Andris Čegodajevs: Bēgļi un Latvijas kultūras revolūcija  (50)

Bēgļu jautājuma abas puses šīs protesta akcijas kontekstā, manuprāt, parādīja savu patieso būtību. Protestētāji, no kuriem daļa bija arī diezgan apšaubāmu ideoloģiju pārstāvji, jau ir tikuši nopelti gana un pamatoti. Taču par otras nometnes izteikumiem ir runāts salīdzinoši maz. Galvenokārt tādēļ, ka šai pusē ir vairāki kultūras un mediju pārstāvji, kas lielā mērā kontrolē šo diskusiju, tādējādi paliekot imūni no kritikas, taču to ideoloģiskais pamats nav mazāk apšaubāms.

Protams, ir ārkārtīgi viegli saukt kādu par "rasistu" vai "nacistu," ja viņš iebilst pret citu tautu piederīgo ieplūdumu savā valstī, izmantojot terminus, kā "baltās valstis baltajiem" un tamlīdzīgi. Taču bieži vien tieši kultūras un mediju pārstāvji ir tie, kuri izmanto līdzīgus argumentus, protams, Latvijas vietā runājot par citām valstīm. Nav noslēpums, ka vairāki šīs sabiedrības daļas pārstāvji ir aizrauti ar Austrumu misticismu un ir Tibetas neatkarības atbalstītāji.

Bieži vien ir dzirdams apgalvojums, ka Ķīniešu kolonisti tik lielā mērā ir pārņēmuši Tibetu, ka tibetieši var kļūt par minoritāti savā zemē. Protams, Tibetas gadījumā etnisko pamatiedzīvotāju iespējamais minoritātes statuss ir kaut kas satraucošs un ļoti nevēlams, tāpēc sauklis "Tibetu tibetiešiem" būtu attaisnojams. Taču Latvijā, kuras etniskais sastāvs jau ir gana mainījies Padomju okupācijas rezultātā, jebkurš, kurš uz bēgļu uzņemšanu raugās piesardzīgi, tiek uzskatīts par "labēju" radikāli vai ekstrēmistu, vismaz vairāku kultūras un mediju darboņu, kā arī sociālo tīklu komentētāju aprindās.

Bēgļu uzņemšanas kritiķi bieži vien tiek saukti par novecojušu pasaules skatījumu vai ideoloģiju piekritējiem. Piemēram, Prezidents Raimonds Vējonis pirms neilga laika izteicās, ka sakarā ar bēgļu jautājumu Latvijā valda padomju fobijas. Līdzīgi ir bijuši arī nievājoši izteikumi, kuros bēgļu uzņemšanas pretiniekiem tiek piedēvēts skatījums par Latviju kā "etnogrāfisko muzeju" vai "19.gs mītiem." Minētajos laika posmos Latvijas teritorija vienmēr ir bijusi citu impēriju vai valstisku veidojumu sastāvā, tādējādi esot pakļauta citu valstu un etnisko grupu ieplūdumam bez etnisko pamatiedzīvotāju piekrišanas. Ir tikai normāli, ka pastāv cilvēki, kuri nevēlas ko līdzīgu 21.gs, kad Latvija ir neatkarīga, vai arī vēlas, lai šis process būtu piesardzīgāks.

Lielai daļai bēgļu uzņemšanas aizstāvju arī var tikt piedēvēta novecojušas ideoloģijas un pasaules skatījuma propagandēšana, kuras avoti arī meklējami pagājušajā gadsimtā. Papētot bēgļu uzņemšanas atbalstītāju izteikumus un aktivitātes, vismaz dažos var novērot diezgan nepārprotamu politisko kreisumu, šoreiz gan Eiropas, ne Latvijas politiskā diskursa izpratnē (es nerunāju par "krieviem" vai LPSR komunistiem).

Rietumeiropas "Jauno Kreiso" kustība 1960. gados pārvirzīja Marksisma mērķus no ekonomikas uz sociālo sfēru. Kamēr Eiropas tradicionālie sociālisti vēsturiski bija ieinteresēti strādnieku šķiras interešu aizstāvēšanā, sekojot izaugsmei un dzīves līmeņa pieaugumam 1960. gados, uzsvars pārvirzījās uz "jaunajām sociālajām kustībām", kā feminismu, dažādām minoritātēm un trešās pasaules valstu "brīvības cīņām". Līdztekus tam notika arī straujš intereses zudums par ekonomiskajiem jautājumiem, tā vietā pieaugot interesei par dažādām kultūras teorijām.

Šī pārvirzīšanās uz sabiedrības un kultūras jautājumiem ļāva apiet Marksisma nepārprotamo izgāšanos ekonomikas jomā, tā vietā koncentrējoties uz kultūras revolūciju. Šādas idejas vidusšķiras radikāļiem 1960. gadu Eiropā šķita daudz pievilcīgākas, tā kā ekonomiskais radikālisms izrādījās ne tikai neveiksmīgs, bet arī nereti prasīja lielus finansiālos upurus, kas, savukārt, arī nozīmēja statusa upurēšanu. Taču politiskais radikālisms kultūras cīņu jomā nemaksāja neko, jo personīgos riskus un izmaksas bieži vien uzņēmās kāds cits.

Manuprāt, līdzīgas tendences ir novērojamas arī mūsdienu Latvijā. Lielu daļu redzamāko bēgļu uzņemšanas un minoritāšu aizstāvju veido kultūras, akadēmijas un mediju darboņi, kuri, manuprāt, ir iedvesmojušies no iepriekš nosauktajām kustībām. Vai arī šie aizstāvji ir vecākās paaudzes trimdas latviešu atvases, kuras klātienē piedzīvoja šīs "jaunās sociālās kustības" un ir augušas to ietekmē. Šie cilvēki ir vairāk ieinteresēti, piemēram, praidu organizēšanā, marihuānas legalizēšanā vai bēgļu uzņemšanā, nekā reālos sociālekonomiskos jautājumos, kas skar vairumu Latvijas iedzīvotāju. Manuprāt, šī sabiedrības daļa cenšas padarīt bēgļu uzņemšanu par politisku instrumentu.

Vienīgais jautājums ir: ar kādu mērķi? Es paredzu, ka atbilde uz šo jautājumu sevī ietver klišejas par vienlīdzību, toleranci un cilvēktiesībām. Taču īsti nav skaidrs, kāpēc šo jautājumu aktualizēšanai ir nepieciešami bēgļi, jo Latvijas sabiedrība jau tā ir saglabājusies salīdzinoši etniski, ekonomiski un citos veidos sašķelta, nemaz nerunājot par Tiesībsarga un labdarības organizāciju patstāvīgajiem brīdinājumiem par sociālās nevienlīdzības un nabadzības riskiem Latvijas sabiedrībā.

Atšķirībā no Rietumiem, kur pievēršanās šīm "jaunajām sociālajām kustībām" notika, jo augstā dzīves līmeņa dēļ kreisā revolūcija, izmantojot ekonomikas līdzekļus, kļuva neiespējama, manuprāt, Latvijas "jaunie kreisie" uzreiz ķeras pie sabiedrības izmainīšanas mēģinājumiem sava veida kultūras revolūcijas ceļā. Paredzu, ka tieši sociālās un ekonomiskās situācijas dēļ Latvijas sabiedrības vairākums paliks reakcionāri noskaņots, un, manuprāt, dažiem tik vēlamā kultūras revolūcija nenotiks, vismaz īstermiņā.

Es absolūti neuzskatu, ka šie pirmie 250 bēgļi (un viņu ģimenes) kaut kādā veidā apdraudēs Latvijas valsti un tautu. Taču Latvijas sabiedrībā šajā jautājumā jau veidojas plaisa, un pie tā ir vainojami nevis bēgļi, bet gan sabiedrībā izskanējušās apsūdzības vai nu par "tautas nodevējiem" un "liberastiem", vai arī "rasistiem," "naida runātājiem" un tamlīdzīgi. Abas šīs diezgan radikāli noskaņotās puses apdraud Latviju daudz vairāk nekā bēgļi, lai arī cik grūti to būtu atdzīt, it sevišķi bēgļu uzņemšanas atbalstītāju nometnē, kura noteikti nekādā gadījumā savu vainu neatzīs, jo tā uzskata sevi par īstajiem taisnības cīnītājiem un intelektuāli pārākiem.

Straujais migrantu pieplūdums Eiropā nozīmē arī labēju un nacionālistu (dažkārt "galēju") partiju popularitātes pieaugumu. Latvijā labēji un nacionālistiski noskaņotas partijas jau tā vienmēr ir bijušas populāras, un ir ļoti iespējams, ka nākotnē, sakarā ar bēgļu jautājumu, to popularitāte tikai pieaugs. It sevišķi tad, ja uzņemtie bēgļi tiks iesaistīti kādos publiskos skandālos vai nekārtībās. Tādējādi politiķi, mediju pārstāvji un citi sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri aktīvi lobē bēgļu uzņemšanu, netiešā veidā, iespējams, stiprina šo politisko spēku popularitāti, garantējot, ka Latvijas politika turpinās radikalizēties un šķelties labējos un kreisajos, līdzīgi kā tas notiek Rietumos (lai gan es personīgi apšaubu augstāk minēto kreiso strāvojumu spēju kļūt par nopietnu politisko spēku Latvijā).

Protams, migrācija kaut kādā apjomā acīmredzami pastāvēs vienmēr, un es neuzskatu to par kaut ko sliktu. Taču šis process veiksmīgi var noritēt tikai tad, ja tas notiek organiski, ilgstošā laika posmā un starp valstīm ar salīdzinoši līdzīgu kultūru un attīstības līmeni, nevis straujas un mākslīgas sociālās inženierijas rezultātā. Es domāju, ka Latvija jau ir pietiekoši pazīstama ar līdzīgas prakses sekām, kuras 25 neatkarības gados tā arī nav izdevies vērst par labu. Dotajā brīdī man nav nekādu iebildumu pret cilvēkiem, kuri šeit mērķtiecīgi ierodas no Tuvajiem Austrumiem, Dienvidāzijas vai citām pasaules malām, lai šeit studētu, strādātu un dzīvotu, attiecīgi izejot visām nepieciešamām procedūrām, vai arī pret bēgļiem, kuri jau atrodas Latvijā.

Taču man ir iebildumi pret cilvēkiem, kuri iestājas par bēgļu atsūtīšanu uz šejieni politisku motīvu dēļ. Es ceru, ka šie pirmie 250 bēgļi (un viņu ģimenes) veiksmīgi integrēsies Latvijā, iegūs šeit izglītību un darbu. Tajā pašā laikā man arī nav šaubu, ka paejot laikam, daļa šo 250 bēgļu un viņu ģimenes locekļu Latviju pametīs (ja viņiem tas tiks atļauts), tā kā šaubos, vai ierašanās šeit bija viņu plānos, uzsākot bēgļu gaitas.