Viņi jau sen un visur brauc bez pietiekamām distancēm. Kā salipuši.
Pirmais tik ātri, cik drīkst (80 km/h!), otrais, aizvēju vai mieru meklēdams, cieši astē. Parasti (uz mūsu divjoslu "maģistrālēm") šādi radītās problēmas ir citas. Jau tā nebūdami ne īsi, ne mazi, abi kopā viņi veido izcili grūti apdzenamu šķērsli, "korķi" vieglo plūsmā, kurai atļauts kustēties ātrāk. Rada kašķīgu un bīstamu situāciju.
Viņus neviens nesoda, kaut CSN pārkāpums (p. 120. Ārpus apdzīvotām vietām šo noteikumu 266. un 268.punktā minēto transportlīdzekļu (transportlīdzekļu sastāvu) vadītājiem starp savu un priekšā braucošo transportlīdzekli jāietur tāda distance, lai apdzenošie transportlīdzekļi varētu netraucēti pārkārtoties ceļa labajā pusē. Šī prasība nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos) ir acīmredzams, bez dārgiem fotoradariem un "stalkeriem" fiksējams.
Vainīgi, "profesionāļi", un nemaz nekaunas... Ja izdodas tikt viņiem klāt un padiskutēt, veikli izmanto spraugas noteikumos. Es gatavojos apdzīt... Viens tāds piektdien uz Ventspils šosejas "gatavojās" kādus septiņus līkumotus un viļņotus kilometrus. Gatavojās, kaut skaidri redzēja, ka reālas un drošas apdzīšanas iespējas ar viņa dinamiku nav un tik drīz nebūs, gatavojās, "sapsihojās", līda uz avantūrām un rāvās atpakaļ labajā pusē. Es un man līdzīgi pieci vai septiņi vilkāmies astē un skatījāmies šo absurda izrādi. "Intensīvas ceļu satiksmes apstākļos"... Kas tie tādi ir? Vai kāds var paskaidrot?
Kā būtu jārīkojas - ja uz profesionāļa godpilno titulu patiešām pretendētu - brālīšiem smagajiem? Pirmajam, redzot kolēģa pūliņus, "jāatmet" gāzīte, jāieslēdz labais pagrieziena signāls un otro jāpalaiž. Ja pirmais nav ne labs cilvēks, ne labs šoferis, tādam vajadzētu būt otrajam. Redzot, ka apdzīšana pašlaik iespējama vien ātriem vieglajiem, viņam vajadzētu norimties, piekāpties, atkāpties tādā distancē, kas man ļautu abus spītniekus apdzīt pa vienam.
Tā vajadzētu. Tā nenotiek. Slikti braucam. Nervozi un bīstami.
Un nu par notikumu uz četrjoslu ceļu pie Garkalnes (izmeklēšana turpinās, šo lūdzu uzskatīt par versiju, kas veidota no nedēļas laikā sadzirdētajiem faktiņiem). Viens aiz riteņbraucējiem tā zilā "fūre", šķiet, tomēr nebija. Tik akli, tik aizmiguši pat viņi nav. Laikam jau ar pilnu klapi (atļauto, tātad ap 80 km/h) grupiņai pirmais tuvojās kāds cits (bildē dzeltens) un sadursmes (formāli vienīgais) vaininieks relaksējās tā ēnā. Tad pirmais, sagaidījis tukšumiņu spogulī, asi, cieši gar trenera auto, aizgāja pa kreisi un atstāja snauduli lamatās. Ne vairs pa kreisi, ne pa labi, ne nobremzēt...
Kurš no viņiem ir profesionālis? Pirmais? Egoistisks draņķis, kurš nespēj kolēģa bezizeju prognozēt (vai spēj un ļauni ņirdz). Otrais? Dievs vien zina, ko šis tajā mirklī darīja (telefons, navigācija, desmaize...), bet modrs un tuvu briesmu pazīmes (līdera novirze pa kreisi - pat ja šis pagrieziena signālu neieslēdz) ātri ievērot gatavs jau nu nebija.
Tāds tas iepējamais sižetiņš. Un ja tāds - nekāda riteņbraucēju grupas iluminācija līdzējusi nebūtu.
Starp citu - līdzīgās lamatās iekrīt ne tikai smagie, ne tikai profesionāļi. Nesen pašā Rīgas viducī kāds minivens tāda pat veidā stāvošā (policijas!) auto pakaļā ieveda golfiņu stūrējošu dāmu. Aizgāja līderis pēdējā brīdī pa kreisi... Kur distances?! Kur pamatskolas patiesība - atstarpi līdz priekšā braucošajam samazināt drīkst vien tad, ja tas mazāks, ja pārredzi situāciju tam pāri vai garām (tas iespējams pagriezienā)? Kur neatslābstoša modrība, bez kuras apdraudēti tiek pat izcili ekipēti un disciplinēti gājēji un riteņbraucēji?
Tātad - pirmajam turpmāk apspriežamajam pasākumu plāna punktam (4. novembrī pat īpaša Saeimas komisijas sanāksme sasaukta) tomēr vajadzētu būt nevis par riteņbraukšanas iegrožošanu, bet: ko darīt, ko spējam darīt, lai ierobežotu (vēlams - likvidētu) bīstamus manevrus plūsmā? Pašlaik mums ir dzērājšoferu protokoli. Bet profesionāļu (?) absolūts vairākums šmigā nebrauc. Mums ir protokolu simti par 107 km/h 90 vietā. Bet smagie ātruma limitu ziņā aiz rāmjiem izlien pavisam nedaudz. Vai nemaz. Tahografu uzraudzība limitē. Viņi vienkārši neievēro distanci. Protokoli ir? Varbūt daži... Drīzāk jau neviens.
Ja neko nespējam šajā lauciņā - atliek katrai riteņbraucēju grupai priekšā un pakaļā nolikt pa bruņumašīnai. Vai riteņbraucējus no lielceļiem padzīt. Tā būtu lieliska civilizācijas dāvana Latvijas velosportam 130. dzimšanas dienā (nākamgad). Trekus - satiksmes drošībai nekaitīgus veselīgas riteņbraukšanas centrus - kopīgiem padomju un nekatkarīgās Latvijas valdību spēkiem jau esam vēsturē ierakstījuši. Svītrosim arī šosejas iedaļu. Lai paliek viņiem - dinozauriem - meža takas (MTB) un skaistais divriteņu atrakciju paveids BMX, kuram gan ar klasisko izturības un spēka spēli visai maz kopīga.
Ja negribam svītrot - nāksies atzīt, ka nav citas vietas Rīgas apkārtnē, kur spēku trenēt, kā Siguldas Gaujas leja. Un nav cita ceļa uz Siguldu, kā Pleskavas (atvainojiet - Veclaicenes) šoseja. Tikai "E" maģistrāļu segums par Eiropas naudu tiek uzturēts tādā kārtībā, kas šaurajiem šosejas sacīkšu ritenīšiem ir piemēroti. Ērgļu ceļs ("lubančiks") ir vienas vienīgas dangas. Ropaži - Inčukalns tāds pats. Ragana - Turaida nelīdzens un šaurs.
Brauciet Biķernieku trasē - tāds ir vēl vien nekam nederīgs priekšlikums. Auto - moto sacīkšu trase pēc savas konfigurācijas ir un paliek dabiskas šosejas surogāts. Piedevām - tā ikdienā nebūt nav slēgta dažādiem velo treniņa traucēkļiem un droša. Ja par slēgšanu jāmaksā sporta skolai, iznāk pārāk dārgi.
Pa A2 (E77) riteņbraucēji brauca jau pirms pusgadsimta (es arī braucu - katru sestdienu svētceļojumā uz Siguldu). Un brauks - ceru - arī vēl pēc 50 gadiem. Oficiāli organizētās grupās. Vai pēc individuālu iniciatīvu kopuma sanākušās. Ar to būs rēķināties motorizētajai (vai labākajai?!) cilvēces daļai. Un savu rīcību šai kustības daudzveidībai pielāgot. Nevis, piedodiet, psihot par radītajām neērtībām un zaudētajām minūtēm.
Ko labāk var darīt riteņbraukšanas sporta skolas? Uzklausu vecu draugu MSI treneri Ernestu Pūci (viņa gandrīz 60 gadi aktīvā sportā ir Latvijas rekords).
- Grupa (un arī pavadošais auto) varēja braukt pa labējo - rezerves joslu. Es ar savējiem tā daru, lai gan juridiski viennozīmīgi skaidra šāda rīcība nav. (Likumdevēji - dodiet skaidrību! A.J.)
Puika aiz trenera auto? Normāla un neizbēgama garu treniņu sastāvdaļa. Nav šādā rīcībā nekā pārāk bīstama vai nosodāma, jo pieredzējis un sava audzēkņa prasmes zinošs cilvēks uzņemas viņu (šobrīd grupā vājāko) vest citiem līdzi aizvējā un pa drošu trajektoriju. Sitiens no aizmugures? Idiota uzbrukums, no kura pasargāt nevar nekādi mūsu drošības pasākumi. Nekādi lukturi, atstarotāji, vestes (gaišā dienā?!).
Košāku, lielāku auto? Dārgi. Juridiski grupu (vai nepilngadīgu sportistu) pavadīt var pat pat treneris uz velosipēda. Garkalnes negadījumā zem sitiena nokļuvušais Krišlauks tā arī ir daudzus gadus darījis. Bez negadījumiem. Un vispār - organizētās riteņbraucēju nodarbībās 10 gadu laikā smagi un traģiski negadījumi ir bijuši tikai divi. Salīdzinot ar tā saukto "ikdienas satiksmi" tas nu nekādi nav daudz.
Šobrīd lieku punktu. Un atļaujos sliktu prognozi - kamēr smagie Latvijā tiks nepietiekami kontrolēti un brauks šitā, cietīs vēl daudzi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!