Māris Kūlis: Neērtās izvēles - kāpēc pasaule netiek galā ar 'Daesh'?  (58)

Visas pasaules iedzīvotāji vai vismaz ikviens ar sirdsapziņu apveltītais pret saujiņu nedabisku ļaundaru – šādu ainu piedāvā plašsaziņas līdzekļi, kad runa ir par Daesh. Cīņā ir iesaistījušās neskaitāmas militārās lielvaras – no ASV un Krievijas līdz Austrālijai un Japānai, Tuvo Austrumu smagsvari Saūda Arābija un Irāna, katra ar savu atbalstītāju pulku, Eiropas valstis –, un izskatās, ka vairs nav neviena, kas vismaz vārdiski nebūtu piedraudējis šeit un tagad tikt galā ar šo "salašņu varzu tuksnesī". Taču, kā redzams, notikumi rit pavisam citu gaitu. Visa pasaule ir nostājusies pret dažiem, taču šie daži kaut kā pamanās tīri labi izdzīvot. Kas notiek? Kāpēc septiņi miljardi nespēj tikt galā ar desmit miljoniem?

Acīmredzot situācijas iedīgļi ir meklējami nevis mitoloģiskā labo un ļauno vai gaismas un tumsas spēku sadursmē, bet gan visnotaļ prozaisku un vienlaikus ārkārtīgi plašu apsvērumu plejādē. Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas zemju vētrainā vēsture kopsolī ar Rietumu (un ne tikai) interesēm ir izveidojusi samezglotu kamolu, kurā savēlies teju vai viss: no visdažādāko varas centru ieinteresētības dabas resursos, no politiski ideoloģiskiem virzieniem līdz fundamentālām reliģiju un kultūru sadurēm. Turklāt viss norit milzu ātrumā un kā uz skatuves.

Kas tad īsti notiek? ASV ir pret Daesh, bet pret Daesh ir arī Bašars al Asads, taču pret Asadu ir ASV. Krievija ir pret Daesh un ar Asadu, bet pret ASV, taču tikai zagšus. Pret Daesh ir arī kurdi, un ASV tīri labi patīk kurdi, turpretim Turcija, kas draudzējas ar ASV, kurdus nevar ciest. ASV draugi ir Saūda Arābija, kas ar vienu roku cīnās pret Daesh, bet ar otru veicina fundamentālismu, kurā sakņojas Daesh. Savukārt Irāna, kas arī karo pret Daesh, par visu vairāk necieš Saūda Arābiju. Izraēla uz visiem skatās ar aizdomām. Hamas un Hezbollah arī ir pret Daesh, taču par Asadu un pret Izraēlu. Pret Asadu un Daesh karo arī t. s. Brīvā sīriešu armija (Free Syrian Army) un al-Qaeda, bet Daesh un al-Qaeda dažkārt atrod kopīgu valodu. Protams, arī Ēģiptei, Lībijai, Jordānijai un Die's vien zina kam tik vēl ne ir savs viedoklis par pasaules kārtību. Ko tam visam pa vidu saka Latvija? Latvija visam piekrīt.

* * *

Stāvoklis Sīrijā un Irākā mainās tik strauji, ka jebkura publikācija nākamajā dienā var būt novecojusi, tomēr šķiet, ka Tuvo Austrumu reģionā patlaban ir nostabilizējusies situācija, kurā faktiski ir izveidojušies trīs jauni valstiski veidojumi – Daesh, Rodžāva (Sīrijas kurdu apgabals Sīrijas ziemeļos) un Irākas kurdu autonomais apgabals. Turklāt šie veidojumi ir samērā nopietni, spēcīgi un apņēmības pilni. Kā izdevumā The London Review of Books norāda ilggadējs Tuvo Austrumu norišu komentētājs Patriks Kokbērns (Cockburn), tie ir gan militāri, gan politiski spēcīgāki nekā lielākā daļa ANO starptautiski atzīto valstu.[1]

Vieni no neērtākajiem apsvērumiem ir jautājumi par un ap kurdiem. Gaisa spēku triecieni Daesh pozīcijām ir rezultatīvi tikai līdz noteiktai robežai. Ar tiem var sagraut infrastruktūru (kas jau ir izpostīta), saspridzināt mājas (jau iznīcinātas) un netīšām nogalināt miermīlīgos iedzīvotājus (un tādējādi vairot Daesh atbalstītāju skaitu). Ārkārtīgi svarīgi būtu izvietot dzīvus cilvēkus uz zemes – reālus karotājus, kas dotos iekšā pilsētās un stātos aci pret aci ar Daesh. Kurš to darīs? Skaidrs, ka visupirms tiem vajadzētu būt pašas Sīrijas un Irākas spēkiem. Taču Asads ir pieskaitīts pie "sliktajiem" un ir novājināts, savukārt Irākas armija ir apliecinājusi vienīgi fantastisku nespēju cīnīties.[2]

Vēl pirms dažiem gadiem Rietumu politiķi sludināja un sabiedrība pieņēma, ka īstenie karotāji varētu būt Brīvā sīriešu armija un "mērenie nemiernieki", kuri saskaņā ar leģendu esot sekulāri, rietumnieciski, draudzīgi noskaņoti u. tml. Var jau būt, ka sākotnēji tā arī bija. Tomēr, laikam ritot, "mērenie" ir sastrādājuši ne visai "mērenas" lietas un beigu beigās vienkārši izplēnējuši gaisā. To lieliski apliecina ASV finansētā programma, kuras mērķis bija apbruņot "labos" kaujiniekus. ASV šim projektam iztērēja 500 miljonus dolāru. Ziņojot ASV Senātam par projekta rezultātiem, ģenerālim Loidam Ostinam (Austin) uz jautājumu par to, cik reālu karotāju ir izdevies sagatavot, nācās atzīt: "Četrus vai piecus."[3] Pašlaik atsaukšanās uz "mērenajiem" jeb "lillā vienradžiem"[4], kurus "neviens nespēj atrast uz kartes"[5], ir pierimusi. Iespējams, sāpīgāko, taču trāpīgāko "mēreno" raksturojumu sniedz Daesh: "Lai gan BSA (FSA) apgalvo, ka cīnās par bezdievju demokrātiju, patiesībā šīs "armijas" vienīgā ideoloģija ir zādzības un tabaka. Tāpēc viņu karotāji nemitīgi maina sabiedrotos. .. Viņi vairākkārt ir pārdevuši no Rietumiem un atkritējiem saņemtos ieročus."[6] Ar nožēlu gan jāatzīst, ka Rietumu mulsums ir saprotams, jo izvēle ir skaudra: ar ko tad citu mums biedroties?

Protams, varētu iedomāties, ka boots on the ground jeb dzīvus un elpojošus kareivjus reģionā varētu izvietot NATO. Taču jāsaprot, ka NATO pavisam nesen no turienes aizgāja. Vai ASV un ES sabiedrība spēs sagremot to, ka amerikāņu, beļģu, latviešu u. c. jauniešiem jādodas karot svešā zemē, lai labotu svešas kļūdas un aizstāvētu svešas intereses? Diezin vai. Taču no Rietumu skatleņķa pie apvāršņa ir parādījusies lieliska alternatīva – kurdi. Viņi jau atrodas reģionā, viņi jau karo ar Daesh un nav pieslējušies Krievijas, Sīrijas, Irānas, Irākas un Hezbollah koalīcijai. Tātad atliktu vien karošanu veicināt. Tomēr jau atkal ir šķēršļi.

Vispirms, kurdi nav vienoti un viņiem ir atšķirīgs nākotnes redzējums.[7] Tomēr būtiskāks ir pašnoteikšanās jautājums. Kamēr kurdi (t. i., kāda no visām kurdu organizācijām) gūst panākumus cīņās pret Daesh, tikmēr viņi var noturēties izvēlīgo Rietumu uzmanības centrā. Taču kurdi ļoti labi apzinās vienkāršu politikas mācību – tu eksistē, kamēr tev ir ko piedāvāt. Savukārt pēc Daesh sakaušanas nevienam viņus vairs nevajadzēs.

Patriks Kokbērns, raksturojot šo situāciju, ļoti trāpīgi atsaucas uz vārdiem, ko viņam teicis Sīrijas kurdu kaujinieku komandieris: "Mēs nevēlamies būt lielgabalu gaļa!"[8] Kurdu karotāji labi apjēdz ­­– tiklīdz Daesh būs sakauta, starptautisko procesu tirgū viņu pakalpojumiem vairs nebūs nedz vērtības, nedz pircēju. Nudien, var saprast vienkārša kurda prātojumu: ar ko mēs sliktāki par, piemēram, dāņiem, čehiem vai ķīniešiem, lai tieši mums būtu jāzaudē dzīvība kaujās ar Daesh? Turklāt viņu bažas nav bez pamata. Jau tagad ASV valdība par Rodžāvas autonomijas alkām ir izteikusies piesardzīgi.[9] Savukārt Turcijas – NATO dalībvalsts un Rietumu sabiedrotās – nostāja rādās nepārprotama: kaut pasaule ies bojā, bet Kurdistānas nebūs![10]

Turcijas politisko nostādni var saprast. Bez šaubām, no vienas puses, Daesh ir bīstams apgrūtinājums. Taču Turcijas valsts kontekstā tā ir nesalīdzināmi mazāka problēma nekā aptuveni 14 miljoni kurdu (apmēram 18 % no Turcijas iedzīvotāju skaita), kas jau sen sapņo par neatkarību. Izvēle ir visai nepatīkama: valsts integritāte vai cīņa pret Daesh. Trešo variantu atrast neizdodas.

Jautājums par kurdiem nebūt nav vienīgais satraukuma cēlonis. Arābu pavasara sākumā nākotne no Turcijas redzespunkta varēja izskatīties diezgan rožaini, proti, Bašara al Asada vara kritīs, un reģions kļūs par Turcijas ietekmes zonu. Iznākums ir gluži pretējs. Asads palicis, kur bija, bet viņa piespiedu atstādināšana no amata varētu izraisīt reālu karu ar Krieviju; kurdi ir atguvuši pašapziņu un karošanas inerci varētu pārnest uz pašu Turciju; kāroto ietekmi uzurpē Irāna. Šķiet, ka zaudējumi ir visās frontēs.

Lūk, šādā kontekstā Tuvo Austrumu islāma sunnītu varām, kas uz radušos situāciju lūkojas ar satraukumu, Daesh ir pat nedaudz izdevīga, jo, kamēr tiek uzturēts nežēlīgs "pagaidu" haoss, varu neiegūst neviens. No vienas puses, skaidrs, ka Daesh ir apdraudējums visiem. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka reģiona karte šobrīd faktiski ir pārzīmēta atbilstošāk sunnītu, nevis šiītu iecerēm. Līdz ar to Saūda Arābija un visas tai brālīgās valstis ir nonākušas pagalam neērtas izvēles priekšā. Ja tās kopā ar Rietumiem sakaus Daesh, Eiropas Savienība pēcāk sāks visādas "pilnīgi liekas" runas par demokrātijas, pilsoniskās sabiedrības u. tml. dīvainību ieviešanu. Ja Daesh liks mierā, arī nebūs labi, jo paļauties uz viņiem nevar. Turklāt, lai gan Daesh piekopj, viņuprāt, līdz noteiktai robežai simpātisku stingrību, šis veidojums tiešā veidā apdraud saūdu karaļnama u. c. vietējo varu pastāvēšanu.[11] Savukārt trešais variants – Irāna sakauj Daesh un iegūst kontroli pār reģionu – ir pavisam nepieņemams. Līdzīgi kā gadījumā ar Turciju, arīdzan Saūda Arābijai un blakusvalstīm Daesh ir nepatīkams apgrūtinājums, taču tas noteikti nesagādā lielākās raizes. Galvenais Saūda Arābijas ienaidnieks ir Irāna.

Rīvēšanās starp divus galvenos islāma virzienus pārstāvošajām reģionālajām lielvarām – Saūda Arābiju un Irānu – tieši atbalsojas Sīrijā un Irākā kā cīņa par varu. Irāna vēlas izveidot šiītu pusloku, kas stieptos no Irānas austrumiem un Arābijas jūras līdz Sīrijai, Libānai un Vidusjūrai. Savukārt Saūda Arābija, Turcija u. c. sunnītu valstis Tuvo Austrumu kartē zīmē sunnītu asi, kas sniegtos no Turcijas ziemeļiem līdz Arābijas pussalai un Āfrikas dienvidiem. Šādos apstākļos Daesh ir "pagaidu risinājums" – ja netiek mums, lai netiek nevienam.

Arī ASV, ES un Krievijas situācija nav diez ko vienkāršāka. ASV ir nupat kā izkūlusies no diviem ilgiem un ļoti dārgiem kariem. Turklāt Irāku tā atstāja ar apziņu, ka brīvība un demokrātija ir sekmīgi ieviesta; tātad atgriešanās būtu neveiksmes apliecinājums, turklāt ilgtermiņā neko neatrisinātu. Jāņem vērā, ka Daesh ir radusies noteiktu apstākļu sakritības augsnē, kur viens no būtiskākajiem elementiem ir ASV iebrukums Irākā. Gan Līča kara (1990. g.), gan Irākas kara (2003. g.) izraisītā postaža uz Tuvo Austrumu islāmticīgo sabiedrību ir atstājusi, šķiet, neizdzēšamu iespaidu, kas ir pamatīgi sekmējis radikālisma un militārā džihādisma izplatību. Jo ilgāk ASV, ES (arī Krievija) turpina savas militārās kampaņas, jo vairāk nostiprinās priekšstats, ka patiešām notiek "krustnešu invāzija". Tā ir ļoti nevēlama ideja, jo stiprina pret Rietumiem naidīgu noskaņojumu, no kura barojas Daesh. To sekmīgi izmanto Daesh ideologi un propagandas speciālisti, kas nemitīgi uzsver: lūk, mēs ciešam, jo mums uzbrūk, un mēs, Daesh, esam tie, kas islāmu aizstāv.[12] Tomēr izvēle nav vienkārša. Ja Rietumi neko nedara, tiem pārmet vienaldzību, bet, kad Rietumi uzbrūk, tos nosoda par iejaukšanos un neokoloniālismu.

Jautājumus raisa arī Krievijas nostāja, kaut vai tāpēc, ka nav pilnīgas skaidrības par to, ko Krievija cenšas panākt Sīrijā. Vai tās rīcība ir tikai ģeopolitiskās spēles gājiens? Vai Krievija aizstāv Asadu? Cik stipra ir draudzība? Neērtības rada tas, ka Krievija Rietumiem no degungala ir nocēlusi taisnīgā kara pasākumu, proti, uzmetusies par galveno kārtības ieviesēju. Ieviest kārtību it kā būtu labi, taču pēc notikumiem Ukrainā rietumvalstis ikvienu Krievijas darbību automātiski uzskata par sliktu. Līdz ar to Rietumiem jau atkal jāizvēlas: vai nu atzīt Brīvās sīriešu armijas nespējīgumu, biedroties ar Asada spēkiem un pakļauties Krievijas spiedienam, vai arī meklēt citu risinājumu. Taču kādu? Vai pēkšņi konstatēt, ka al-Qaeda un Jabhat al-Nusra nav nemaz tik ļaunas un, iespējams, pat ir pelnījušas zināmas tiesības? Bet varbūt ASV vajadzētu ļaut vaļu Irānai – tai pašai, kas sludina "Nāvi Amerikai!" un naidojas ar to stratēģiskajiem partneriem Saūda Arābiju, Izraēlu un Turciju?

Taču arī pašā Krievijā situācija ir neviennozīmīga. Tieši t. s. "karš pret terorismu" bija Krievijas iegansts sākt militāro intervenci Sīrijā un atjaunot savas pozīcijas. Tomēr šāds solis var vairot neizpratni Krievijas vietējo – īpaši Kaukāza – musulmaņu aprindās. Krievijā aptuveni 5–15 % iedzīvotāju sevi uzskata par musulmaņiem, turklāt pārliecinoši lielākā daļa ir sunnīti. Piemēram, Daesh militāro operāciju Sīrijā komandieris Abu Omārs al Šišani (Shishani) ir čečens (iespējams, miris).

Tomēr no jauna jājautā: kāpēc Daesh turpina pastāvēt? Atbildes saknes varētu būt meklējamas nevis formālā iesaistīto valstu pārskatā, bet gan spēka virzienu apzināšanā. Sīrijā un Irākā saduras Daesh, Sīrijas valdības, Sīrijas nemiernieku, sunnītu, šiītu, Irānas un Saūda Arābijas, ASV, mūždien nevienprātīgās Eiropas Savienības, Izraēlas, Irākas un tās dažādo reģionu, bijušās Sadama Huseina armijas virsnieku, vietējo cilšu šeihu, Turcijas, Jordānijas, Kataras, kurdu, Krievijas un daudzu citu intereses. Nelaime tā, ka neviens no varas centriem nepārstāv vienu vienīgu interešu virzienu. Tam visam pa vidu kā tāda kolektīvā nelaime ir iemetusies Daesh, un visi gaida, kad kaut kas sakustēsies. Nespējai tikt galā ar Daesh ir vienkāršs cēlonis: nevienam tā nav prioritāte! Daesh sakāve ir uzdevums, kas jāizpilda kaut kad, taču visi nogaida un cer, ka to nepaveiks "nepareizā" puse. Protams, notiek asiņaini terorakti, par kuriem Daesh uzņemas atbildību, taču jāsaprot, ka vismaz pagaidām nav nopietnu draudu cietušo un apdraudēto valstu (izņemot Sīrijas un Irākas) pastāvēšanai. Ir izvērtusies drausmīga humānā katastrofa, taču ģeopolitiskā kontekstā tās tūlītējs atrisinājums ir pārāk bīstams, lai kāds no varas centriem spertu pārsteidzīgus soļus.

Līdz ar to īsā formula, kā NEuzvarēt Daesh ir šāda: 1) nekaro pats (jo iestigsi neatrisināmā karā) un 2) neļauj karot citiem (lai viņi neiegūtu laupījumu). Savukārt devīze, pārfrāzējot Trīs musketierus, šķiet, ir šāda: "Viens pret visiem un katrs par sevi!"

Cīņā pret Daesh neviena izvēle nav ērta un vienkārša, jo ir grūti atrast kaut vienu īsteni labo spēku. Plašsaziņas līdzekļos un politiķu izteikumos nemitīgi virmo pieņēmums, ka Daesh ir sīks, elitārs un mafiozs grupējums, kas ar noteiktiem paņēmieniem ir uzkundzējies labiem cilvēkiem, kurus ar varu uzved uz sliktiem ceļiem. Doha Institute Katarā pētnieciskā centra Arab Center for Research & Policy Studies veiktajā socioloģiskajā pētījumā 2015. gadā Arābu viedokļa rādītājā (Arab Opinion Index) iekļāva jautājumu par attieksmi pret Daesh.[13] No vienas puses, rezultāti ir iepriecinoši, jo pārliecinoši lielākā daļa ir noskaņota negatīvi. Tomēr 3 % uz Daesh raugās "ļoti pozitīvi", 4 % – "zināmā mērā pozitīvi" un vēl 4 % – "neitrāli". Kopā 11 % arābu pret Daesh ir noskaņoti vismaz "neitrāli". Taču, ja ņem vērā, ka pasaulē ir aptuveni 450 miljoni arābu, var lēst, ka uz šīs planētas ir aptuveni 50 miljoni cilvēku, kas uzskata, ka Daesh zvērības ir pieņemami vai pat slavējami darbi. Savukārt Pew Research Center (ASV) 2015. gada sākumā pētījumā noskaidroja, ka, piemēram, 14 % Nigērijas iedzīvotāju atbalsta Daesh. Nigērijā ir aptuveni 170 miljoni iedzīvotāju, tātad izskatās, ka apmēram 24 miljoni Daesh rīcību un mērķus uzskata par atbalstāmiem.[14]

Atbalsts Daesh būtībā ir jautājums par cēloņiem un sekām. Vai Daesh ir nekārtību cēlonis vai sekas? Vai haosu un šausmas Irākā izraisīja Daesh? Vai varbūt no haosa, šausmām un nekārtībām dzima Daesh? Ja pieņem, ka Daesh ir noteiktas situācijas sekas, tad karš pret to iegūst pilnīgi citu formu.[15] Tātad nevar runāt par kādu šauru grupējumu, kam ir šaura vadība, kuru teorētiski varētu iznīcināt, tādējādi sakaujot visu organizāciju. Daesh darbībā atbalsojas neapvaldīts niknums. Tēlaini izsakoties, gan Rietumu kļūdu, gan savas vainas dēļ Sīrijas un Irākas iedzīvotāji spogulī ierauga posta, ciešanu un nejēdzību izķēmotu briesmoņa seju. Šī seja ir Daesh.

Nocirst galvu Daesh līderim kalifam Ibrahīmam būtu gluži kā cīnīties ar pūķi, kam vietā izaugs trīs citas galvas. Ja pieņem, ka problēmas sakne ir fundamentāla Tuvo Austrumu krīze – gan ekonomiska, gan humāna, gan reliģiska –, tad jāmeklē pilnīgi citi risinājumi. Pompozā nostāja, ka jāizveido koalīcija, kas satrieks Daesh, noteikti ir atbalstāma un īstenojama iecere. Bez šaubām, Daesh ir konkrēti cilvēki, kurus var apturēt. Taču vienlaikus Daesh ir arī "noskaņojums", kas radies ilgstošas postažas apstākļos. Daesh ir "noskaņojuma metafora", kas izsaka daudz vairāk: politiskās dzīves mūžīgo dzinēju – konfliktu.

* * *

Vērojot ar Daesh saistītos notikumus, prātā nāk nacista, holokausta arhitekta Ādolfa Eihmaņa (Eichmann) prāva. Kad žurnāla New Yorker uzdevumā uz Izraēlu, kur notika tiesas process, devās ievērojamā 20. gs. filosofe Hanna Ārente (Arendt), viņa iztēlojās, ka Eihmaņa personā saredzēs absolūto ļaunumu, teju vai pašu velnu ar asti, ragiem un āža kājām. Taču tiesas zālē viņa ieraudzīja un izdzirdēja pārsteidzoši parastu cilvēku – pilnīgi viduvēju, ikdienišķu, pat garlaicīgu. Eihmanim nebija ne ragu, ne astes; neviena absolūti ļauna ārējā atribūta. Vērojot prāvas norisi un klausoties Eihmaņa atbildes, viņa nonāca pie idejas par "ļaunuma banalitāti". Ārente ne mirkli neapšaubīja nacistu zvērības, taču sprieda, ka lielākais Eihmaņa noziegums, viņa ļaunuma sakne, ir "nedomāšana" vai pat nespēja "domāt". Lūkojoties uz Daesh un cīņu pret to, dažbrīd šķiet, ka arī te šausminošos apmēros izpaužas nedomāšana gan kā verdziska pakļaušanās un nerēķināšanās ar visu cilvēcisko, gan kā klajš un atsvešināts aprēķins. Jau daudzkārt ir uzsvērts, ka Daesh ir prasmīga, veikla, pat izsmalcināta organizācija. Tā patiešām ir. Taču ļaunums kļūst banāls, kad domāšanu aizstāj "izkalkulēšana" un "aprēķināšana". Tajā mirklī nāve pārvēršas garlaicīgā rutīnā, sevišķi tad, ja tā notiek "uz papīra". Eihmaņa noziegums bija nedomāšana. Nedomā arī Daesh. Taču rādās, ka nedomāšana un kalkulēšana piemeklē arī visus pārējos iesaistītos spēkus. Patiesība mēdz būt banālāka nekā iesākumā izskatās. "Uzdrošinies zināt – sapere aude!" teica Imanuels Kants, aicinot uzņemties atbildību pašiem par savu domāšanu. Šo Kanta mudinājumu nevajadzētu aizmirst.

[1] lrb.co.uk / Patrick Cockburn. End Times for the Caliphate?

[2] Patlaban rodas iespaids, ka Irākas armija ir atguvusies un gūst panākumus. Jājautā gan, vai tas nenotiek ar dāsnu ārvalstu palīdzību? Tomēr iespaidīgie Irākas armijas piedzīvotie zaudējumi pagaidām liek saglabāt skepsi.

[3] The Guardian / US has trained only 'four or five' Syrian fighters against Isis, top general testifies

[4] T. s. "mērenos nemierniekus" par "mītiskiem lillā vienradžiem" publiskās debatēs nodēvēja ASV prezidenta amata pretendents Teds Krūzs (Cruz).

[5] Therealnews.com / Obama's 'Moderate' Syrian Rebels Are Nowhere to Be Found

[6] Dabiq, Nr. 4.

[7] Skat.: delfi.lv / Vai iespējama Kurdistāna - cik sašķelta ir lielākā tauta pasaulē bez savas valsts

[8] lrb.co.uk / Patrick Cockburn. End Times for the Caliphate?

[9] Delfi.lv / ASV brīdina, ka neatzīs autonomu kurdu reģionu Sīrijā

[10] Lielbritānijas parlamenta Pārstāvju palātas Starptautisko attiecību komitejas ziņojumā par situāciju Sīrijā teikts: "[Turcijas] prezidenta Erdogana aizvien apkaunojošākās (sic!) iekšzemes prioritātes un represīvā politika Sīrijas nozīmīgāko kurdu apvienību PYD [Demokrātiskā vienotības partija] ir iedzinusi Sīrijas režīma un Krievijas rokās."

[11] Par Daesh, vahabisma un Saūda Arābijas sarežģītajām attiecībām skat.: Delfi.lv / Māris Kūlis. Kas ir Islāma valsts (Daesh), un uz ko tā cer?

[12] Par Daesh propagandas mašinēriju skat.: delfi.lv / Māris Kūlis. Full HD terorisms jeb Daesh propagandas kampaņa

[13] Dohainstitute.org / The 2015 Arab Opinion Index: Results in Brief

[14] Pewresearch.org / In nations with significant Muslim populations, much disdain for ISIS

[15] Tīmekļa vietnē War on the Rocks publikācijā Treating the Islamic State as a State tās autors argumentē, ka nopietni jāapsver, kā izturēties pret Daesh valsts statusu, jo tam ir pavisam praktiskas sekas. Proti, ja pret Daesh vēršas kā pret parastu nemiernieku grupējumu, jāīsteno taktika, kas piemērota cīņai pret nemierniekiem. Taču, tā kā Daesh faktiski ir valstisks veidojums, šāda taktika ir nerezultatīva (warontherocks.com / Treating the Islamic State as a State).