Mēdz teikt: kāda ticība, tādas arī lūgšanas. Regulāri klausoties Latvijas valdības vadošu politiķu izteikumus un vēlmes, kļūst skaidrs, cik ļoti stipri viņi ir savā kara ticībā.
Sabiedrības biedēšana, piesaucot neizbēgamu "hibrīd-" vai tiešu militāro konfliktu ar Krieviju, vēl nesen, 2014. gada vasarā un rudenī, bija tikai labējo partiju piekopta vēlētāju emociju ciniska ekspluatācija. Tagad valsts varai tā ir kļuvusi par nepārvaramu apsēstību. Katrs uz Ādažiem viesizrādēs atsūtītais ASV armijas tanks, bruņumašīna un karavīrs mūsu valsts varai rada nevis pateicību, bet negausību – sīkstulīgais Pentagon, sūti vairāk, vēl vairāk!
Militāristi vienmēr modelē situācijas "kas būtu, ja būtu..." – gluži tāpat kā mediķi preventīvi domā par to, kā rīkoties, piemēram, buboņu mēra vai vēdertīfa epidēmijas gadījumā. (Nu, vismaz viņiem tas būtu jādara). Ir tikai loģiski, ka mūsu armijas un NATO eksperti apcer, ko darīt gadījumā, ja kāds iebrūk Baltijā, – viņiem tieši par to arī algu maksā. Tagad šāda diskrēta analīze tiek padarīta par Latvijas publiskās politikas sastāvdaļu, par propagandas līdzekli, kam jāpārliecina nācija par drīzu militāro konfliktu kā vienīgo iespējamo izeju no ES&NATO un Krievijas attiecību krīzes. Kara sludināšana kļūst par arvien reālāku "pašpiepildošos prognozi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!