Hāleds Hoseinī: Bēgļu krīze Eiropā – Nansena Bēgļu balva  (28)

Kā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) vēstnieks es esmu ļoti patīkami pārsteigts par atbalstu šīs organizācijas centieniem Eiropā, kur UNHCR ir piegādājusi teltis, segas, pārtiku un citas pirmās nepieciešamības lietas, kuru šajā ārkārtas situācijā bēgļu ģimenēm tik ļoti trūkst.

Taču kas būs tālāk? Kas notiks, kad dramatiskie attēli izzudīs no televizoru ekrāniem?

Tie nedrīkst izzust arī no mūsu kolektīvās apziņas. Lai cik liels pārbaudījums visām iesaistītajām pusēm arī nebija šī sākotnējā ārkārtas situācija, tieši tajā brīdī patiešām sāksies smagais darbs. Ir būtiski atcerēties, ka bēglis vidēji trimdā pavada vairāk nekā 15 gadu, neatkarīgi no tā, vai tas būtu pagaidu nometnē Libānā vai Taizemē, vai arī pēc pārvietošanās uz ASV.

Tas ir ilgs laiks, un tāpēc tas grūtais darbs, kas mums ir priekšā, nozīmē nodrošināt, ka bēgļi kļūst par produktīviem sabiedrības locekļiem ar savu pienesumu. Grūtais darbs nozīmē nodrošināt, ka bēgļiem ir piekļuve izglītībai un profesionālajai apmācībai, jo tas ir visu interesēs - uzņemošās valsts interesēs, bēgļa interesēs, tāpat arī viņa dzimtenes interesēs, kur viņi galu galā cer atgriezties.

Pārlieku bieži bēgļi tiek uztverti kā slogs. Patiesībā bēgļi bieži kļūst par visdinamiskākajiem sabiedrības locekļiem. Nav nekāds noslēpums, ka Einšteins bija bēglis, tieši tāpat kā Marlēna Dītriha un Madlēna Olbraita, Džordžs Soross, Zigmunds Freids, Izabella Aljende. Tie ir tikai daži piemēri. Taču ir vēl miljoni citu vārdu, kuri ir daudz mazāk pieminēti. Tie ir nemazāk varonīgi bēgļi, kuri ir strādājuši klusībā, anonīmi, bieži vien grūtos un bīstamos apstākļos. Viens šāds vārds ir Akīla Asifi, kuru šogad UNHCR ir nosaukusi kā Nansena Bēgļu balvas laureāti, atzīstot viņas ārkārtējo ieguldījumu un nenovērtējamo palīdzību bēgļiem.

1992. gadā 26 gadus vecā Asifi aizbēga no mudžahedīnu ielenktās Kabulas Afganistānā. Kopā ar savu vīru un diviem maziem bērniem viņa ieradās attālajā Kot Čandanas bēgļu ciemā Pakistānā. Kad viņa pirmo reizi pameta savu dzimto zemi, viņa bija pārliecināta, ka jau pēc pāris mēnešiem varēs atgriezties mājās.

Taču drīz vien viņa saprata to, ko apzinās visi bēgļi - visā šajā troksnī, haosā un traumās, kas pavada bēgšanu no savas valsts, cilvēks savu uzmanību vērš uz to, kas ir šeit un tagad. Ir jāpasargā savus bērnus un jāmeklē patvērumu. Tu gluži vienkārši gribi izdzīvot. Saprast, ka drīza atgriešanās mājās ir maz ticams sapnis, prasa laiku. Tāpat arī paiet laiks, lai pieņemtu to, ka tava dzīve sākas no nulles, ka tev tā atkal jāveido no pašiem pamatiem. Kad cilvēks to beidzot pieņem, viņš pārslēdzas no izdzīvošanas režīma uz izturību, un līdz ar to rodas apņēmība būt stipram, virzīties uz priekšu, radīt kaut ko jaunu.

Asifi bērnu izglītību pārtrauca karš un bēgļu gaitas. Kā bijusī skolotāja Asifi nevarēja vienkārši noskatīties, kā viņi nīkuļo un pārtrauc attīstīties. Viņu satrieca skolu trūkums Kot Čandanā, kā arī tas, ka meitenēm vispār nav nekādu izglītības iespēju. Ieguvusi ciema vecāko atbalstu, Asifi staigāja no mājas uz māju un pierunāja atturīgos vecākus ļaut viņai mācīt viņu meitas. Viņai savāca 20 audzēkņus, sagādāja vienu telti un ar roku sarakstītas uzdevumu lapas - un stingras apņēmības pilna atvēra skolu.

Asifi mazā skoliņa uzplauka, un viņa saņēma finansējumu no Pakistānas valdības. Asifi paplašināja skolu līdz sešām teltīm un sāka mācīt arī vietējās pakistāņu meitenes. Šodien skola ir jau īsta, pastāvīga ēka. Asifi ir mainījusi vairāk nekā 1000 meiteņu dzīves, un viņas centieni ir iedvesmojuši vēl sešu skolu atvēršanu, kur mācās vēl 1500 zēni un meitenes.

Kā rakstnieks es vairāk ticu vārdu, nevis ciparu spēkam. Taču nebūtu labi palaist garām dažus ciparus, kuri ir izlasāmi starp Asifi dzīvesstāsta rindām. UNHCR ir skaidri zināms, ka repatriācijas iespēja ir trīsreiz lielāka tiem afgāņiem, kuri ir izglītoti. Izglītība ir nevis noturējusi bēgļus Pakistānā, bet gan mobilizējusi cilvēkus un ļāvusi viņiem atgriezties Afganistānā. Izglītība palīdz pasargāt bēgļu bērnus no analfabētisma, vardarbības un ekspluatācijas, iesaistot viņus bērnu darbā, apprecinot nepilngadīgā vecumā, vai arī savervējot bruņotos grupējumos.

Izglītība piedāvā bēgļiem iespēju izkļūt no nabadzības, dod viņiem iemaņas, kas palīdz veidot stabilu, drošu un panākumiem bagātu nākotni gan pašiem sev, gan arī viņu mītnes valstīm, kad viņi tur atgriežas. Vairāk nekā puse no bēgļiem visā pasaulē ir bērni. Taču tikai katrs otrais bēgļu bērns apmeklē pamatskolu. Un tikai katrs ceturtais bēglis attiecīgajā vecumā apmeklē vidusskolu.

Es ceru, ka tajā brīdī, kad masu mediju uzmanības neizbēgami fokuss aizvirzīsies prom no pašreizējās krīzes Eiropā, sabiedrības izpratne un labā griba pret bēgļiem visā pasaulē joprojām būs stipra - un mēs atcerēsimies, ka bēgļiem ir vajadzīgs kas vairāk par krīzes palīdzību. Viņiem ir nepieciešama cerība nākotnei, tāpat kā mums visiem. Es ceru, ka mēs atcerēsimies to, ka bēgļi sniedz ilglaicīgu ieguldījumu uzņemošajām valstīm. Un pats galvenais - mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsdienu savstarpēji saistītajā pasaulē ieguldījums viņu nākotnē ir arī ieguldījums mūsu pašu nākotnē.

Par Hāledu Hoseinī un UNHCR

Afganistānā dzimušais amerikāņu autors Hāleds Hoseinī ir ieguvis starptautisku atzinību par savām trim vislabāk pārdotajām grāmatām "Pūķu ķērājs", "Tūkstoš sauļu mirdzums" un "Un kalni atbalsoja".

Kad Hāledam bija 14 gadu, viņa ģimene bija spiesta lūgt patvērumu ASV, jo padomju armija bija iebrukusi Afganistānā. Pats būdams bēglis, Hāleds ļoti labi izprot un novērtē UNHCR nozīmīgo darbu.

Hāleds ir vairākas reizes apmeklējis vietas, kur UNHCR strādā ar visneaizsargātākajiem bēgļiem - Afganistānā, Čadā, Irākā (2014. gadā), kā arī pavisam nesen Jordānijā. Pēc viesošanās Afganistānā Hāleds nodibināja Hāleda Hoseinī Fondu, kurš sadarbībā ar UNHCR vāc līdzekļus, lai celtu mājas tiem bēgļiem, kuri atgriežas mājās, kā arī palīdz maznodrošinātajām sievietēm un bērniem gan ekonomiski, gan arī sniedzot izglītību un veselības aprūpi.

2013. gadā Hāleds tika izraudzīts par UNHCR Labās Gribas vēstnieku, atzīstot viņa ilggadējo ieguldījumu UNHCR un viņa nepagurstošo darbu bēgļu labā.