Ļoti gribētos cerēt, ka līdz ar privātā akcionāra iesaisti ir radīts nepieciešamais pamats kompānijas veiksmes stāstam, un, ka tieši tādā veidā šī iespēja arī tiks izmantota. Diemžēl, pārliecības par to nav. Un galvenais iemesls tam - slepenība un nepamatoti uzspiestā steiga, lemjot par šo jautājumu.
Diez vai politiķi censtos ietīt visu tādā necaurredzamas slepenības plīvurā, lai slēptu no sabiedrības to, ko tie lemj, ja tas būtu sabiedrības interesēs...
Pat caur šo centīgi veidoto aizsegu, kurš tika pastiprināts ar Dona Kihota cienīgu varonīgo cīņu pret "Suhoi" lidmašīnām, izgaismojās vairākas nianses un neatbilstības, kas liek apšaubīt slepenības dūmakā slēptā darījuma patiesās kontūras.
Kāpēc "airBaltic" vajag glābt?
Protams, "airBaltic" mūsu valstij ir stratēģiski nozīmīgs, un zaudēt to būtu pēdējais, ko varam atļauties. Un tomēr, kā rāda notikumi un aizvien jauna atklātībā nonākošā informācija - līdz šim tieši to arī esam atļāvušies darīt, kā rezultātā ir bijis jādzēš kārtējais ugunsgrēks, kurš, iespējams, ir bijis apzināti radīts - ir nianses, kas uz to norāda. Bet, ja tā, tad neizbēgami sagaidāmi ir arī nākošie.
Lai gan "airBaltic" ir negatīvs pašu kapitāls (uzkrājušies zaudējumi), tas ir kļuvis pelnīt spējīgs atsevišķos laika periodos (ņemot vērā sezonalitāti) un pagājušajā gadā spējis nopelnīt apmēram 10 miljonus euro. Saprotams, ka uzlabojot savus darbības rezultātus - veicot adekvātas investīcijas savas flotes modernizācijā, atbilstoši tam optimizējot savu darbību, kompānijas iespējas pelnīt pamatoti varētu pieaugt.
Liels šķērslis tam ir kompānijas negatīvais kapitāls - tas traucē piesaistīt modernizācijai vajadzīgo finansējumu un padara nelabvēlīgākus esošās darbības nosacījumus, jo kompānija ar negatīvu pašu kapitālu pamatoti tiek vērtēta kā riskants darījumu partneris un tādēļ arī darījumu un finansējuma nosacījumi ir ne tik labvēlīgi, kādi tie būtu kompānijai pie pilnas finansiālās veselības. Tas savukārt mazina kompānijas konkurētspēju un apgrūtina kompānijas attīstītības iespējas.
Skaidrs, ka situācija bija jāmaina jau sen. Diemžēl valsts, rūpēs par savu stratēģiski tik nozīmīgu kompāniju, ir bijusi acīmredzami nolaidīga - līdzīgi kā: tā vietā, lai regulāri tīrītu zobus un laicīgi rūpētos, lai tie būtu salaboti, viss tiek ielaists līdz brīdim, kad zobs steidzami ir jārauj laukā. Un tad nu sākas vaimanāšana un trauksmes celšana, lai uz šīs jezgas fona, katrs sev varētu nopelnīt vajadzīgās akcijas (tiešā un pārnestā nozīmē).
Tumsā visi kaķi melni
Sabiedrībai tiek pasniegts, ka risinājums ir iespējams tikai "melns" vai "balts" - vai nu šī "privātā investora" piesaiste, vai nu tāda valsts rīcība, ko nepieļaus Eiropas komisija, un "airBaltic" aizies "pa skuju taku". Nu skaidrs - ja "melns" nav iespējams, tad atliek tikai "balts" - šis piedāvātais privātais investors kā kompānijas glābējs! Taču pārliecināties par to, vai tiešām tas tā arī ir - nav bijis iespējams, jo tas ir noslēpums.
Kā zināms, dzīvē nekas nav tikai "melns" vai tikai "balts" - ir vesela palete pelēko toņu. Arī šajā gadījumā - tik tiešām, ja valsts vienkārši ņemtu un pa tiešo visu vajadzīgo finansējuma apjomu pati ieskaitītu kompānijas kapitālā, tas būtu kā trauksmes zvans Eiropas Komisijai. Bet, pirmkārt, vai tiešām uzreiz un steidzami bija vajadzīga visa šī summa? Otrkārt - kādēļ tieši šādu finansēšanas veidu valstij būtu jāizvēlas?
Finansējuma piesaistes steidzamība bija saistīta ar to, ka kompānijai varēja pietrūkt apgrozāmo līdzekļu savu tekošo saistību segšanai tuvākajā laikā, kas pašlaik kompānijai ir nelabvēlīgs sezonālo ieņēmumu svārstību dēļ. Pēc dažādām aplēsēm, pilnīgi pietiktu ar apmēram ar 10 - 15 miljoniem. Tā ir summa, kuru kompānija varētu nofinansēt no savas peļņas, ja vien tā nebūtu pasteigusies visu to aizskaitīt kā iemaksu par "Bombardier" lidmašīnām, kuras tai neviens pagaidām negatavojas piegādāt - piegādātājs nav izpildījis līgumā noteiktās saistības un lidmašīnas pat vēl nav sertificētas. Neskatoties uz to, kompānijas vadība ir pasteigusies centīgi par tām samaksāt, nevis veikt savlaicīgas pārrunas, lai atbilstoši izmainītu maksājuma grafikus un nosacījumus, turklāt, labi zinot, ka tas radīs nopietnas finansiālas grūtības kompānijai.
Tātad, ja runājam par steidzamību - tad to varēja atrisināt ar krietni mazākām summām. Un ja valsts to īstenotu kā aizdevumu, kas tiek izsniegts atbilstoši tirgus nosacījumiem - šāda darbība netiktu klasificēta kā neatļauts valsts atbalsts, un ne valstij, ne kompānijai no tā nekādas problēmas nerastos. Tādejādi būtu iespēja turpināt sarunas ar citiem iespējamajiem investoriem un iegūt labākus nosacījumus, nevis atkal izmisīgi būtu jācenšās pakampt to, ko dod.
Jā, ar šo aizdevumu netiek atrisinātas kompānijas problēmas, kas tai rodas no negatīvā pašu kapitāla, bet arī tās valsts varēja palīdzēt risināt, piemēram, nodrošinot vajadzīgo finansējumu pastarpināti (ja tas būtu nepieciešams) - savu finansējumu vispirms novirzot uz citiem valsts uzņēmumiem vai bankām, kuras tālāk varētu piešķirt izdevīgākus kredītus, vai veidot investīciju fondus vai citas struktūras, un, kombinējot tās, veidot Eiropas un Latvijas likumdošanai atbilstošas finansējumu shēmas, kuras dotu iespēju ne tikai kreditēt, bet arī radīt kompānijas mērķiem atbilstošus "finanšu investorus", tādējādi atrisinot arī negatīvā kapitāla problēmu.
Un, pat ja kādreiz to vēlētos apstrīdēt EK - tas vēl būtu garš diskusiju un pierādīšanas ceļš. Pat, ja Latvijai nāktos atzīt šādas rīcības neatbilstību Eiropas prasībām, tajā laikā kompānijai jau būtu pavisam cits statuss un iespējas, un visa nauda, par kuru kāds varētu "piekasīties" jau būtu atgriezta valstij atpakaļ.
Ir acīmredzami, ka valstij būtu daudz lielākas iespējas piesaistīt vajadzīgo stratēģisko partneri tad, ja kompānija ir pati atrisinājusi savas problēmas, kad tai ir izaugsme, un izdarīti nopietni mājasdarbi tālākai izaugsmei, konkurētspējas stiprināšanai, nekā tad, kad uzņēmums ir "līdz ausīm" problēmās, kuras tas pats nespēj risināt, tādējādi iezīmējot neskaidru nākotni.
"Vai labo, vai kreiso - abas divas ne par ko?"
Pašreiz piesaistītais "finanšu investors" tiek pasniegts kā kompānijas glābiņš, kā nepieciešamais starpposms, lai varētu piesaistīt stratēģisko investoru. Bet vai tas tā tiešām ir?
Sabiedriskā telpa diezgan intensīvi tika piepildīta ar dažādu autoritatīvu ekspertu viedokļiem, ka šī privātā investora piesaiste "airBaltic" ir labākais iespējamais risinājums. Taču šādi apgalvojumi tika izteikti, neļaujot ekspertiem iepazīties ar darījuma detaļām, bet runājot vairāk par principu, kurš tik tiešām, to pareizi izpildot, varētu dot labu rezultātu. Taču šoreiz ir vairākas mulsinošas nianses.
Ja jau tiek runāts par "finanšu investora" piesaisti - tas ir investors, kurš iegulda uzņēmumā naudu tikai ar mērķi gūt finansiālu atdevi no saviem ieguldījumiem. "Finanšu investors" pretēji "stratēģiskajam investoram" nenodarbojas ar kompānijas stratēģiju, vadību. Vēl jo vairāk - tas tiek norobežots no tās, pretī par to parasti saņemot sev akcionāru līgumā nosacījumus par finansiālo atdevi no saviem ieguldījumiem.
Cik zināms arī šajā gadījumā tā ir paredzēta visnotaļ dāsna. Taču, pat no tā, kas ir izspiedies cauri slepenības plīvuram ir redzams - lai gan šis investors tiek pasniegts kā "finanšu investors", sākotnējie akcionāra līguma nosacījumi tam paredzēja tādas rīcības tiesības un spēju ietekmēt kompānijas darbību, kas bloķētu esošā akcionāra - valsts - rīcību nozīmīgos jautājumos! Nav zināms, kāds galu galā ir palicis šis akcionāru līgums, jo tas tika noslepenots un Saeimas deputātiem tika likts balstot, neredzot šo līgumu. Taču pat atskaņas no diskusijām par šo līgumu, piemēram - ka ir panākta vienošanās, ka lidmašīnas netiks pirktas no "Suhoi" (stratēģiski svarīgs jautājums), liek domāt, ka piesaistītais investors tomēr nebūs vienkārši finanšu investors, bet tam būs arī ietekme stratēģiskos lēmumos. Esošajā "airBaltic" situācijā tas var radīt būtiskus riskus.
Jo raugi - ja jums ir garantēta atdeve no jūsu līdzdalības kompānijā, neatkarīgi no tās darbības rezultātiem, un tajā pašā laikā jums ir iespējams ietekmēt kompānijas darbību, tad tas var radīt motivāciju to izmantot nevis kompānijas, bet gan savtīgās interesēs - piemēram, iesaistot kompāniju darījumos, kas tai nav izdevīgi, bet, kas ir izdevīgi darījuma otrai pusei, caur kuru šis "finanšu investors" gūst labumu, sev nenodarot nekādu skādi, jo tā ienākumi ir fiksēti. Šie riski arī būtiski pieaug, ja patiesībai atbilst fakts, ka šim "finanšu investoram" līgumā ir paredzētas tiesības pārņemt "Bombardier" līgumu, gadījumā, ja "airBaltic" cieš krahu. Tas nozīmē, ka akcionāru līgums ir izveidots tā, ka "finanšu investoram" ir izdevīgāk, lai kompānija neattīstītos vai pat sabruktu, nevis, lai tā attīstītos un veiksmīgi piesaistītu stratēģisko investoru.
Un te parādās galvenie riski "airBaltic" nākotnei - kā kompānija spēs attīstīties un piesaistīt stratēģisko investoru, ja tajā jau ir ielaists "investors", kam ir ietekme uz kompāniju, turklāt vēl ņemot vērā tā iespējamo ciešo sasaisti ar kompānijas vadību. Vai atkal nesanāks kārtējais "Flika stāsts"?
Atkal pērkam "bezmaksas sieru" ?
Valdība dižojas, cik ļoti tai esot izdevies izgriezt rokas piesaistītajam investoram, panākot pavisam citus līguma nosacījumus (kuri gan tiek slēpti), ka pēc iespējas ātrāk ir jānoslēdz līgums, kamēr vēl ir, ar ko. Diez vai kāds privātais investors piekristu slēgt daudzu miljonu vērtu darījumu, ja tas nebūtu tam izdevīgs. Ja otra darījuma puse neredz (vai slēpj) tā izdevīgumu, tad ir pamatoti bažīties, vai vispār tā sajēdz uz kādu darījumu tā ir piekritusi?
Ļoti gribētos cerēt, ka ar šo "airBaltic" atkal nav ievilkts savtīgi blēdīgās darījumu shēmās - šīs bažas pastiprina neformālā informācija par iespējamajām "airBaltic" parādsaistībām, kuras ir aizceļojušas (cedētas) līdz struktūrām, kas ir apņēmības pilnas tās piedzīt no "airBaltic", un tikai gaida piemērotu brīdi. Figurē pat konkrēti nosaukumi - kāda "Investbank" (jācer, ka tā nav saistīta ar kādu citu banku, ar kuru it kā esot saistīts "finanšu investors"), kurai varētu būt sagatavotas prasības vairāku desmitu miljonu apmērā.
Pēc tam, kad koalīcijas deputāti lielā vienprātībā bija atbalstījuši iekļaut darba kārtībā lēmumu par naudas piešķiršanu "airBaltic", tika iesniegts priekšlikums pārcelt Saeimas balsojumu vismaz par vienu nedēļu, lai dotu iespēju Saeimas deputātiem nebalsot "uz aklo", vispār nezinot šī darījuma detaļas, bet šīs nedēļas laikā tiktu izdarītas vismaz trīs lietas:
- tiktu noskaidrota patiesība un iesniegts kompetentu iestāžu atzinums - kas tad īsti ir ar kompānijas iespējamajām parādsaistībām, un riskiem zaudēt valsts ieguldīto naudu;
- tiktu iesniegts akcionāru līgums, pievienojot tam kompetentu izvērtējumu par iespējamajiem riskiem;
- tiktu sagatavots un iesniegts atbildīgs valdes ziņojums par tālāko rīcību - kur tiks izmantota kompānijā iepludinātā nauda, kā ir paredzēts nodrošināt kompānijas tālāko attīstību, lai uzņēmums atkal nebūtu "jāglābj".
Taču tik pat lielā vienprātībā koalīcijas deputāti noraidīja šo priekšlikumu, un apstiprināja naudas piešķiršanu "airBaltic", jo, redziet, ir panākta vienošanās ar "finanšu investoru", ka "Suhoi" lidmašīnas netikšot pirktas. Urā! Jau šis paziņojums vien uzreiz visu šo vienošanos padara dīvainu - par cik "finanšu investoram" vispār nevajadzētu būt nekādas teikšanas par stratēģiskiem kompānijas darbības jautājumiem. Jācer, ka bēgot no lāča, nesanāks ieskriet tīģera nagos, aiz kura, iespējams, stāv vesels šakāļu bars...
Ja ir iespējams šāds darījums ar "airBaltic", kad valsts varas augstākā institūcija - tautas vēlēti priekšstāvji, tiek izmantota kā statisti, lai vienkārši "uz aklo" gandrīz bez jebkāda pamatojuma pieņemtu lēmumu par 80 miljonu valsts naudas atdošanu kaut kam - vai tas nav apliecinājums, ka Latvija kā valsts ir nozagta? Vai atdota kaut kam izzagšanai - pietiek tikai izdomāt kārtējo briesmu stāstu (kā šoreiz - par "Suhoi" lidmašīnām), ar ko to visu attaisnot... Bet gaidīsim drīzu turpinājumu - Lattelecom un LMT sagatavoto "veiksmes stāstu". Arī tas jau esot gatavs!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!