Juris Pūce: Vai Belēvičs pats saprot, ko viņš dara?  (63)

Turklāt Belēviča kunga idejas ir ne tikai neloģiskas un nepamatotas kā gadījumā ar ierosinājumu aizliegt ziedot olšūnas nedzemdējušām sievietēm, bet bieži vien arī pretrunā viena ar otru. Pirms nepilna pusgada ministrs nāca klajā ar visai skandalozu priekšlikumu pacientam aizliegt saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus gadījumā, ja kādu reizi savas slimības vēsturē viņš ir izvēlējies par jebkādu procedūru samaksāt pats.

Tas nozīmē, ka tad, ja kādreiz, nevēloties gaidīt rindā, esi samaksājis par vizīti pie neirologa pats, nākamreiz, kad sadomāsi apmeklēt, piemēram, traumatologu, vairs uz valsts apmaksātu pakalpojumu vari necerēt. Priekšlikums izraisīja sašutuma vētru sabiedrībā, un Belēvičs no šīs idejas atkāpās, aizbildinoties ar to, ka esot pārprasts. Pavisam nesen ministrs meta kažoku uz otru pusi un nāca klajā ar gluži pretēju ideju, ka naudai tomēr jāseko pacientam. Tad kā – naudai ir jāseko vai ir aizliegts sekot pacientam? Taču paralēli sekoja vēl vairāki "interesanti" priekšlikumi.

Vēl nupat jau rīta agrumā cilvēki drīzmējās pie vairākām slimnīcām Rīgā, lai pierakstītos rindā... Uz atrašanos rindā. Šādu situāciju izraisīja slimnīcu paziņojumi, ka nākamajam mēnesim paredzētās valsts kvotas uz pārbaudēm pie speciālistiem varēs izmantot tie, kas pirmie tām pieteiksies. Iedzīvotāji bija pat gatavi viens otru grūstīt un iedunkāt, lai tikai iegūtu iespēju pārbaudīt savu veselību. Tātad ministrs, kas pirms stāšanās amatā solīja būt par "pacientu ministru", izrādās, ir kļuvis par rindu ministru, vēl vairāk pazemojot cilvēkus un liekot viņiem stāvēt ne tikai slimnīcu reģistru, bet nu jau arī dzīvajā rindā.

Otra no ministra svaigākajām idejām bija krīzes risinājums veidot tā sauktās "prioritārās grupas" rindām pēc sekundāriem ambulatoriem veselības aprūpes pakalpojumiem. Pie šīs grupas tiktu pieskaitīti bērni, grūtnieces, tie, kas saņem neatliekamo medicīnisko palīdzību vai ieguvuši darbnespējas lapu, kā arī personas, kurām iepriekšējā diagnostikā ir kaut kas atrasts un tāpēc nepieciešami tālāki izmeklējumi. It kā viss daudz maz loģiski – ļaut akūtiem pacientiem, bērniem un grūtniecēm izmeklējumus saņemt pirmajiem. Tomēr realitātē citu pacientu, tai skaitā hronisku slimnieku, pakalpojuma pieejamība vēl vairāk samazinātos, atstumjot tos vēl tālāk rindas apakšgalā. Vai tas ir vienlīdzīgi?

Redzams, ka par "interesantu" ideju trūkumu ministru vainot nevarētu. Taču šobrīd veselības sistēma atgādina māju, kurā straumēm gāžas ūdens, bet tikmēr Belēviča kungs pastaigājas pa jumtu, cenšoties ar jocīgiem instrumentiem aizlāpīt atsevišķus caurumus. Tomēr jumts ir tik trausls un satrunējis, ka katrs viņa solis rada arvien jaunus caurumus. Šis it kā kosmētiskais remonts, kā redzams, krīzi veselības aprūpē nevis mazina, bet tieši otrādi – padziļina. Ja īslaicīgi tiek atvieglota situācija vienā jomā, nekavējoties uz tā rēķina problēmas rodas citur.

Iepriekšminētais liek izdarīt divus loģiskus secinājumus. Pirmkārt, Belēviča kungs acīmredzami netiek galā ar saviem pienākumiem. Visi viņa eksperimenti veselības aprūpes pieejamības jomā ir beigušies ar haosu un situācijas pasliktināšanos. Otrkārt, nekas veselības aprūpē neuzlabosies, kamēr netiks veikta visaptveroša veselības aprūpes sistēmas reforma. Izmantojot medicīniska rakstura salīdzinājumu, ir gadījumi, kad nekādas zāles vairs nepalīdz, ir vienkārši jāņem skalpelis un jāgriež. Tas ir šis gadījums.

Pirms diviem gadiem manis vadītā partija "Latvijas attīstībai" kopā ar labākajiem veselības aprūpes sistēmas organizācijas ekspertiem iesniedza savus priekšlikumus tam, kā īstenot reformas virzību, ieviešot Latvijā vispārēju veselības apdrošināšanas sistēmu. Beidzot arī valdība sāk pieņemt, ka ir jādodas šajā virzienā, tikai joprojām nav pārliecības, ka viņiem būtu skaidrs, kā to izdarīt. Tomēr viss liecina par to, ka vispārēja veselības apdrošināšana ir vienīgais veids, kā likvidēt kvotas un rindas veselības aprūpes sistēmā.

Tas ir ceļš, kā padarīt veselības aprūpi vienlīdzīgu, ļaujot visiem iedzīvotājiem pakalpojumu saņemt vienādā ātrumā, neatkarīgi no tā, vai viņi ir gatavi par to maksāt daudzkārt vairāk, kā tas darbojas šobrīd. Tikai tā Latvija beidzot varētu pārvarēt mūsu nožēlojamo atpalicību veselības profilakses jomā un nodrošināt, ka veselības aprūpes pakalpojumi tiek finansēti atbilstoši to reālajām izmaksām un pietiekamā skaitā. Taču vēl pirms tam valdībai būtu jāaptur sabrukums veselības aprūpē, uzticot veselības ministra pienākumus personai, kas tos arī reāli spēj pildīt.