Pauls Bankovskis, 'Rīgas Laiks': Viduvējību kults  (35)

"Jaunā parauga Latvijas pilsoņu pases dizainu izstrādājuši PMLP speciālisti un vācu dizaineri."
LETA, 29. janvārī.

"Cepšanās par jaunās pases dizainu neliecina par rūpēm, lai LR pilsoņa apliecība būtu estētiski baudāma. Tā ir "intelektuāļu" stilīguma sacensība: kurš pateiks kaut ko pēc iespējas pretīgāku par latviskuma simboliem?"
Elita Veidemane, nra.lv

Kādu laiku pirms eiro ieviešanas Latvijas Bankas ēkā Rīgā notika Latvijas lata vēsturei un dizainam veltīta izstāde "Ls 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi". Līdzās multimediāliem ekskursiem mūsu nacionālās valūtas tapšanā un ieskatiem dažādu mākslinieku radīto jubilejas jeb suvenīrmonētu veidošanas gaitā atsevišķa telpa bija atvēlēta arī tobrīd vēl apgrozībā esošo lata papīra naudas zīmju vēsturei. Lai gan 90. gadu sākums vismaz man atmiņā palicis kā trauksmainu un cieši sablīvētu notikumu putra, kādam jau tobrīd bija bijusi ne vien vēlme, bet arī ambīcijas un prasme ķerties pie nupat vēl tikai neatkarību atguvušās valsts valūtas atjaunošanas.

Tā 1992. gadā parādījās mākslinieka Kirila Šmeļkova veidotie Latvijas Bankas pagaidu rubļi, kurus drīz vien sāka dēvēt tā brīža kareivīgā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes vārdā par "repsīšiem". Kā un vai vispār tika rīkots "repsīšu" dizaina konkurss, man nav ne jausmas, toties zinu, ka Kirils bija viens no pirmajiem grafikas dizainā strādājošajiem māksliniekiem, kas burtiski pašmācības ceļā (pacietīgi sēdēdams kādam citam aiz muguras) bija apguvis tobrīd vēl nelegāli nupat PSRS teritorijā ievestu militāru tehnoloģiju izmantošanu – tagad šķiet neticami, bet pie tādām tehnoloģijām tika pieskaitīti arī ar disketē jeb "flopītī" uzglabātiem sistēmas failiem darbināmie Apple Macintosh Classic galda datori. 

"Repsīšiem" bija īss mūžs, un drīz vien ar maiņas kursu 1 lats pret 200 Latvijas rubļiem notika pāreja uz mūsu valsts īsto nacionālo valūtu. Pie tās izskata izveides Latvijas Banka bija ķērusies ar krietni vien lielāku nopietnību – kā nekā ne vien ļaužu atmiņās, bet pat atvilktnēs šur tur kā apsolījumi no seniem un teiksmainiem laikiem bija saglabājušies gan sudraba pieclatnieki ar "Mildas" profilu, gan papīra naudaszīmes ar paša Ulmaņa noģīmi. 

Tika rīkots jauno lata naudaszīmju dizaina konkurss, un, kā jau šādos pasākumos parasti notiek, 90 vai pat vairāk procentu iesniegto ideju bija kaut kādas gara, iedvesmas un talanta nabadzības uzjundītas šausmas. Kaut kas no tām bija redzams Latvijas Bankas izstādes atvilktnēs. Atšķirīgas jau pašās pirmajās skicēs bija Valda Ošiņa un Imanta Žodžika piedāvātās idejas, par kurām jau tapšanas stadijā varēja teikt, ka nekas tāds līdz šim nav redzēts.

Apvienojot fotografētus, etnogrāfiskus un grafiskus elementus, abiem autoriem bija izdevies atgrūsties no nostalģijas par zudušiem laikiem, ielikt katrā naudas zīmē mūsu atgūtajai nacionālajai pašapziņai nozīmīgus simbolus, turklāt iepakot to visu tik mūsdienīgā formā, kas latiem vēl daudzus gadus pēc to ieviešanas ļāva ievērojami izcelties starp citu zemju naudaszīmēm ne vien ar augsto nominālvērtību, bet arī ar izskatu. Neparasti mūsdienīgs bija izrādījies arī latu dizaina tapšanas process, jo, kā bija izlasāms izstādē pārstāstītā leģendā, Minhenes spiestuvē Giesecke & Devrient GmbH līdz tam laikam vēl nebija bijusi darīšana ar kaut kādos nākotnes mākoņos mītošiem dīvaiņiem, kas naudaszīmju dizainu pilnībā sagatavojuši datorā un atveduši optiskajā diskā.

Lai vai kā, nepieciešamos vadus un ierīces vācieši bija atraduši, lati tika nodrukāti un monētas izkaltas. Vēl pēc kāda laika lati tika iekļauti pat Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sarakstā, un beigās no tiem šķirties bija tik grūti, ka vēl pērn rudenī, pēc Latvijas Bankas ziņām, piemiņai vai kādu citu apsvērumu dēļ nesamainītus pret eiro Latvijas iedzīvotāji mājās glabāja simtiem miljonus latu.

Viss šis stāsts nu jau šķiet kā no teiksmām apvītas senatnes nācis. Jā, varbūt tolaik uzņēmējiem no visām malām uzglūnēja rekets, sabiedriskajā transportā vēl arvien ik rītu uz darbu ar diplomāta koferīšiem rokā brauca padomju armijas virsnieki, pavisam parastu pārtikas veikalu īpašnieki uz ielas varēja tikt vienkārši nošauti, un daudziem pirmoreiz mūžā bija izdevība nogaršot somu jogurtu un kivi, toties vēl nebija izveidojusies izsmalcinātu interešu konfliktu un "otkatu" sistēma un dažādus dizaina vai sabiedrības informēšanas konkursus vēl neaptumšoja vajadzība ar valsts vai Eiropas Savienības līdzekļiem papildināt partiju priekšvēlēšanu budžetus (tam vēl varēja izmantot elementāru kontrabandu un šmaukšanos ar PVN). 

To visu atminējos, ziņās lasot par jauna parauga Latvijas pilsoņu pasu nodrukāšanu un aplūkojot ziņām pievienotus jaunās pases lappušu atvērumus. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) preses pārstāve Laura Liepa ziņu aģentūrai LETA bija skaidrojusi, ka jaunās pases "dizaina koncepciju" izstrādājušas "PMLP Personu apliecinošu dokumentu departamenta amatpersonas", bet pašu dizainu "izstrādājuši PMLP speciālisti un vācu dizaineri". Nedz speciālisti, nedz dizaineri līdz šī komentāra pabeigšanas brīdim vārdā tā arī nav tikuši nosaukti, jo "dizains ir PMLP un pasu ražotāju kompānijas dizaineru kopdarbs". Tāpat nav atklāts, kas īsti bijis teikts "dizaina koncepcijā", taču zināms, ka PMLP "sadarbībā ar vāciešiem strādāja tikai pie viena dizaina varianta".

Jaunās pases iespiestas tajā pašā uzņēmumā, kas reiz itin labi tika galā ar konkursa kārtībā radīto un pat vāciešiem tobrīd tehniski pārsteidzoši risināto piecu latu naudaszīmes nodrukāšanu, – Minhenes spiestuvē Gie-secke & Devrient GmbH. 

Pēc jaunā izskata pasu publiskošanas sociālajos tīklos internetā un vēl visur kur parādījās kritiski vērtējumi un iebildumi, taču pretēji pazīstamajai atmodas laika un 90. gadu sākuma darbiniecei Elitai Veidemanei es neuzskatu, ka to mērķis – tāpat kā daudzām citām kritiskas domāšanas izpausmēm – būtu vēlme pateikt ko "pretīgu". Kaut mazliet iedziļinoties iebildumu saturā, redzams, ka tie veltīti trim dažādām tēmām – dizainā izmantotajiem simboliem un elementiem, dizainam kopumā un jaunā anonīmā dizaina izstrādes dīvainajai procedūrai bez konkursa rīkošanas, toties aizbildinoties ar pasēs iestrādājamo drošības elementu specifiku. 

Man, piemēram, nekas nav iebilstams pret konkrētu zīmju, tēlu vai simbolu lietojumu (vienalga, vai tas būtu vaideloša atveids no dziesmusvētku karoga, auseklītis, himnas notis vai kas cits, lai gan, protams, arī ceļošanu un identitāti ilustrējošo elementu atlasē būtu gribējies sagaidīt lielāku domas jeb "radošuma" klātbūtni), taču sarūgtina un diemžēl nepārsteidz iznākums, kurā atspoguļojas laikam jau vidējā ierēdņa spēja šādu simbolu interpretācijā nepakāpties augstāk par tautiski romantisku 20. gadsimta 20. gadu naivismu Hildas Vīkas garā. Acīmredzot lata naudaszīmes, kas bija izcils piemērs, kā tradicionālus tēlus un simbolus interpretēt laikmetīgi pārsteidzošā, vēl neredzētā veidolā, jau ir veiksmīgi aizmirstas. 

Jaunā pasu dizaina izveides kārtība lielā mērā atgādina Rīgas domes un tās Satiksmes departamenta sarūpēto sirsniņformas papildinājumu uz mākslinieka Valda Celma radītās Rīgas robežzīmes. Cik nu gadījās par šo traģikomisko atgadījumu lasīt ziņās, žurnālistiem tā arī neizdevās noskaidrot tās konkrētās personas vārdu, kas šo droši vien domes valdošajās aprindās dzimušo ideju bija bijusi gatava īstenot. Šķiet, mākslinieks tas nebūs bijis, bet, ja ar kādu nebūt mākslinieka izglītību šai personai saistība bijusi, paškritika tomēr laikam būs izrādījusies vājāka par vēlmi ierakstīt sevi jau tā bagātīgajā pilsētvides vizuālo kropļojumu vēsturē. 

Manuprāt, šāda veida rosība nebūtu iespējama bez tādas kritikas izpratnes, kādu augšminētajā citātā spoži demonstrē Elita Veidemane. Šīs izpratnes vai, precīzāk sakot, priekšstata pamatā ir uzskats, ka pastāv kaut kādas noteiktas pazīmes vai elementi, kuru klātbūtne automātiski ne vien priekšmetu vai parādību padara skaistu un "estētiski baudāmu", bet arī nepieļauj tā kritiku. Nepatika par pases izskata kritizēšanu varētu liecināt, ka pie šādiem elementiem pieder auseklīša simbols, vaideloša tēls, latvju raksti, jā, arī mūsu valsts karogs. Ja arī jums tā šķiet, ieejiet jebkurā avīžu kioskā, suvenīru nodalījumā novērtējiet visu, uz kā uzspiests Latvijas karogs, un tad pamēģiniet piespiest sevi to visu estētiski izbaudīt. 

Laimīgā kārtā pasaule ir iekārtota tā, ka ne viss ir labs dizains tāpēc vien, ka uz tā ir nacionāli simboli vai uzraksts "Rīga" (pieļauju, ka jaunā pases dizaina estētikas baudītājiem īsti nebūs saprotams, ar ko uzrakstam "Rīga" uztupināta sirsniņa ir sliktāka par nu jau par dizaina klasiku kļuvušajiem Miķeļa Baštika krekliem, uz kuriem rakstīts "Rīga"); ne visas baznīcas tāpēc vien ir laba arhitektūra, ka tās ir dievnami (nesen Kultūras Dienā to beidzot sadūšojās aizrādīt tēlnieks Ivars Drulle); ne viss ir izcila māksla tāpēc vien, ka to noliek izstāžu zālē vai uzved operā (jo īpaši, kopš Latvijas Nacionālās operas direktors zināja stāstīt, ka turpmāk naudas taupīšanas nolūkos netiks pieaicināti pirmo, bet kaut kādu nākamo izcilības pakāpju solisti), un ne viss ir mūzika tikai tāpēc, ka kāds kaut ko spēlē un piedevām arī savā nodabā nebalsī dzied.

Brīdī, kad tas vairs nešķiet svarīgi, var sākties anonīmu viduvējību kults. Kāda gan vairs nozīme, kurš vai kura ir autors izstrādājumiem, par kuriem vienīgais vērtējums var būt: "Būs jau labi", "Var iztikt" vai "Ir ok". Izciliem sasniegumiem ar mazāko iespējamo pretestību, vieglāko ceļu, izpatikšanu vairākumam un zemākajām izmaksām bieži vien nevar būt nekādas saistības.

Taču šī patiesība ir grūti savienojama ar gadu gaitā arvien evolucionējušo iepirkumu konkursu kultūru, kurā par galveno mērķi vairs netiek uzlūkota ambicioza nonākšana pie labākā iespējamā rezultāta un sekmīga atšķirīguma izmantošana, bet gan vieni vienīgi kompromisi un izdabāšana visu iesaistīto pušu interesēm. Diemžēl mēs atkal un atkal pārliecināmies, ka nekādus spožos rezultātus šādi sasniegt nav iespējams. Lai gan var jau būt, ka tas ir likumsakarīgi, jo no visām trim Baltijas valstīm mums pat ģeogrāfiski allaž lemts būt tikai vidējiem.