Es ļoti labi varu saprast kopējo noskaņojumu valsts pārvaldes pusē. Arī pats savā laikā esmu devis "zaļo gaismu" diviem Pasaules Bankas pētījumiem - par ostām, un par augstāko izglītību.
Ierēdņiem kopumā ir uzkrājusies zināma pieredze, strādājot ar vietējiem pētniekiem. Lai arī atklāti to diez vai kāds atzīs, bet pieaugošā vēlme pasūtīt tieši starptautisko organizāciju veiktus pētījumus liecina, ka gana veiksmīga šī pieredze nav bijusi. Iespējams tās bija daudzas lappuses ar "ūdeni", ar "jāattīsta" un "jāpilnveido" tipa rekomendācijām un pavisam nelielu praktisku pienesumu.
Diemžēl "Latvijā ražotām" sociālām zinātnēm nav pārāk augsts prestižs. Tikai retais to pārstāvis darbojas publiskajā telpā, palīdzot veidot kopējo politiku. Ievērojams izņēmums ir politikas zinātne, kur tādi sabiedrībai pazīstami komentētāji kā Ivars Ījabs un Jānis Ikstens ir arī respektējami mācībspēki un pētnieki. Bet ekonomikā? Sabiedrībai zināmu ekspertīzi un viedokļus nodrošina vien komercbanku ekonomisti, kā, piemēram, Mārtiņš Kazāks un Peteris Strautiņš.
Ievērojamu makroekonomistu štatu uztur Latvijas banka, jo darbojas ārpus valsts pārvaldes algu modeļa. Un augstskolu pētnieki? Sabiedrībai redzami vien Latvijas universitātes Mihails Hazans, un pēdējā laikā arī Rīgas Ekonomikas Augstskolas Arnis Sauka. Tik svarīgā un politiski "karstā" tēmā kā demogrāfija augstskolu pētnieki praktiski nav dzirdami, bet valsts "galvenais demogrāfs" pēc izglītības ir ģeogrāfs un vēsturnieks. Citās valsts attīstībai svarīgas jomās, piemēram, enerģētikas politikā, vietējo pētnieku viedoklis vispār nav dzirdams.
Vienlaicīgi tikpat labi var saprast noskaņojumu arī Latvijas akadēmiskajā vidē. 2010. gadā valdība samazināja finansējumu augstākai izglītībai no 113 līdz 63 miljoniem eiro. Par veiksmes stāstu attiecībā uz valsts atbalstu zinātnei Latvijā nav pamata runāt - 2014. gadā tās finansējums bija vien 56 mil. eiro.[1] Vairāku skolotāju (Rīgas rajona skolās) atalgojums jau pārsniedz dažu universitāšu katedru vadītāju atalgojumu.[2]
No augstskolu mācībspēkiem pieprasa pētniecību un zinātniskās publikācijas, bet maksā, pēc būtības, tikai par mācībstundām. Tāpēc nevajag brīnīties par atsevišķu "zinātnisko publikāciju" kvalitāti.
Rodas apburtais aplis, kurā diezgan grūti saprast, kurš tad ir vainīgs pie situācijas, kas ir izveidojusies - valsts, kas negrib finansēt zinātni, vai zinātnieki, kuri nespēj radīt lietderīgu un labu produktu. Katrai pusei ir savs viedoklis par notiekošo, bet būtisko jautājumu risināšanai valsts pārvalde arvien vairāk vēršas pie Pasaules bankas, Eiropas Komisijas, OECD, un citām ārvalstu organizācijām.
Vai tiešām būtu jāsamierinās ar domu, ka Latvijas sociālās zinātnes jau ir tik bezcerīgās drupās, ka visu ekspertīzi un domāšanu vajag importēt? Domāju ka nē.
Paņemsim jau pieminētās rekomendācijas nodokļu jomā, kuras nu izstrādās Pasaules Banka. Visu cieņu šai augsti profesionālai organizācijai, taču, pētot nodokļu politiku Latvijā, PB pētnieki saskarsies ar visticamāk nepārvaramo šķērsli.
Proti, mūsdienu ekonomika ļoti paļaujas uz lielo datu masīvu ekonometrisku analīzi. Un jebkuras nodokļu analīzes stūrakmens ir privātā sektora algu dati. Taču oficiāla statistika par privāta sektora atalgojumu Latvijā faktiski nav izmantojama dēļ lielas ēnu ekonomikas. To viegli ieraudzīt kaut vai salīdzinot Igaunijas un Latvijas divus makroekonomiskus radītājus. Igaunijas IKP uz iedzīvotāju ir par 27% augstāks nekā Latvijas, tāpēc atalgojuma starpībai vajadzētu būt līdzīgai. Bet Igaunijas neto alga pārsniedz Latvijas par 45%! Kāpēc? Atbilde vienkārša - aplokšņu algas. Tādēļ, jebkuras rekomendācijas, kuras balstīsies uz oficiālo atalgojuma datu analīzi būs apšaubāmas.
Velns esot detaļās. Tieši šo mūsu valsts ekonomikas detaļu un nianšu pārzināšana un specifikas izpratne dod vietējiem zinātniekiem ievērojamas priekšrocības. Tēlaini izsakoties, ja ārvalstu pētnieki ir kā makšķernieki, kuri cenšas saskatīt un izpētīt ezera faunu un floru caur biezu ledus kārtu, tad mūsu zinātnieki dzīvo ezerā starp šīs faunas un floras pārstāvjiem. Atbilde uz jautājumu, kuriem tad pētniekiem varētu izdoties precīzāks minētās floras un faunas apraksts, šķiet, ir diezgan skaidra.
[1] Izglītībaz un zinātnes ministrijas (IZM) dati.
[2] Sasakaņā ar IZM datiem, 446 skolotāju bruto atalgojums bija lielāks par 1,500 EUR.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!