Līdzīga rakstura neizpratne pārņem, gandrīz mēnesi sekojot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātes Jūlijas Stepaņenko ierosinātai un Saeimā it kā noslēgtai diskusijai par tikumīiskās audzināšanas nodrošinājumu Latvijas izglītībā. Kāpēc tik vienprātīga jautrība sociālajos tīklos un tik nepārprotama pretestība Izglītības ministrijas augstāko ierēdņu - ministres un parlamentārā sekretāra - attieksmē? Kāpēc tik emocionāla demagoģija un bailes no "ļoti abstraktā jēdziena" amatpersonu un deputātu runās? Kāpēc tik dāsna negatīvu emociju lavīna- sākot no banāli divdomīgas smīkņāšanas medijos un beidzot ar akadēmiķa spontāni brutālu vārdu izvirdumu? Kāds auglīgs ieguvums paliek pāri no mediju un auditorijas nelielās, taču nopietnas analīzes vērtās viļņošanās par it kā nenozīmīgu Izglītības likuma grozījumu?
No vienas puses, par ieguvumu atzīstams tikuma un tikumības jēdziena aktualizējums. Pusaizmirstais un it kā arhaiskais vārds tikums kopā ar atvasinājumiem tikumība, tikumīgs, tikumisks diskusijās nedaudz atjaunināts un it kā atguvis lietojuma vērtību. Blakus biežāk verbāli izmantotai grieķu cilmes ētikai, kuras vārdā nosaukta teorija par morāli un tikumību, vai latīņu morāles jēdzieniem, ar kuru izteikts atbilstošs principu, normu, vērtību kopums, savs stūrītis atvēlēts arī latviešu vārdam. Teorētiski vārdu tikums ētikā parasts lietot attiecībā uz morālās vēlamības un jābūtības īstenojumu praktiskā rīcībā. Vārda cilmi latviešu kultūrā skaidro ar skaistu atvasinājumu no darbības vārda "tikt", tādējādi uzsverot cilvēka dabisku vēlmi un spēju tiekties uz kaut ko, kas pilnīgāks par sevi, par situāciju, par reālo esamību. Tikums izsaka morāles īstenību, saprātīgas gudras, krietnas un auglīgas rīcības kopsavilkumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!