Krišjānis Kariņš
Foto: LETA
Ekonomiskās intereses mēdz krustoties ar politiskajām dažādās jomās. Tā tas šobrīd ir arī energopiegāžu jautājumā Eiropā. To īpaši pastiprina fakts, ka Eiropas Savienība (ES) kopumā ir atkarīga no energoresursu importa. Galvenā piegādātāja kā naftai, tā gāzei un pat akmeņoglēm Eiropai ir Krievija, kura ir okupējusi un anektējusi Krimu, turpina uzturēt nemierus Ukrainas austrumu apgabalos un tagad veic aktīvu karadarbību Sīrijā, atbalstot tās valdnieku Asadu, pret kura brutālo valdīšanu iebilst ES un NATO valstis. Šie faktori vēl jo vairāk sarežģī ES energoimporta atkarību no Krievijas.

ES patlaban ir sākusi likt pamatus Eiropas Enerģētikas savienībai, kuras mērķis ir pilnveidot gāzes un elektrības infrastruktūru starp dalībvalstīm, veicināt konkurenci un dažādot energoresursu piegādes avotus, samazinot importa atkarību. Šajā kontekstā daudzus pārsteidza un vienlaikus samulsināja ziņa, ka vairākas lielas ES energokompānijas no Vācijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Francijas plāno kopā ar Krievijas gāzes eksporta monopolu Gazprom būvēt otru gāzes vadu zem Baltijas jūras, kas savienotu Krieviju un Vāciju, tā dēvēto Nordstream 2. Šis projekts dubultotu esošo Nordstream gāzes vada kapacitāti.

Mulsinoši ir tas, ka esošā Nordstream gāzes vada kapacitāte tiek izmantota tikai ap 50%. Prognozes liecina, ka ES straujš pieprasījums pēc papildus gāzes nav paredzams. Līdz ar to rodas jautājums, vai šīs kompānijas dubultos jau tā neizmantoto gāzes vada kapacitāti, lai beigās kopējo jaudu izmantotu tikai par 25%? Apšaubāmi. Nordtream 2 gāzes vada būvniecības vienīgais ekonomiskais izdevīgums ir tādā gadījumā, ja visas gāzes piegādes uz ES, kuras šobrīd virzās caur Ukrainu, tiktu novirzītas uz ziemeļiem pa jauno gāzes vadu. Tādā gadījumā kopējo Nordstream 1 un 2 kapacitāti varētu izmantot par aptuveni 85%.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!