Bērnības jēdziens nav mūžsens - izpratne par to, kā īpašu posmu cilvēka dzīvē, sāk veidoties tikai 15. gadsimtā. Tolaik bērnība tika saistīta ar "nevainīgumu". Tas nozīmē, ka bērnu raksturoja tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība un iracionalitāte. 18. gadsimtā jeb Apgaismības laikmetā radās pedagoģijas zinātne, kuras mērķis ir veicināt bērna domāšanas un prasmju attīstību, lai viņš, pieaugot, var pašrealizēties sabiedrībā.
Tradicionālā bērnības koncepta ietvaros bērns tiek uztverts kā nevainīga, aprūpējama un nesaprātīga būtne. Tas slēpj sevī leģitīmu pamatojumu stingrai disciplīnai, tostarp, arī fiziskai un garīgai sodīšanai. Mērķis ir panākt, lai mazais cilvēkbērns izaugtu par kulturālu, autonomu un patstāvīgi domājošu personu. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei bērns netika uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku. Turpretī klasiskā pedagoģiskā doma bērnu atzīst par potenciāli patstāvīgu, domājošu būtni, kas ir spējīga uz rīcību. Izglītības procesā tā pilnveido savas spējas, zināšanas, prasmes un attieksmes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!