Otto Ozols: Kāpēc viņi tik ļoti iekāro Eiropu?  (122)

Daudzi no viņiem mūk no dabas resursiem bagātām, skaistām zemēm, lai nokļūtu diezgan pārapdzīvotā, salīdzinoši nelielā, dabas resursiem trūcīgā pussalā - Eiropā. Piedevām, par īpaši iekārojamu Eiropas daļu kļuvusi Skandināvija, kur, salīdzinot ar viņu mītnes zemēm, ir ļoti skarbs klimats.

Protams, virspusēji skatoties, viss it kā ir skaidrs - Eiropā ir stabilitāte, pārticība, labklājība, brīvība, bet pie viņiem regulāri militāri konflikti, politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, nabadzība, cilvēka pamata brīvību deficīts un vajāšanas. Diezgan izplatīts ir mīts, ka Eiropas labklājības pamatā ir iepriekšējos gadsimtos kolonijās salaupītās bagātības. Tomēr šo apgalvojumu krietni sašķoba fakts, ka pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa Eiropas lielvalstu bija sagrautas, kā Vācija vai Polija, vai kara parādu novārdzinātas un arī postītas kā, piemēram, Lielbritānija vai Somija.

Mūsu ziemeļu kaimiņi ir ļoti spilgts piemērs, jo Somija pēc Otrā pasaules kara bija spiesta maksāt nežēlīgas kontribūcijas Staļina PSRS un Ziemas kara parādus ASV. Kopā tās bija prātam neaptveramas summas. Bet somi ar to visu tika galā. Mūsdienās ar skarbu klimatu apveltītā Somija ir kļuvusi par vienu no sociāli stabilākajām un ekonomiski konkurētspējīgākajām valstīm pasaulē. Kā tas ir izdevies? Kāpēc Eiropa ir kļuvusi par brīvības, saticības, stabilitātes un labklājības zemi pēc tik smagās un postošās 20. gadsimta pirmās puses, kad desmitiem miljoni tika nogalināti un liela daļa Eiropas burtiski gulēja drupās.

Kas tad ir tā izšķirošā, principiālā atšķirība, kas dabas resursiem nabadzīgo, ļoti dažādu tautu, kultūru, valodu blīvi apdzīvoto Eiropu šobrīd padara par stabilu, drošu un labklājīgu reģionu? Pamata atbilde ir - patiesa demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, brīvība un principiāla neiecietība pret korupciju. Tās ir vērtības, kas Eiropai ļāvušas sasniegt salīdzinoši daudz augstāko un stabilāko dzīves līmeni.

Pētot dziļāk šo Eiropas fenomenu, tepat Latvijā atradu kādu pārsteidzošu dokumentu. Protams, nav noslēpums, ka Eiropas kultūra un tā pati demokrātija sakņojas kristīgajā kultūrā. Lielā mērā varētu teikt, ka kristietība, īpaši jau reformācijas ietekmē, ir dāvājusi tās brīvības, kuras augļus šobrīd izbauda Eiropas valstu sabiedrības. Pieminētais dokuments, nekādi nevar raksturot visai daudzšķautņaino Latvijas un Eiropas kristīgo sabiedrību kopumā. Tas ir tikai vienas konfesijas - baptistu skatījums. Piedevām tapis tālajā 1989. gadā kā Latvijas baptistu draudžu Brālības vēstījums "Par Apziņas brīvību". Viens no tā autoriem ir toreizējais bīskaps Jānis Tervits (1), kurš savā vēstījumā izmantojis atziņas no 20. gadsimta sākuma teoloģiskos domātājiem.

Kāpēc šīs dokuments ir pārsteidzošs - tas ļoti principāli tiešā valodā apliecina, ka modernās demokrātijas vērtības sakņojas tieši kristīgajā pasaules skatījumā un izpratnē par apziņas brīvību. Bīskaps Tervits citē kristīgos domātājus, kuri kaismīgi aizstāv katra cilvēka tiesības uz ticības brīvību, sludina Baznīcas principiālu nošķirtību no valsts un aizliegumu jelkādā veidā uztiept citiem savu reliģisko pārliecību. Īpaši skaidri tas ir teikts par laicīgajām skolām. Svarīgi ir atcerēties, ka visus šos principus brutāli neievēro visās tajās valstīs, kur ir nemitīgi konflikti, vajāšanas, korupcija un autoritāri režīmi.

Te ir tikai dažas atziņas no 1989. gada Latviešu baptistu draudžu brālības vēstījuma "Par Apziņas brīvību"

"Baptisti ir cīnītāji par reliģisko brīvību. Baptisti no pašiem saviem sākuma laikiem ir iestājušies par reliģisko brīvību, tas ir, ka katram cilvēkam jābūt garīgi brīvam, jo par savu garīgo dzīvi ikviens nes personīgu atbildību Dieva priekšā. Cilvēku vajāt tā reliģiskās pārliecības dēļ ir neprāts. (..) Baptisti ir vienmēr cīnījušies par to, ka valsts varai nav nekādu tiesību būt noteicējai par draudzes iekšējām garīgām lietām. Valsts līdzekļus nedrīkst lietot, atbalstot vienu vai otru baznīcu. Kur baznīca ir saslēgusies ar valsti, tur vienmēr ir bijušas citu ticīgo vajāšanas. Valsts galvenā atbildība ir par cilvēkiem kā pilsoņiem, par likumiem un kārtību zemē, un valsts veicina pilsoņu sociālo labklājību." - Rūdolfs Ekšteins, mācītājs.(2)

"Reformācija sāka valsti atbrīvot no baznīcas, un, jebšu gan šī kustība gājusi gausi uz priekšu, tomēr tā tuvojas savam neizbēgamam mērķim, un savā gaitā skaidri parāda, ka politiskais un garīgais lauks nav viens un tas pats, bet ir divi patstāvīgi novadi. Valsts aptver politisko novadu un valda par to. Draudzēm sava vadība ir stingri jātur savās pašu garīgajās robežās un jāļauj laicīgajai varai netraucēti valdīt viņas politiskajā valstī. (..) Cilvēces lielo un paliekamo interešu dēļ mums ar stipru apņemšanos ir cieši jāturas pie šī pamatlikuma par pilnīgu baznīcas un valsts šķiršanu. Mēs citādi to nevaram, jo tāds ir mūsu Kunga prāts." - Džons Klifords, angļu baptistu mācītājs. (3)

"Baptistiem ir augsta reliģijas brīvības sajūta. Ne vecāki, ne priesteri, ne baznīca, ne valsts nedrīkst cilvēku piespiest pie kādas ticības. Ļaudis vēl tagad nav brīvi no reliģiskiem spaidiem. Bet, kas reliģiju uzspiež, tas reliģiju nav sapratis, tas apgāna viņas svētumu un nesaprot reliģijas dabu." - Jānis Aleksandrs Frejs, mācītājs. (4)

"Baznīcai ir jādzīvo gluži šķirtai no valsts, jo valstij nav itin nekādas darīšanas ar indivīda reliģiju, kas ir sirdsapziņas lieta. Tikpat labi valsts varētu piespiest jaunavu precēties ar jaunekli, kuru tā nemīl. Reliģiskas vajāšanas visskaidrāk atklāj valsts nejēdzību un nesaprašanu, zīmējoties uz vissvarīgākajām psiholoģijas un socioloģijas vajadzībām. Draudze arī nedrīkst pieņemt nekādu pabalstu no valsts kases ne baznīcu būvei, ne arī mācītāju uzturēšanai. Valsts skolās nevar pielaist reliģisku mācību, tādēļ, ka vienā skolā būs bērni no vairākām baznīcām un ticības šķirām. Kā tad viens garīdznieks drīkst uztiept savu atzīšanu un dogmu visiem bērniem, ja tie to nevar pieņemt?" - Rihards Iņķis, mācītājs. (5)

"Mēs uzsveram apziņas brīvību reliģijā. Tiesības būt personīgi atbildīgam par visu ir cilvēka augstākais vainagojums. Par to mēs cīnāmies. Cīnāmies ne tikai priekš sevis, bet arī priekš citiem. Mēs (baptisti), piemēram, esam Dieva vārda izskaidrošanā un izpratnē daudz savādāki nekā katoļu baznīca, un, tomēr, ja viņi būtu apdraudēti un ja tas ko līdzētu, mēs celtos augšā nakts vidū un teiktu, ka tos nav jāvajā ticības dēļ. Mēs cīnāmies par to, ka katram cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar viņa paša sirds apziņu." - Džordžs Truets, amerikāņu baptistu mācītājs. (6)

Noslēgumā jāatzīst, ka Eiropas spēks slēpjas eiropiešu principiālajā attieksmē pret apziņas brīvībām un tās izpausmēm - ticības, vārda, domas, pulcēšanās brīvībās. Bēgļi, legālie un nelegālie imigranti bēg uz Eiropu no valstīm, reģioniem, kur šie principi vairumā gadījumu netiek ievēroti, visbiežāk brutāli pārkāpti. Visbiežāk tieši tas novedis viņu valstis pie dziļas nabadzības un nebeidzamiem konfliktiem. Eiropa ir spilgts pierādījums tam, ka sabiedrības vispārējā labklājība, miers un saticība ir balstīta garīgajās, demokrātiskajās vērtībās, nevis zelta un naftas miljardos. Ir svarīgi tās zināt, saprast, novērtēt un aizstāvēt.

Un pieminētais, tālajā 1989. gadā tapušais bīskapa Jāņa Tervita sarūpētais vēstījums, lai kalpo par labu atgādinājumu tam.

Paskaidrojumi:

1. Jānis Tervits, (1936 - 2002), baptistu mācītājs no 1966. Latvijas baptistu draudžu Brālības (LBDB) bīskaps no 1977. gada.

2. Rūdolfs Ekšteins, (1899 - 1977), baptistu mācītājs no 1928. No 1951. gada dzīvojis Kanādā. "Kristīgās Balss" redaktors 1955 - 1976. Citēts no grāmatas "Stipri piesiets" (Toronto 1979.) 208. lpp.

3. Džons Klifords (Clifford, 1936-1923), angļu baptistu mācītājs. Citēts no referāta "Valsts, baznīca un draudze", kas nolasīts Eiropas baptistu 1. kongresā 1908. gadā Berlīnē

4. Jānis Aleksandrs Frejs, (1863-1950) latviešu baptistu mācītājs no 1883. gada. Citēts no runas Rīgas Lielās Ģildes zālē 1925.gada 3. martā.

5. Rihards Iņķis, (1880 - 1950), latviešu baptistu mācītājs no 1902. gada. Brazīlijā, teologs, mācību spēks teoloģiskos semināros. Citēts no grāmatas "Kam mēs ticam?", (Rīgā, 1034. gadā)

6. Džordžs Truets (Truett, 1867-1944), amerikāņu baptistu mācītājs no 1890. gada. Publicēts "Kristīgā Balss" 1937./18.