Delfi foto misc. - 45805
Foto: Cehs.lv privātais arhīvs
Nesen kādas interneta diskusijas laikā, pēc tam kad biju viegli nievājoši izteicies par latviešu nepieciešamību trenēt savus velosportistu talantus uz Siguldas šosejas un ierosinājis šo nodarbi aizliegt ar likumu, saņēmu atbildi: "Tad jau drīz mums nebūs ne velosportistu, ne bobslejistu, ne skeletonistu, utt." Pēc šāda spēcīga argumenta, pie manis nekavējoties nāca arī likumsakarīga atbilde – nu un tad?

"Jā, bet Romāns Vainšteins 2001. gadā bija pasaules čempions grupu braucienā..." Nu un tad? Droši vien ir ļoti maz cilvēku, kuri par šo faktu ir informēti. Vēl mazāks ir to cilvēku skaits, kurus šis fenomenālais sasniegums satrauc. Diezgan bieži esmu bijs ārzemēs un daudzu gadu laikā aptaujājot dažādu pasaules malu iedzīvotājus, esmu noskaidrojis, ka precīzi neviens no viņiem nav dzirdējis par Vainšteinu. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kuri joprojām dzīvo Atmodas laika ilūzijās par to, ka ar sportu mēs "nesīsim Latvijas vārdu pasaulē".

Sports ir visnotaļ savdabīga nodarbošanās, kuru katrs no mums var interpretēt pilnīgi atšķirīgi. Ja vienam hokejs šķiet kā 21. gadsimta gladiatoru cīņa, cits tajā redz bariņu pieaugušu vīriešu, kas ar koka nūjām dzenā pa laukumu kaučuka gabalu. Ja viens augstu vērtē latviešu sasniegumus bobslejā, cits redz tikai vīrus pārāk apspīlētos triko, kas cieši pieglaužas viens otram, slidinoties no kalna metāla skapī. Kāds kaislīgi jūt līdzi lodes grūšanai, kamēr cits redz neveselīgi uzbarojušos kuiļus, kas stulbi spiedzot met pa gaisu bumbiņas. Tomēr mūs visus lielākā vai mazākā mērā interesē sports.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!