Jānis Dombrava: NĒ – bēgļu kvotām  (262)

Sagatavotais priekšlikums paredz, ka Igaunijai būtu jāuzņem 1064 ieceļotāji jeb 2,66% no visiem ieceļotājiem, Latvijai - 737 jeb 1,84%, Lietuvai - 710 jeb 1,78%. Kopā Baltijas valstīm būtu jāuzņem 6,28% no visiem imigrantiem, kurus plāno iekļaut tā saucamajā "bēgļu kvotā", vienlaikus jāatgādina, ka Baltijas valstīs dzīvo tikai 1,22% no ES iedzīvotājiem, arī ekonomika ir ar līdzīgu īpatsvaru. Tātad atšķirība ir piecas reizes. Pat ja neskata citus aspektus, tad nav loģiski pamatojams, kāpēc Baltijas valstīm būtu jāuzņem tik neproporcionāli liels ieceļotāju īpatsvars.

Šajā jautājumā ir jāuzsver Baltijas valstu vēsturiskie aspekti, kas liedz uzņemt jaunus ieceļotājus. Padomju okupācijas periodā Baltijas valstīs, it īpaši Latvijā un Igaunijā, ieceļoja aptuveni miljons militārpersonu un imigrantu no citām PSRS republikām, kā rezultātā īsi pirms neatkarības atjaunošanas igauņi un latvieši atradās soļa attālumā, lai savā zemē kļūtu par minoritāti. Pēc neatkarības atjaunošanas tikai neliela daļa no šiem iebraucējiem izceļoja. Kāpēc toreiz starptautiskā sabiedrība nepalīdzēja Baltijas valstīm risināt šo problēmu, solidāri uzņemoties atbildību un palīdzot Baltijas valstīm novērst okupācijas sekas?

Vēl šodien Latvijā latviešu īpatsvars ir vien 62%, divās lielākajās Latvijas pilsētās latvieši joprojām ir minoritāte. Savukārt ES dienvidu valstīs, kuras aicina pārējās ES dalībvalstis būt solidārām, pamattautas īpatsvars veido pat 90% no iedzīvotāju kopskaita. Šo īpašo Baltijas valstu situāciju Eiropas institūcijas nedrīkst ignorēt.

Ja tiktu noteikts pienākums uzņemt ieceļotājus no Āfrikas, rastos virkne drošības risku: terorisma draudi - ir liela varbūtība, ka ieceļotāju vidū varētu būt personas ar ekstrēmiem uzskatiem, iespējams, pat ar tiešu saistību ar "Islāma valsti";

sociālie riski - šobrīd Latvijā bezdarbs ir augstā līmenī, lielu bezdarbnieku īpatsvaru veido mazkvalificēts darbaspēks, un, ja ieceļotāji nespēs atrast darbu, tad tas radīs sociālu spriedzi;

integrācijas problēmas - atsevišķās valsts daļās, kur latvieši ir minoritāte, integrācijas process nenotiek, un, ja Latvijā ieceļotu liels skaits cilvēku ar svešu kultūru un reliģiju, tad Latvija var pieredzēt ne tikai integrācijas problēmas, bet katastrofu.

Šie un daudzi citi argumenti liedz Latvijai uzņemt lielu skaitu trešo valstu piederīgo.

Jāpiemin, ka liels ieceļotāju skaits, kuri tiktu klasificēti kā bēgļi, radītu ievērojamu slogu uz valsts budžetu. Atgādinu, ka bēgļu pabalsts ir 256 eiro, bērniem - 76 eiro, papildus pabalsts 50 eiro apmērā, lai segtu valodas apguves izmaksas. Šie pabalsti ievērojami pārsniedz daudzu iedzīvotāju pensiju līmeni, minimālo "māmiņalgu", arī Latvijas bērnu pabalsts ir septiņas reizes mazāks par bēgļu bērnu pabalstu. 

Jāpiemin, ka papildus izmaksas veidojas par bēgļu izmitināšanu, uzraudzību, integrāciju. Ja būtu jāuzņem papildus ieceļotāji, tad Latvijai nāktos atvērt jaunus bēgļu uzņemšanas centrus. Latvijas pašreizējās prioritātes ir valsts drošības stiprināšana un sociālās nevienlīdzības mazināšana, kurām būtu jānovirza valsts resursi.

Latvijas valdībai arī turpmāk Eiropas institūcijās ir stingri jāpastāv uz to, ka attiecībā uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm ir jāpastāv izņēmuma statusam. Vienlaikus jāuzsver, ka Baltijas valstis ir gatavas palīdzēt stiprināt dienvidu robežu apsardzību un uzskata, ka problēma būtu jārisina, nodrošinot lielāku stabilitāti Āfrikā. Tomēr, ja neskatoties uz mūsu iebildumiem Eiropas Komisijas izstrādātais priekšlikums tiek apstiprināts, tad Latvijai vajadzētu izmantot vienu no divām tekstā iestrādātajām normām:

1)      5.paragrāfa 6.punktu, kas nosaka, ka dalībvalstis patur tiesības atteikties uzņemt pārvietojamo personu, ja pastāv riski nacionālajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai. Ņemot vērā esošos nacionālās drošības riskus, Latvijai būtu jāizmanto šis punkts, lai atteiktos uzņemt ieceļotājus no valstīm, kur ir paaugstināts terorisma līmenis.

2)      9.paragrāfu, kas nosaka, ka gadījumā, ja kāda dalībvalsts piedzīvo lielu trešo valstu piederīgo imigrāciju, tad pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma un konsultācijām ar Eiropas Parlamentu, Padome var piemērot izņēmuma statusu dalībvalstij, noņemot pienākumu uzņemt ieceļotājus. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Latvijas likumdošanu trešo valstu valstspiederīgais ir ikviena persona, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomiskās zonas valstu vai Šveices Konfederācijas pilsonis, tad arī Latvijas nepilsoņi tiek uzskatīti par trešo valstu valstspiederīgajiem. 

Saskaņā ar PMLP datiem, 2015.gadā trešo valstu valststspiederīgie veidoja aptuveni 15% no iedzīvotāju kopskaita. Pēdējos piecos gados Krievijas pilsoņu skaits ir divkāršojies no 30'718 Krievijas pilsoņiem 2009.gadā līdz 54'838 šogad. Ņemot vērā šos apstākļus, Latvijai būtu jāpanāk izņēmuma statuss.

Satversmē ir nostiprināts, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Lai to nodrošinātu, latvieši nedrīkst kļūt par minoritāti paši savā valstī, tāpēc Latvijas valdībai un sabiedrībai ir stingri jāpastāv, ka Latvijā nav iespējama jaunu ieceļotāju uzņemšana. Mums ir jāizmanto jebkuras tiesiskās iespējas, lai aizsargātu savas tautas un valsts intereses.