Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus Eiropas Savienība ir regulāri iekūlusies vairākās ļoti smagās krīzēs. Piedevām liela daļa no šīm smagajām krīzēm ir bijušas iepriekš paredzamas un līdz ar to laikus novēršamas. ES birokrāti to nav spējuši. Arī sākoties krīzēm, Eiropas Savienība ik reizi ir rīkojusies neizlēmīgi, novēloti un gļēvi. Liekot ciest gan ES dalībvalstu pilsoņiem, gan kaimiņiem. [..] Protams, ka par katru krīzi var diskutēt ļoti ilgi. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Eiropas Savienības valstis nav spējušas un joprojām nespēj risināt ātri, efektīvi un pārliecinoši. Eiropa ir viena no pasaules vislielākajām, jaudīgākajām ekonomikām, tai ir ārkārtīgi spēcīgas, ļoti modernas armijas, milzīgas ekonomiskās jaudas. Tomēr par to atļaujas ņirgāties atpalikušie Putina un Asada režīmi, radikālu reliģisko fanātiķu grupējumi, cilvēktirgotāju mafijas. Eiropas robežas grauj un pa to klīst simti tūkstošu izsalkušu, dusmīgu bēgļu, Vidusjūra pārvērtusies par masu kapu slīkoņiem. Bet ko tikmēr ļoti dārgi apmaksātie Eiropas birokrāti? Izskatās, ka to pašu, ko vienmēr, – bezjēdzīgi silda gaisu ar frāžainām runām. ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības jautāt – kas te notiek? Rupjā atbilde ir – ES nav pautu. Gudrā atbilde ir cita – nespēja iepriekš paredzēt smagas problēmas, ātri un efektīvi rīkoties liecina par ļoti pamatīgām organizatoriskajām problēmām. [..] Šobrīd Eiropa klibo no vienas krīzes uz otru. Brisele ir kā ļoti dārgs ugunsdzēsēju depo ar nožēlojami vārgu ūdens strūklu.
Otto Ozols, delfi.lv, 7. oktobrī
Cilvēki bieži vaino kaut kādu "Briseli", ar to saprotot Eiropas Savienības birokrātiju. Tas vēl vairāk pastiprina tradicionālās eiroskeptiķu bažas (satraukumu par formālas suverenitātes zaudēšanu, stulbiem lēmumiem, kurus pieņem vietējās problēmas nepārzinoši cilvēki, pārlieku sarežģītām procedūrām, naudas izšķiešanu dāsnās algās vai bezjēdzīgos projektos utt.). Sūdzēšanās par Eiropas birokrātiju pieaug virzienā no Rietumiem uz Austrumiem (ja neskaita būtisko Lielbritānijas izņēmumu).
Tas ir diezgan paradoksāli, ja ņem vērā pagātnes un mūsdienu pieredzi ar birokrātiju atsevišķās valstīs: tajās valstīs, kuras piedzīvojušas garu demokrātijas vēsturi kontinentālajā Rietumeiropā, ir mazāk sūdzību par Eiropas birokrātiju nekā tajās, kuras pārcietušas patiesi smacīgu komunistiskas valsts (vai nu padomju, vai "neatkarīgas") birokrātiju. Varētu izdarīt secinājumu, ka tiem, kuriem demokrātijā un dalībā demokrātisku valstu lēmumu pieņemšanas procesos uzkrāta ilgāka pieredze, ir vieglāk saprast šī argumenta plusus un mīnusus, turpretī tie, kas auguši komunistiskā valstī, labprāt pielieto citu vērtību skalu, dodot priekšroku izlēmīgumam un konsekvencei, nevis erudīcijai un kompromisam; status quo, nevis pārmaiņām; ātrumam, nevis lēmumu pieņemšanas procesu kvalitātei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!