Esmu pārliecināts, ka 99% Latvijas iedzīvotāju nav neiecietīgi. Vienkārši vairumam šķiet, ka cilvēku guļamistabas dzīve jāatstāj guļamistabā, nevis jādemonstrē uz ielas. No cilvēcīgā viedokļa ir saprotams, ka seksuālo orientāciju diez vai kāds izvēlas apzināti un atsevišķiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem var rasties vēlme sabiedrības domāšanu pārveidot tā, lai nodrošinātu savam dzīvesveidam maksimāli komfortablu vidi. Tas, ko gan daudzi nav gatavi pieņemt, ka zūd samērīgums starp šo atsevišķo grupu komfortu un sabiedrības kopējām interesēm.
Var, protams, strīdēties, kas ir sabiedrības kopējās intereses. Es teiktu, pirmkārt, izdzīvot un turpināties. Sabiedrības jeb mūsu gadījumā tautas turpināšanos ļoti lielā mērā ietekmē valdošā vērtību sistēma un kolektīvie ideāli. Ja sabiedrībā ģimene ar bērniem nav pacelta uz visaugstākā pjedestāla, politiķu vairākums tikai spriedelēs par demogrāfiju kā prioritāti, bet faktiski politiku orientē uz īstermiņa populāra pieprasījuma apmierināšanu.
Vīram un sievai dzīvot kopā, laist pasaulē bērnus un audzināt viņus bieži vien nozīmē atteikties no daudziem sociāliem labumiem – karjeras, izklaidēm, lielākas algas un pensijas, lielā ziņā – brīvības. Tā ir rīcība, kas prasa lielu atteikšanos, bez kuras nav iztēlojama, piemēram, latviešu kā nācijas turpināšanās. Lielākais atalgojums ģimenēm ir gandarījums un apziņa, ka šī rīcība ir pareiza. Tā ir rīcība, kas dot objektīvu pamatu justies lepnam.
Sabiedrība tiecas uz to, kas nerakstītā līmenī tiek definēts par sasniegumu galvenajiem kritērijiem. Ja par sasniegumiem liecina lielāka alga un lepnāka mašīna, tad tieši uz to arī cilvēki tieksies. Ja gribam kā latvieši pastāvēt un ja gribam savu valsti, tad mums svarīgi, lai nerakstītais kritērijs, uz ko tiekties, būtu ģimenes ar bērniem, kur tēvs un māte sniedz savu darbu bērna vispusīgā audzināšanā. Tas nenozīmē, ka visiem tagad būs daudzbērnu ģimenes un vīri no sievām vairs nešķirsies. Protams, ka ne. Bet būs vadmotīvs, uz ko tiekties, un gandarījums tiem, kas šo nebūt ne vieglo ceļu izvēlēsies.
Tā ir demagoģija apgalvot, ka šāda pieeja būtu nostāšanās pret nepilnām ģimenēm vai pāriem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nav bērnu. Situācijas ir dažādas un cilvēki piepildījumu savā dzīvē meklē dažādos ceļos. Cilvēki, kuri vēlas pacelt ģimeņu lomu, nenosoda citus, bet aicina atbildīgi izturēties pret to, ko saucam par lepnumu. Manuprāt, normāls lepnuma pamats allaž ir kāds sasniegums, tātad kaut kas tāds, uz ko apzināti jātiecas, nevis lepnums lepnuma pēc.
"Praidistu" filozofija faktiski dod vēstījumu, ka turpmāk par lepnumu attiecību un ģimenes jomā uzskatāms jebkas. Daļa seksuālo minoritāšu pārstāvju gadsimtos pārbaudīto vērtību sistēmu labprāt izjauktu, jo tajā saskata draudus savai drošībai vai vismaz komfortablām attiecībām ar pārējo sabiedrību. Agresīvi un savās izpausmēs nekulturāli "no-praidisti" šo draudu sajūtu tikai pastiprina un liek neitrāliem cilvēkiem līdzjūtīgi nostāties "praidistu" pusē.
Pat ja tas netiek skaļi pateikts, uzskats, ka ģimene ar bērniem ir augstākais etalons, ir pretrunā ar "praidistu" filozofiju. Viņu ideja ir "es esmu, un ar to ir pietiekoši, lai lepotos". Citiem vārdiem – lepoties var par jebko. Soli pa solim šī pieeja pārtop absurdā – cilvēki, kuri ģimeni vēlas pasniegt kā augstāko vērtību, tiek iztēloti kā neiecietīgi un nedemokrātiski. Bet kā gan ar iecietību pret mūsu vēlmi pastāvēt un turpināties? Un kas tā par demokrātiju jeb tautas varu, ja tā ir pretrunā ar pašas tautas turpināšanās ceļu?
Ne visi homoseksuālisti ir "praidisti". Es pat gribētu ticēt, ka "praidisti" pārstāv homoseksuālistu mazākumu. Cilvēkam allaž ir jālīdzsvaro savas personīgās intereses un sabiedrības vajadzības. Man nav ne mazāko aizspriedumu pret homoseksuālistiem, kam dzīve nav izdalījusi tās kārtis, kuras tie varbūt dziļi sirdī vēlētos, bet tas nemazina viņu atbildību un iecietību pret sabiedrību kopumā. Bet, ja runājam par "praidistiem", par centieniem homoseksuālas attiecības pielīdzināt laulībai, propagandēt homoseksuālismu skolās un līdzīgām izpausmēm, gluži vienkārši ir jāsaprot šīs kustības motīvi un jānovelk robeža, aiz kuras arī mēs varam demokrātiski pateikt: "Tālāk nē!".
Ko darīt?
"Praidi" ir nekaitīgi sabiedrībā, kurā ģimenes vērtības ir uz augstākā pjedestāla. Atbalsti ģimenes, cel godā tēvus, mātes un bērnus! Dalies ar ideju aktīvāk un prasmīgāk, nekā to dara visu vērtību noniecinātāji!
Cik tas ir iespējams, ignorē "praidus"! Ja Tev pieder mediji, nerādi to vai rādi iespējami mazāk! Lai tā paliek noslēgta sistēma, kurā enerģija cirkulē tikai iekšēji.
Izproti "praidistu" stratēģiskos mērķus un saglabā uzticību tradicionālām vērtībām! Homoseksuālu attiecību pielīdzināšana laulībai, bērnu adopcija, propaganda skolās… Šajos jautājumos no savām politiskajām partijām jāprasa noteiktība un tam par labu jāveido sabiedriskā doma.
Esi kulturāls un cilvēcīgs! Agresija un rupjība neapturēs "praidu". Tā tikai mobilizēs lielākam izaicinājumam, piesaistīs lielākus atbalstītājus, tai skaitā finansiālus, un piesaistīs savai pusei līdzjūtīgos, kuri pirms tam bija neitrāli.
Vienmēr atceries un uzsver, ka "praidisti" nav tas pats, kas homoseksuālisti kopumā! Cilvēks, kurš vēršas pret līdzcilvēku tikai seksuālās orientācijas dēļ, patiesībā baro "praidus" un attaisno to pastāvēšanu.
Un visbeidzot. Atceries, ka "praidi" un to pavadošā ideoloģija ir problēma (ilgtermiņā – svarīga), kas prasa situācijas izpratni un pareizu rīcību, bet tā arī nav Latvijas akūtākā problēma numur viens. Vismaz šobrīd noteikti ne. Latvijas pastāvēšanai galvenais izaicinājums ir pavisam citur. Domāju, ka zini, kur…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!