Ivars Neiders, 'Rīgas Laiks': Piesegšanās ar tikumiem  (75)

2015. gada 18. jūnijā Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, ieviešot tajā pantu "Izglītība un tikumība", kas nosaka, ka, pirmkārt, "izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satver­smē ietver­tajām un aizsargātajām vērtībām, īpa­ši tādām kā laulība un ģimene" un, otrkārt, "izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai".

Nešaubos, ka likums pieņemts patiesās rūpēs par Latvijas skolēnu labumu. Pavisam cita lieta - vai likumu atbalstošo tautas kalpu alku saturs un skolēnu labums nav apaļš kvadrāts. Bet likums ir stājies spēkā, un Izglītības un zinātnes ministrijai kopā ar nevalstiskajām organizācijām un jomu ekspertiem ir jāizstrādā valstiskās un tikumiskās audzināšanas vadlīnijas.

Asociācija "Ģimene", kura publiski ir paudusi atbalstu Izglītības likuma grozījumiem, nesen nāca klajā ar saviem priekšlikumiem, kas tapuši sadarbībā ar LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci filozofijas doktori Māru Kiopi, psiholoģijas doktori Ingrīdu Trups-Kalni un reliģijas pedagoģijas maģistri Lolitu Ērgli. Turpat asociācijas mājaslapā arī publicēts Kiopes raksts "Tikumiskā audzināšana ir cilvēka morālā spēka attīstīšana", kura nolūks, šķiet, ir pamatot tikumiskās audzināšanas nepieciešamību un paust savu redzējumu par tun paust savu r.

Ikvienam, kurš kaut pavirši pārzina skolu mācību programmu, abi min kurš kaut pavi, iespējams, liktu uzdot vairākus jautājumus. Piemēram, ar ko asociācijas "Ģimene" piedāvātie tikumiskās audzināšanas uzdevumi ("liktu uz morālās spriešanas spējas un vingrināties morālo lēmumu pieņemšanā un seku paredzēšanā, vingrināties tikumiskas uzvedības kā personas pašvaldības (sevis regulā­cijas) prasmē") atšķiras no uzdevumiem, kādi ptš Ministru kabineta noteikumiem nr. 530 tiek paredzēti mācību priekšmeta "Ētika" standartā 1.-3. klasei: "Mācību priekšmeta "Ētika" uzdevums ir radīt izglītojamam iespēju: 1) gūt zināšanas un veidot pozitīvu attieksmi pret ētiskām vērtībām un ētisko mantojumu; 2) veicināt pašpilnveidi, attīstot tikumiskas domāšanas un rīcības prasmes, mācoties atbildīgi rīkoties ikdienas situācijās; 3) kopt tikumiskajās vērtībās un morāles normās balstītas saskarsmes un sadarbības prasmes."

Un vēl jau ir arī mācību priekšmets "Sociālās zinības", kura standartā 1.-9. klasei var sameklēt krietnu daļu no tā, ko "Ģimene" iesaka ietvert tikumiskās audzināšanas vadlīnijās. Vai vadlīniju izstrādātājiem šie standarti šķiet aplami vai nepietiekami? Vai arī šo standartu esamība būs palikusi nepamanīta? Tas izklausās neticami, bet tāpēc vien, protams, nav neiespējami. Katrā ziņā daudziem var rasties iespaids, ka notiek mēģinājumi īstenot praksē ko tādu, kas jau pastāv un darbojas. Neesmu drošs, ka, piemēram, M. Kiopes pieminētie vēstures skolotāji māca "tikai gada skaitļus". Ja kāds nudien tā domā, iesaku pašķirstīt jau minētos Ministru kabineta noteikumus.

Līdzīga veida jautājumi var rasties arī par priekšlikumu jēdzienisko saturu. Piemēram, daudzi noteikti piekritīs, ka cilvēka dzīvība ir vērtība, tomēr piedāvājums noteikt, ka "dzīvība vār­da visplašākajā nozīmē" ir pati galvenā vērtība, liecina par zināmu vieglprātību. Pirmkārt jau tāpēc, ka visplašākā nozīme ir arī vistukšākā.

Ne­var nepiekrist "Ģimenes" priekšlikumā teiktajam, ka par dzīvību kā vērtību varētu vienoties "visi cilvēki, neatkarīgi no etniskās, reliģiskās piederības, pārliecības u.tml.", tomēr šādai vienprātībai nebūs nekādas nozīmes, jo nav skaidrs tās saturs. Pieņemsim, ka runa ir par cilvēka dzīvību (galu galā, par daudzu augu un kustoņu dzīvības neaizskaramību nemaz tik lielu vienprātību panākt neizdotos). Tomēr arī šāds precizējums nevarētu glābt apgalvojumu, ka dzīvība ir galvenā vērtība, jo nav grūti iedomāties gadījumus, kuros kāda cita vērtība, piemēram, gods, zināšanas vai mīlestība, izrādītos spēcīgāka par dzīvību.

Tāda nu ir lielākas precizitātes cena. Bet, ja reiz ir vajadzība pēc vienas un visus vienojošas vērtības, tad kāpēc gan nesekot latviešu politiķu, šķiet, visbiežāk citētajam filozofam Platonam un nepieņemt, ka pati svarīgākā vērtība ir labums. Arī par to noteikti spētu vienoties visdažādākie cilvēki, jo tieksme pēc labā, teiktu Platons, piemīt ikvienam. Cita lieta, ka dažādos cilvēkos šī tiecība īstenojas atšķirīgi - atkarībā no viņu izpratnes par to, kas ir labs.

Atsevišķs jautājums ir priekšlikuma autoru pārspīlētā koncentrēšanās tikai uz tikumiem un atsaukšanās uz tikumu ētiku. Kad 20. gadsimta vidū daži anglosakšu filozofi sāka runāt par nepelnīti aizmirsto tikuma jēdziena nozīmi morāles filozofijā, viens no viņu galvenajiem iebildumiem pret tobrīd dominējošajiem pienākumu un utilitārisma ētikas paveidiem bija morāles noplicināšana līdz principu kopumam un nevērība pret morālās rīcības veicēja raksturu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc no jauna tika atklāta tā saucamā tikumu ētika. "Ģimenes" priekšlikumā, šķiet, ir noticis kas pretējs - fokusējoties uz tikumiem, ir aizmirsti principi un normas, kuriem arī tomēr ir nozīmīga loma morāles izpratnē. Bet tas savukārt liek jautāt, kādi motīvi šādu izvēli ir noteikuši.

Ja ņem vērā, ka turpat vai puse no priekšlikumu teksta ir atvēlēta dzimumaudzināšanai, tad nevilšus rodas iespaids, ka tikumi priekšlikumu autorus nemaz tik ļoti neinteresē. Šo iespaidu arī pastiprina tas, ka, lai gan tekstā visai bieži tiek pieminēts vārds "tikums", kāda konkrēta tikuma (piemēram, taisnīgums, drosme, dāsnums utt.) pieminēšanas gadījumu atrast nav nemaz tik viegli. Turpretim sadaļa par dzimumaudzināšanu ir krietni detalizētāka.

Tās izstrādē, kā apgalvo autori, ir izmantotas "Lielbritānijas dzimumaudzināšanas vadlīnijas" (ej.uz/ukvadlinijas), kas vienā ziņā ir taisnība, bet citā - nav. Proti, priekšlikumu autori no minētajām vadlīnijām ir paņēmuši apsvērumus, kuri viņu iz­pratnē ir labi (piemēram, tēzi par ģimeni kā sabiedrības pamatelementu, nepieciešamību skolām konsultē­ties ar vecākiem utt.), bet noklusējuši to, kas, jādomā, viņu izpratnē par dzimumaudzināšanu neiekļaujas (pie­mēram, to, ka līdzās ģimenei pastāv arī citas kopdzīves formas, ka skolēniem ir jāzina par kontracepciju, ka ir jāmāca pazīt seksuālās izmantošanas gadījumus, homofobijas motivētu pazemošanu, izmantošanu utt.).

Viss nosauktais liek izteikt minējumu, ka asociācijas patiesais rūpju priekšmets tomēr ir dzimumaudzināšana, kas vai nu nezināšanas (t.i., tikumību sa­šaurinot līdz tiklībai), vai arī kādu stratēģisku motīvu dēļ tiek pasniegta kā rūpes par tikumisko audzināšanu. Protams, no vienas puses, nav nekā nosodāma, ka interese par dzimum­audzināšanu cilvēkos mudina vēlmi runāt par tikumiem, bet, no otras, - ja interese par dzimumaudzināšanu tiek pasniegta kā interese par tikumiem, tad to sauc par liekulību, kas tomēr ir netikums.