija citādi. 2011.gada 28.maijā, mēnesi un dažas dienas pirms Valda Zatlera pilnvaru termiņa beigām, es radinieku dzīvoklī Cēsīs saspringti sēdēju pie televizora ar diktofonu un datoru rokās, gaidot no prezidenta Lēmumu. Tā bija skaidrākā un vēsturiski nozīmīgākā runa, ko esmu dzirdējusi no Latvijas valsts galvas - tiešraides ēterā Valdis Zatlers paziņoja savu lēmumu Nr.2, ierosinot Saeimas atlaišanu, lai apturētu "mūsu valsts demokrātijas privatizāciju". Šis lēmums izmainīja Latvijas politiku uz labu, pat ja visas tā iespējas diemžēl netika izmantotas.

Lasot Zatlera memuārus, izgāju vēlreiz šo pārvērtību ciklu - sākumā neko negaidīju, bet noslēgumā novērtēju viņa tiešumu.

Divi nākamie - jau sen miruši

Arī pēc septiņiem gadiem Latvijas politikā, vairākkārtējas "uzmešanas", nobrukušiem reitingiem un galu galā, ļoti nopietnām veselības problēmām, vēža diagnozi un kāju paralīzi ieskaitot, Zatlers nav zaudējis cīnītāja sparu un ārstiem raksturīgo skarbo humoru. Citādi grūti izskaidrot lēmumu sava mūža grāmatai likt nosaukumu Kas es esmu - frāzi, kas vēstures videoruļļos un PR misēkļu sarakstā ierakstīta kā liecība prezidenta apmulsumam (atgādinājums: prezidentūras pirmajos mēnešos Zatlers izteica šo jautājumu, pēkšņi saminstinoties preses brīfingā pirms Kalvīša valdības demisijas 2007.gadā). 

Tagad mulsums palicis pagātnē, uz memuāru vāka jautājuma zīmes nav - Zatlers vairs neprašņā, bet ar mazliet ironisku smaidu stāsta savu stāstu, daudz neuztraukdamies par to, ka tas varētu kādam nepatikt.

Jābrīdina - Zatlera grāmata nav vienīgi politiķa memuāri. Politika ir tikai viena šī dzīvesstāsta sadaļa un pats autors cer, ka ne pēdējā. Atgādinājis dažas neērtas patiesības par savu nonākšanu valsts galvgalī (ieskaitot daiļrunīgo faktu, ka pat nākamā prezidenta šlipsi vakarā pirms Saeimas balsojuma skapī izvēlējies nevis pats vai sieva, bet viens no Šķēles tā sauktajiem asiņainajiem punduriem Mārcis Bendiks), Zatlers tomēr sāk ar sākumu - bērnību un savu dzimtu. Gana detalizēti izpreparē ārsta un vēlāk slimnīcas menedžera karjeru, izstāsta arī savu mīlas stāstu. Tas ir interesanti, jo daudz atklāj par viņa personību, raksturu, vērtībām.

Divi piemēri. Uzreiz pēc studijām Zatleram negaidīti piedāvā smalku iespēju iestāties acu klīnikas ordinatūrā, kas padomju sistēmā nozīmēs strauju, labi nodrošinātu karjeru. Izlasījis visu par acu slimībām un dažas dienas apostījis gaisu, viņš nošokē visus ar atteikumu - nē, šī lieta nevelk, viņš negrib "lauz savu dzīvi". Tā vietā aiziet uz ķirurģiju un 2.slimnīcā sāk strādāt traumpunktā.

Otra situācija - nosūtījums uz Černobiļu pēc atomreaktora avārijas, kur totālā padomju bardakā jācenšas kaut cik pasargāt no radiācijas sevi un padotos, jo Zatlers ir medicīnas vada komandieris. "Divi nākamie cilvēki, kuri bija norīkoti manā postenī Černobiļā, jau sen miruši," šis pieticīgais teikums varbūt vairāk nekā jebkurš cits visā grāmatā pasaka par Zatlera spēju pieņemt īstos lēmumus.

Oligarhi, Parex un... valsts servīze

Zatlers, manuprāt, turpināja būt ārsts arī nākamajā dzīves posmā, par kuru grāmatā runāts visvairāk - politikā. Vispārinājumi "katram laikam savs prezidents" parasti kaitina kā tukša muca, taču atskatoties uz četriem smagās krīzes gadiem, kuros Zatlers vadīja valsti, viņa rīcību izšķirīgos brīžos man visprecīzāk izsaka tieši medicīnas līdzības. Prezidentam nācās pārliecināt starptautiskos donorus, ka "pacienta" glābšana nav bezcerīga. Vajadzēja kā ātrajai palīdzībai steigties uz valdības māju "reanimēt" budžeta konsolidācijā pamirušo Dombrovska kabinetu. Un beigās veikt "asins pārliešanu" jaunu vēlēšanu veidā.

Grāmata ir rakstīta pirmajā personā, taču ik pa laikam tiešo vēstījumu pārtrauc dažu citu cilvēku uzrakstītas atmiņas vai veltījumi, tajā skaitā lasāmas arī Zatlera mammas, dzīvesbiedres, dēla un vairāku valsts līderu domas. Šie iestarpinājumi parasti nav formāli, bet saturiski papildina autoru. Taču galvenais jautājums, lasot memuārus, protams, ir šis  - cik patiess savā stāstā ir Zatlers?

Viņš pats grāmatā atklāj, ka reiz ārsta karjeras laikā pēc sarunas ar kādu pacienti nolēmis savā dzīvē ieviest stingru principu - nekad nemelot. Būtu ciniski iekļaut šādu deklarāciju memuāros un turpat blakus lappusēs to pārkāpt. Es neturu viņu par to aizdomās. Zatlers arī nav ar līkumu apgājis slidenas tēmas - gan savu "korupcijas skandālu" traumatoloģijas slimnīcā un "pateicības aplokšņu" lietu, gan ievēlēšanas aizkulises un nesagatavotību amatam. Skaidri viņš izsakās par savas prezidentūras centrālo sāpi - oligarhiem - un krīzes lielāko klupšanas akmeni, Parex nacionalizāciju, ko atzīst par neveiksmīgu, jo pārāk izstieptu tā vietā, lai asi nogrieztu kā ar nazi.

Protams, daudz labprātāk nekā izvērstās nodaļas par noziedznieku apžēlošanu un ārvalstu vizītēm es lasītu vairāk par "peļņas kārajiem ietekmes aģentiem", kas maisījušies Parex nacionalizācijā. Vai ieraudzītu ne tikai retorisku jautājumu, bet arī Zatlera atbildi, kāpēc savulaik tik finansiāli konservatīvā premjerministra Andra Šķēles partija treknajos gados kā nemaņā trieca gāzi grīdā?

Taču viena lieta pēc memuāru izlasīšanas kļūst skaidra - visi nozīmīgākie pavērsieni Zatlera dzīvē radušies no viņa lēmuma darīt to, ko pats tiešām vēlas. Varbūt katrs otrais lasītājs nogrozīs galvu par to, ka eksprezidenta memuāru grāmatā vesela sadaļa ir veltīta tādam bērnudārza tematam kā pieklājība (!) vai kāpēc svarīgo prezidentūras plānu skaitā viņš piemin arī tādu ekstru kā valsts servīzes atjaunošana. Taču visas šīs izvēles veido Zatlera atbildi uz šoreiz ilgi un rūpīgi, nevis pēkšņā apmulsumā uzdoto jautājumu - kas es esmu?

Tāds viņš ir, vīrs pāri pusmūžam, kurš pēc talantīgas ārsta un skarbas politiķa karjeras savus memuārus noslēdz ar pieciem vārdiem: "Esmu brīvs un laimīgs cilvēks". Un skaidrs, ka viņa pārliecību nemainīs tas, ko domās laimīgie vai nelaimīgie memuāru lasītāji.