Kārlis Krēsliņš: Jautājumi un atbildes aizsardzības jomā  (91)

Junkers aicina izveidot kopīgu Eiropas armiju. Vai tas ir racionāli?

Beidzot ir sakarīgs priekšlikums. Es šādu priekšlikumu esmu izteicis jau 2009.gadā, kad minēju variantu par NATO, ES Bruņoto spēku (BS) un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) nākotni, kādi tie būs ~2030.gadā. Ar materiālu var iepazīties AM izdotajā žurnālā “Militārais Apskats”.

Rakstīju par to arī savā grāmatā “Gods kalpot Latvijai”. Mani pieņēmumi: pirmkārt, ES būs savas kolektīvās aizsardzības struktūras vai BS, kaut kas līdzīgs ASV BS. Otrkārt, ANO ir spiesta meklēt iespējas realizēt savus lēmumus. ANO dažreiz ir vajadzīgi miera ieviešanas un miera uzturēšanas spēki; tas noved pie nepieciešamības veidot savas militārās struktūras. Paplašinoties NATO, šie BS kļūst par starptautisku militāru struktūru, kas var pāriet ANO rīcībā un pildīt ANO policijas funkcijas. ANO valstis, ieskaitot ASV un ES, deleģē savas BS vienības dalībai NATO vai ANO militārajās struktūrās.

Pagājušajā mēnesī Baltijas valstu asamblejā Viļņā es uzdevu Lietuvas un Latvijas aizsardzības ministriem jautājumu par viņu attieksmi un izteicu komentārus par ES kopējo BS izveidi. Tagad ir ES Kaujas grupa. Atbildes bija diplomātiskas, bet tajās neizskanēja šādas idejas atbalsts. Domāju, ka pēc Junkera paziņojuma - Vācijas AM atbalsta - situācija mainīsies.

Secinājums. Ja NATO kļūst par ANO spēka struktūru, tad loģiska un pamatota būs ES bruņoto spēku izveide.

Šī gada 16.martā tika paziņots Eiropas vēsturē kaut kas nebijis un ārkārtīgi svarīgs. Vienlaikus trīs ļoti svarīgas amatpersonas - Eiropas komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Vācijas kanclere Angela Merkele un arī Somijas prezidents Sauli Nīniste paziņoja par savu atbalstu kopīgas Eiropas armijas izveidošanai. 

No šī gada Lietuvā ir ieviests obligātais militārais dienests. Vai Latvijā tādu vajadzētu?

Sākotnēji jānosaka pasākuma mērķis, kas savukārt ir atkarīgs no valsts aizsardzības politikas. Pirms iestāšanās NATO Latvijas aizsardzības politikas pamatā bija totālās un teritoriālās aizsardzības principi, un tad obligātais militārais dienests (OMD) bija vajadzīgs. 

NATO valstu aizsardzības politika ir kolektīvā aizsardzība, kas veidota pēc viedās aizsardzības principiem. Kā teica NATO Ģenerālsekretārs (ĢS) neviena valsts nevar vienatnē sevi veiksmīgi aizstāvēt, bet kopā NATO kolektīvā aizsardzība spēj stāties pretim jebkuriem mūsdienu draudiem, riskiem un izaicinājumiem aizsardzības jomā. Piemēram, Baltijas valstu gaisa telpu kontrolē NATO valstu Gaisa spēku iznīcinātāji. 

OMD nav obligāts, bet ir pieļaujams arī NATO valstīs, ja tam ir pietiekami resursi. Tā ir iespēja audzināt, saliedēt jaunatni. Diskusijas var būt par mācību laiku, vietu un iesaukšanas principiem. Vēlams, lai jaunieši pieteiktos dienēt brīvprātīgi un veidotos pat konkurss. Vajag plānot nepieciešamos resursus, lai nodrošinātu kvalitatīvu militāro apmācību un dienestu.

Secinājums. Kolektīvai, viedai aizsardzībai OMD nav aktuāls, jauniešu audzināšanai – jā, tas var dot savu pozitīvo pienesumu.

Kādi ir Latvijas drošības un aizsardzības jomas galvenie trūkumi, vai tos ir iespējams novērst - kā, cik ilgā laika posmā?

Nacionālajā drošības likumā (NDL) skaidri pateikts:
11.pants. Aizsardzības ministrijas kompetence
(1) Aizsardzības ministrija: 1) izstrādā un īsteno valsts aizsardzības politiku; 2) plāno valsts aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus un iesniedz Ministru kabinetam ar to saistītos priekšlikumus; 3) nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi un militāro izglītību. (Nekas nav teikts par iekšējo drošību, likumu ievērošanu un kārtību valstī.)
Vienlaikus aizsardzības budžetā 30.00.00 - Valsts aizsardzības politikas realizācija: resursi izdevumu segšanai: -bija (2010.-2013.)~Ls 10 miljonu gadā un 2015.gadā ir ~15 miljonu eiro. Rodas jautājums, kam tad tiek tērēts aizsardzības budžets (>250 milj. eiro 2015.gadā)? Izskatās, ka dažiem ierēdņiem nav vienotas sapratnes par jēdzienu valsts aizsardzības politika.

Kas jādara? Vajag pārskatīt esošos oficiālo dažādu drošības jomu dokumentus (NATO Stratēģisko koncepciju un Komplekso pasauli – 2030, ES Drošības stratēģiju – 2003, 2008, tagad jauno projektu un citus) un noteikt mūsdienas drošības draudus, riskus un izaicinājumus Latvijai. Izstrādāt Nacionālo drošības koncepciju (NDK), kas, atbilstoši NDL prasībām, ir līdz 01.10.2015. jāapstiprina Saeimā.

NDK ir pamats Valsts aizsardzības koncepcijas (VAK) izstrādei, un tā ir jāapstiprina Saeimā līdz 01.10.2016. Koncepcija ir pamats mainīt, papildināt, uzlabot normatīvos aktus, kas noteiktu dažādu valsts drošības struktūru uzdevumus, pienākumus un atbildību. Piemēram, ļoti aktuāls ir jautājums par Zemessardzes (ZS) vietu un lomu valsts drošības struktūrās. Rast atbildi uz jautājumu, vai ZS ir jācenšas pildīt neiespējamo misiju – dublēt Sauszemes spēkus (SZS)?

Secinājums. Ir vajadzīga vienota vārda aizsardzība izpratne. Jānosaka valsts aizsardzības politika un prioritātes. Jāsakārto aizsardzības jomas normatīvo aktu bāze un tā jārealizē dzīvē.

Jūs norādāt, ka aktuāls jautājums ir tādi uzbrukuma veidi valstij, kas tieši neiedarbina NATO 5. pantā noteikto palīdzību no citām dalībvalstīm. Kas būtu Latvijas vājie punkti, ko cita valsts varētu izmantot, ja tā gribētu vērsties pret Latviju ar šādām netieša uzbrukuma tehnikām (kādas tās varētu būt?)? Vai un cik lielā mērā nacionālā līmenī tiek pievērsta uzmanība un pastāv gatavība šādiem scenārijiem (piemēram, kiberuzbrukumam)?

21. gadsimtā Trešā Pasaules kara vai kara pret NATO iespējamība ir maza. Tagad notiek hibrīdkarš, kura pamatā ir informatīvais karš un dažādu iedzīvotāju grupu nemieru organizācija. Papildus var būt tāda situācija, kad, piemēram, nekontrolēti robežu šķērso daudzskaitlīgi bēgļi un robežsargi nespēj kontrolēt tos. Pret civilistiem (notikumi Tallinā ar Bronzas pieminekli vai 13.01.2009. Rīgā) NBS un Zemessardzi nevarēja izmantot nemieru slāpēšanai.

Arvien lielāka ietekme ir noziegumiem un karam internetā vai kibertelpā. Kibertelpā draudi, riski un izaicinājumi ir trīs pamatjomās: kibernoziegumi, kiberizlūkošana (ekonomiskā, militārā) un kiberkarš. Beidzamajos gados NATO valstu zaudējumi kiberjomā (kiberkarā) ir ~1 triljons $. Tallinā ir izveidots un darbojas NATO kiberaizsardzības centrs. Tas tiek finansēts no aizsardzības budžeta. Latvijā AM valsts sekretārs koordinē visu kiberstruktūru darbību.

Latvijas atpazīstamība palielinās, un tam ir pozitīvā puse – pieaug investīcijas, bet ir arī negatīvā - teroristi veic uzbrukumus galvenokārt pasaulē atpazīstamās vietās. To izmanto oponenti arī informatīvajā karā.

Latvijas vājās vietas. Gan cilvēkam individuāli, gan sabiedrībai kopumā svarīgas ir trīs lietas. TICĪBA – vārda plašākā nozīmē un sabiedrībai kopumā būtiska ir ticība savas valsts vadībai. Par nožēlu Latvijā ticība izpildvarai, Saeimai un politiskajām partijām ir ļoti zema. 

LABKLĀJĪBA. Piemēram, Somijā vai Šveicē grūti iedomāties situāciju, ka varētu organizēt “zaļo” vai neapmierināto iedzīvotāju nesankcionētas vai nekontrolētas aktivitātes. Latvijā dzīves līmenis nav augsts, tas ir no zemākajiem ES. Tas var radīt augsni iedzīvotāju protestiem.

DROŠĪBA. Drošības galvenā sadaļa - valsts aizsardzības jautājumi. Latvijas aizsardzības budžets ~1% no IKP NATO prasīto 2% vietā. Vai nodokļu maksātāji ir informēti un viņiem ir paskaidrotas aizsardzības budžeta prioritātes? Vai tiek izskaidrots tas, ka NATO Stratēģiskajā koncepcijā ir noteikti draudi, riski un izaicinājumi un tie ir globālais terorisms, kiberdraudi, energoresursu drošība un globālās klimatiskās izmaiņas? Nīderlandes AM uzskata par ienaidnieku Nr.1 – plūdus. Par 1m paceļas ūdens līmenis, un ~75% valsts teritorijas būs zem ūdens. To formulē Aizsardzības ministrija! Vai Latvijai tā nav viela pārdomām, kā pareizi tērēt aizsardzības budžetu vai vismaz rosināt diskusijas NATO par to.

Secinājums. TICĪBA, LABKLĀJĪBA un DROŠĪBA. Latvijas aizsardzības budžets ~1% no IKP NATO prasīto 2% vietā. Racionāli izmantot aizsardzības budžeta naudu. 

Kādas sankcijas varētu apturēt Krieviju no tās tālākajām darbībām Ukrainas sakarā?

Sankcijas ieviesa pakāpeniski. Tās var sasniegt līmeni, kuru varētu pielīdzināt, piemēram, sankcijām pret Irānu. Krievijas Federācijas (KF) iedzīvotāji nav prasīgi. Cilvēka dzīvībai KF nav liela vērtība, bet tomēr visam ir sava robeža. Sankciju iedarbība ir pakāpeniski pieaugoša. KF eliti un biznesu sankcijas skar būtiski, un viņi jau pamatā nosaka kārtību valstī.