Krima, Krievija, Ukraina, okupācija
Foto: RIA Novosti/Scanpix
Pagājušajā gadā, Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā, kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā, Brīvības bulvāra vidū parādījās tēlnieka Aigara Bikšes vides instalācija "Pieminekļu kari". Gluži tāpat arī Latvijā vismaz divas reizes gadā notiek vēstures kari, kur viedokļu sadursme par to vai citu vēstures notikuma interpretāciju ir tik asa, ka šķiet tuvākajā laikā vienotāka izpratne un vērtējums par notikumiem Otrā pasaules kara laikā ir praktiski neiespējama.

Skolas grāmatas vai populārzinātniski izdevumu vēstures naratīvs vienmēr piedzīvo zināmu vienkāršošanu, kas parasti tiek darīts lai vēstures stāsts aptvertu pēc iespējas lielāku auditoriju. Šādā vienkāršošanā pazūd vēstures naratīva detaļas, nianses, kādas pretrunas, netīkami skaidrojumi, utt., kas ir piedodami līdz brīdim, kamēr vienkāršošana nekļūst par oficiālās politikas sastāvdaļu. 

Tādā gadījumā vēsture pilda ne vairs zinātniskas izpētes funkciju, bet gan kalpo par instrumentu, kam citam - lai attaisnotu kādas politiskas nostājas, noziegumus, būtu propagandas daļa vai kāds vēstures notikums kļūtu par nācijas identitātes centrālo kodolu. Mēs Latvijā varam runāt arī par naratīvu un kultūratmiņas sadursmi kaut gan drīzāk uz to būtu jāskatās arī kā uz atšķirīgu identitāšu sadursmi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!