Neskatoties uz epiloga esamību manā š.g. 10 janvāra publikācijā, mūsu politiskā procesa stāstam ir turpinājums, un tas, diemžēl, ir plašākas publicēšanas vērts. Diemžēl, jo taisnīgas tiesāšanas gadījumā šāda apelēšana pie līdzpilsoņu prātiem nebūtu nepieciešama. Tā kā abu instanču tiesas bija pieļāvušas virkni procesuālu pārkāpumu, varētu pat teikt – balstīja tajos procesa gaitu, tad par apelācijas instances spriedumu iesniedzu kasācijas sūdzību.
Pārdomas izraisīja fakts, ka nupat likvidētās AT Krimināltiesu palātas sprieduma vētīšana tika uzticēta Anitai Poļakovai - tiesnesei, kura uz kasācijas instanci no AT KTP tika pārcelta tās likvidēšanas brīdī.
Un pārdomas izrādījās pamatotas: kasācijas sūdzība netika pieņemta. Kā ieganstu tiesnese minēja to, ka kasācijas sūdzībā izteiktās prasības neesot bijušas pamatotas ar Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu un ka kasācijas sūdzības autoram esot bijusi vēlme panākt nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. Lēmums nebija pārsūdzams.
No šī lēmuma brīža cilvēks, kurš Latvijas labad aktīvi pauda savu sabiedriski-politisko nostāju, skaitās noziedznieks. Pie tam notiesāts "par sevišķi smagu noziegumu" (šis formulējums manas rīcības kontekstā izklausās komiski, jo par šo "sevišķi smago noziegumu" man vairākus mēnešus cilvēki uz ielas nāca klāt, spieda roku un teica paldies, tomēr piespraustā birka ir īsta, ar visām no tās izrietošajām sekām).
No sprieduma pasūtītāju puses, šāda notiesāšana ir pārdomāta un izdevīga: cilvēks ar aktīvu politisko stāju tiek faktiski izslēgts no spēles, tas nedrīkst balotēties, nedrīkst strādāt valsts darbā, nedrīkst pasniegt, tātad - mācīt jaunajai paaudzei savus uzskatus un ideālus, bet tanī pat laikā no ārpuses izskatās, ka represiju nav - cietumā takš nesēž un ādu pār acīm nevelk.
Pārlasījis savu kasācijas sūdzību, pārliecinājos ka tanī nekā cita nav, kā vien juridisku KL un KPL pārkāpumu detalizēts uzskaitījums, kopskaitā - ducis. Tātad tiesnesei A. Poļakovai nav taisnība, bet viņai mūsu tiesiskajā valstī ir dotas šādas tiesības: vienpersoniski pieņemt neapstrīdamu lēmumu, pie tam to faktiski nepamatojot, resp., rakstiski neizanalizējot sūdzībā minētos argumentus. Sagribējās tiesnesei Poļakovai nepieņemt sūdzību par savas kolēģes tiesneses Brantas (tās strādāja un strādā vienā instancē, resp., kopā dzer kafiju un apspriež lietas!) spriedumu - nepieņēma. Un punkts.
Pareizāk sakot, daudzpunkts. Man kā cilvēkam, kurš ar krimināllietām nekad nebija saskāries, priekšstats par nosacīto sodu bija diezgan nosacīts, varētu teikt - sadzīvisks: dzīvo, kā līdz šim, tikai nedrīksti neko pārkāpt. Izrādījās, ka nav tik vienkārši: cilvēks tiek no valsts pazemots, viņu mēģina pataisīt par noziedznieku, pat ja viņš tāds nav un nekad nav bijis. Jau drīz vien saņēmu vēstuli no Valsts probācijas dienesta, saskaņā ar kuru man jāiet viņiem atrādīties, jāuzrāda iztikas avoti, jāziņo, ja mainu dzīvesvietu vai dodos uz ārzemēm. Ja nenāksi - varam par gadu pagarināt termiņu vai pat prasīt, lai tevi liek aiz restēm...
Proti, pret politiski notiesātu pilsoni izturas tā, it kā viņš būtu kriminālnoziedznieks. Tā ir atklāta, nepamatota pazemošana un, ja skatāmies pēc būtības - politiskas represijas. Jā, vieglas formas, jo šāds garīgs pazemojums ir nesalīdzināmi vieglāks par fizisku pazemošanu, piemēram, izsūtīšanu. Tomēr kvantitāte šinī gadījumā nemaina kvalitāti: tās ir politiskas represijas, un tās veic Latvijas Republika, kura pretendē uz tiesiskas un demokrātiskas valsts statusu. Interesanti, ka šīm pretenzijām ir sekas, kuras nekad nebūtu ienākušas prātā - pie mums nav cilvēktiesību organizāciju, kuras gribētu un varētu uz šāda veida represijām reaģēt: nedz Latvijas Cilvēktiesību centrs, nedz Providus, nedz Delna nebija gatavi šādu darbu veikt, bet starptatutisku cilvēktiesību organizāciju (tādu kā Human Rights Watch, Amnesty International u.tml.) filiāļu pie mums nav.
Tāpēc man nekas cits neatliek, kā vien vērsties pie sabiedrības šādi - publiski, pirmkārt, lai aicinātu talkā juristus vai cilvēktiesību aktīvistus, kuri gatavi pieslēgties šai sabiedriski svētīgajai cīņai (kā sazināties, atradīsiet iekš ansis.lv), un, otrkārt, lai publiski un oficiāli paziņotu Valsts probācijas dienestam: es atsakos pakļauties pazemošanai, atsakos pakļauties politiskām represijām un tāpēc atsakos iet uz probācijas dienestu. Tas ir principiāls lēmums un es to nemainīšu, lai kā man nedraudētu un kādas vēstules nesūtītu.
Uzskatu, ka, pakļaujoties politiskām represijām, pieņemšu un atbalstīšu šādas kārtības vairošanu Latvijas Republikā. Taču to neļauj mana pārliecība: vēlos dzīvot patiesi brīvā un demokrātiskā valstī un tā labad pat esmu gatavs nest personisku upuri. Tomēr ceru, ka probācijas dienesta amatpersonām pietiks saprāta nesaasināt šo situāciju un neprasīt tiesai likt mani aiz restēm vai pagarināt nosacītā soda termiņu. Jo saskaņā ar Krimināllikuma 9. pantu probācijas dienests ar šādu iesniegumu var vērsties tiesā. Bet var arī nevērsties.
Savukārt šābrīža varas turētājus (deputātus, prezidentus, resp., visus, kam šādas tiesības likums paģēr) uzrunāju ar aicinājumu prasties un iesniegt Saeimā likumprojektu par 2009. gada 13. janvāra revolucionāro notikumu dalībnieku reabilitāciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!