Tā nu šis gadījums drīz vien izvērsās par īstu sabiedrisko attiecību krīzi, jo nosaukums kļuva par ironijas objektu, interesenti sāka pētīt ēstuves ēdienkarti, atrodot tajā gramatiskas kļūdas, kā arī noskaidrojot savdabīgas detaļas no uzņēmuma īpašnieku biogrāfijas. 
Par ko satraukums? Uzņēmumi ar nelatviskiem (vai izkropļoti latviskiem) nosaukumiem Latvijā nav retums. Arī latviski zīmoli arvien biežāk tiek atmesti kā laikmetam neatbilstoši. Piemēram, šobrīd "A Aptiekas" pārtop par "Apotheka" - tas gan notiek pakāpeniski, laikam lai nenobiedētu klientus, bet lēnām pieradinātu viņus pie jaunā nosaukuma. Nav dzirdēts, ka kāds kaut kur būtu pret to iebildis.
Varētu pamatoti iebilst, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka nav kāda privāta "bodīte", bet nacionālais simbols. Vismaz tā tas sabiedrībai ticis pasniegts ilgus "Gaismas pils" ēkas tapšanas gadus, kad LNB nācās aizstāvēt pret ne vienu vien ņirdzīgu piezīmi, no kurām spilgtākā, šķiet, bija Rīgas mēra Nila Ušakova ("Saskaņa") salīdzinājums ar "Maxima" lielveikalu un ieraksts interneta sociālajos tīklos par "muļķīgo bibliotēku".
Tāpēc nopietnāku pārdomu vērts šķiet nevis tracis ap nosaukumu, bet LNB vadītāja Andra Vilka locīšanās un īpatnējā argumentācija, LNT tiešraidē mēģinot aizstāvēt neveiksmīgo ideju.
A. Vilks: "Manuprāt, ar izvēli viss ir kārtībā. (..) Ja jūs paskatīsieties periodika.lv un citus resursus, tad ir tā, ka šī interpretācija - gan vāciski, gan latviski - ir ar dažādiem veidiem. Ir bijis ar diviem "e" un dubulto "v". Nav tā, ka būtu no pirksta izzīsts. (..) Man ir jautājums - cik ilgi tie, kas gadsimtiem ilgi bijuši Latvijā, mums būs svešinieki? Cik ilgi mums līvi būs svešinieki? Un latgaļi un vācbaltieši būs svešinieki? Un Latvijā dzīvojošie poļi būs svešinieki? Drīzāk es domāju, ka kaut kas tika pārprasts. Tā ir mūsu reālā vēsture."
Protams, Latvijas vēsture ir bijusi raiba un to skāruši daudzi globāli procesi. Latvijā dzīvojošās minoritātes nevajag uzskatīt par svešiniekiem. Taču vai tas nozīmē, ka latviskā identitāte ir kā kaut kāds nenosakāmas formas multikulturāls lipeklis, kas nepārtraukti tiek papildināts ar jauniem materiāliem? Lai ēka varētu saglabāties, tai jābūt stabiliem pamatiem.
Tas pats attiecas uz nacionālo identitāti. Tā ir valoda, latviešu kultūra un citas vērtības. Līdz šim šķita, ka Nacionālā bibliotēka ir viens no šiem pamatiem - kaut kas vairāk nekā tikai grāmatu glabātava un lasītava, bet no Vilka izteikumiem izriet kaut kas cits.
Tad varbūt nekā aizvainojoša nav arī Ušakova izteikumos par bibliotēku kā "Maxima" veikalu - dažādu tautību pircēju iecienīts uzņēmums, neatņemama Latvijas pilsētu ainavas sastāvdaļa, ar latīnisku nosaukumu, kuram turklāt ir dažādas nozīmes, un tās var izmantot kā vārdu spēli (to kā argumentu "Kleever" izvēlei minēja LNB pārstāvji), turklāt simbolizē mūsu vēsturiskās saites ar brāļiem lietuviešiem. Arī "Maxima" uz savas ādas izbaudījusi, cik ātri neveikla komunikācija pāraug par nopietnu sabiedrisko attiecību krīzi. Tagad uz šā grābekļa kāpj Nacionālā bibliotēka.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!