Aprīļa nogalē ne vienā vien valsts un pašvaldību uzņēmumā valdīja šoks. Dienasgaismu bija ieraudzījis Finanšu ministrijas un iepirkumu uzraudzības biroja kopdarbs – ieteikums uz nenoteiktu laiku atlikt visus par 5,225 miljoniem lielākos iepirkumus. Pretējā gadījumā mums draudot iespēja palikt bez ES fondu finansējuma. Pietika izcelties labi saprotamam satraukumam, lai FM paziņotu – patiesībā tā nemaz neesot domāts, lielie iepirkumi nav apdraudēti, un runa ir tikai par neveiksmīgu komunikāciju.
Mūsu valstī birokrātiskās dzirnas maļ tiešām lēni, cits jautājums – cik labi tas notiek. Grozies kā gribi, bet jaunais Publisko iepirkumu likums Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts jau pērn. Atbilde uz to, kādēļ tas bremzējas, varētu būt samērā vienkārša. Kuluāru sarunās jau gadiem tiek lēsts, ka tieši lielie valsts un pašvaldību iepirkumi ir tā sile, no kuras barojas partijām tuvu stāvoši uzņēmēji. Savs labums no šīs “barotnes” tiekot arī tām “spalvainajām rokām”, kuras pareizos iepirkumus novadījušas līdz vajadzīgajiem cilvēkiem… Diemžēl dokumentāru pierādījumu šādiem pasākumiem parasti nav, tādēļ stāsti par tiem kā bijuši, tā arī paliek tikai kā tautas folkloras sastāvdaļa. Būtībā mums ir daži vispāratzīti lielo iepirkumu korupcijas gadījumi – proti, Daimler lieta par Mercedes autobusu piegādi Rīgas pašvaldībai 2003. un 2006.gadā, Bērnu slimnīcas skandalozais iepirkumu konkurss par renovācijas darbiem 2014. gadā, un visiem zināmais stāsts par aizdomīga pusmiljona atrašanu bijušā Latvijas dzelzceļa šefa Uģa Magones automašīnas bagāžniekā. Tiesa, Magoņa vaina vēl nav pierādīta. Dažādu ar iepirkumu konkursiem saistītu interešu konfliktu arī netrūkst. Diemžēl, ja amatpersonai ir pietiekami spēcīga aizmugure, viņš dīvainas sakritības dēļ parasti tiek cauri sveikā. Vēl viena kategorija varētu būt tā saucamie “nesaprotamie iepirkumi”, par kuriem nevienam nav skaidrs, kādēļ valsts iestāde rīkojas tā, kā rīkojas, taču atbildīgās institūcijas kā vienā balsī apgalvo – viss ir kārtībā.