Tā bija svešas teritorijas sagrābšana, vienkārši sakot - laupīšana. Prettiesiski anektējot daļu Ukrainas zemes, pārkāpjot tās teritoriālo integritāti un turpinot destabilizēt situāciju Austrumukrainā, Krievija ir rupji pārkāpusi vispāratzītus starptautiskās kartības noteikumus. Starptautiskā sabiedrība ir pārliecinoši nosodījusi Krievijas agresīvo rīcību un nekad neatzīs Krimas aneksiju.
Tāpat mēs nekad neaizmirsīsim par to cilvēku sūro likteni, kurus ietekmējusi Krievijas agresija, - tās ir Krimas etniskās minoritātes, jo īpaši lielā Krimas tatāru kopiena, pret kuru ir bijuši vērsti dažādi pārkāpumi, par ko atbildība jāuzņemas Krievijai. Arvien pastiprinoties Krievijas varasiestāžu represijām, laikā kopš 2014.gada marta 10 000 Krimas tatāru ir bijuši spiesti pamest savu dzimteni.
Īstenojot Krimas aneksiju, Krievija ir pārkāpusi daudzas starptautiskās vienošanās, tostarp ANO statūtus, EDSO Helsinku Noslēguma aktu un 1997.gadā noslēgto sadarbības un partnerības līgumu ar Ukrainu, kas noteica bijušās PSRS Melnās jūras flotes statusu.
Šāda rīcība grauj Eiropas kopējo drošību, kas gadu gaitā veidota uz savstarpējas saprašanās, uzticēšanās un vienotu principu pamatiem. Lūk, tāpēc mēs nedrīkstam ignorēt Krievijas draudīgo rīcību, un mums uz to jāreaģē pietiekami nopietni un reizē stratēģiski gudri.
Tas nozīmē, ka jāstiprina mūsu preventīvās spējas, gaidāmajā Varšavas samitā vienojoties par turpmāku pastiprinātu NATO spēku klātbūtni Austrumeiropā.
Tas nozīmē turpināt pret Krieviju noteiktās sankcijas, lai tādējādi censtos to piespiest mainīt savu politiku.
Un tas nozīmē arī praktiska un politiska atbalsta sniegšanu tām valstīm, kas piedzīvo Krievijas īstenotu destabilizācijas un iejaukšanās politiku.
Mums nepārprotami un skaidri jāliek saprast, ka neviena valsts, lai cik liela tā būtu, nedrīkst pārkāpt starptautiskās normas un palikt nesodīta.
Krimas prettiesiskā aneksija bija agresijas akts. Un šai agresijai mums jāstājas pretī vienotiem spēkiem, lai aizstāvētu savas vērtības.