Ilona Bērziņa: Kā mēs šaujam paši sev kājā…  (26)

Aprīļa nogalē ne vienā vien valsts un pašvaldību uzņēmumā valdīja šoks. Dienasgaismu bija ieraudzījis Finanšu ministrijas un iepirkumu uzraudzības biroja kopdarbs – ieteikums uz nenoteiktu laiku atlikt visus par 5,225 miljoniem lielākos iepirkumus. Pretējā gadījumā mums draudot iespēja palikt bez ES fondu finansējuma. Pietika izcelties labi saprotamam satraukumam, lai FM paziņotu – patiesībā tā nemaz neesot domāts, lielie iepirkumi nav apdraudēti, un runa ir tikai par neveiksmīgu komunikāciju.

Mūsu valstī birokrātiskās dzirnas maļ tiešām lēni, cits jautājums – cik labi tas notiek. Grozies kā gribi, bet jaunais Publisko iepirkumu likums Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts jau pērn. Atbilde uz to, kādēļ tas bremzējas, varētu būt samērā vienkārša. Kuluāru sarunās jau gadiem tiek lēsts, ka tieši lielie valsts un pašvaldību iepirkumi ir tā sile, no kuras barojas partijām tuvu stāvoši uzņēmēji. Savs labums no šīs “barotnes” tiekot arī tām “spalvainajām rokām”, kuras pareizos iepirkumus novadījušas līdz vajadzīgajiem cilvēkiem… Diemžēl dokumentāru pierādījumu šādiem pasākumiem parasti nav, tādēļ stāsti par tiem kā bijuši, tā arī paliek tikai kā tautas folkloras sastāvdaļa. Būtībā mums ir daži vispāratzīti lielo iepirkumu korupcijas gadījumi – proti, Daimler lieta par Mercedes autobusu piegādi Rīgas pašvaldībai 2003. un 2006.gadā, Bērnu slimnīcas skandalozais iepirkumu konkurss par renovācijas darbiem 2014. gadā, un visiem zināmais stāsts par aizdomīga pusmiljona atrašanu bijušā Latvijas dzelzceļa šefa Uģa Magones automašīnas bagāžniekā. Tiesa, Magoņa vaina vēl nav pierādīta. Dažādu ar iepirkumu konkursiem saistītu interešu konfliktu arī netrūkst. Diemžēl, ja amatpersonai ir pietiekami spēcīga aizmugure, viņš dīvainas sakritības dēļ parasti tiek cauri sveikā. Vēl viena kategorija varētu būt tā saucamie “nesaprotamie iepirkumi”, par kuriem nevienam nav skaidrs, kādēļ valsts iestāde rīkojas tā, kā rīkojas, taču atbildīgās institūcijas kā vienā balsī apgalvo – viss ir kārtībā.

Viens no piemēriem ir gadiem ilgusī bēdīgi slaveno gudronu dīķu sāga. Tā vien šķiet, ka projektam ir visas iespējas kļūt par sava veida Eiropas naudas pumpi. Vides valsts dienests, kurš jau kopš 2004. gada pēta minēto dīķu ķīmisko sastāvu un izsmeļamās vielas apjomu, kārtējā iepirkumā min – tā kā pieļaujamā kļūda ir 20 procentu apmērā, izsmeļamā gudrona apjomus neesot iespējams noteikt. Kādēļ tad bija jātērē nauda dažādiem pētījumiem apjoma noteikšanai, ja reiz tas tā arī nav noteikts?! Pēdējo pētījumu par vairāk kā 795 tūkstošiem eiro VVD pasūtīja vēl pirms sarunu procedūras izsludināšanas - 2015. gada ziemā. Turklāt mērījumi plānojās uz laiku, kad dīķa virsmu klāja plēve, un tātad tie pat teorētiski nebija iespējami.

Savulaik strīdus ābols starp VVD un iepriekšējo darbu veicēju bija tieši izsmeļamā gudrona daudzums, kura apjomu pirms darbu sākuma neviens nebija papūlējies precīzi noteikt. Tagad vēsture atkārtojas – no kārtējā nolikuma par gudrona dīķu sanāciju izriet – jaunais pretendents varēs izstrādāt gudronu tik ilgi, līdz VVD teiks, ka nupat jau pietiek. Taču visaizkustinošākā ir kāda detaļa IUB atbildē uz citu pretendentu sūdzībām par sarunu procedūras pamatotību un likumību. Proti, no IUB atbildes noprotams, sūdzības daļā par VVD darbību regulējošo aktu piemērošanu netika skatītas, jo IUB nav jāzina un jāanalizē attiecīgais likums, ja vien tas nav sevišķi norādīts sūdzībā.

Varētu jau gudronu dīķu sāgu piemirst un likties mierā, tomēr IUB vārdiskā ekvibrilistika liek domāt, ka, iespējams, arī citu sūdzību izskatīšanas gadījumos iepirkumu uzraugam dažādu specifisku likumu pārzināšana, vai vismaz tos pārzinošu ekspertu pieaicināšana šķitusi lieka greznība. Vai citādi pat pēc vairākkārtējas sūdzību pārbaudes, IUB 2013. gadā nebūtu pamanījis, ka no “Rīgas satiksmes” mikroautobusu iegādes konkursa nepārprotami lien laukā savējo lobēšana, bet 2015. gadā ķērusies pie aritmētisku kļūdu labošanas dīzeļdegvielas cenas konkursā jau minētās “Rīgas satiksmes” vajadzībām. Pēc “kļūdu labojuma” pie 60 miljonu eiro vērta pašvaldības uzņēmuma pasūtījuma tika uzņēmums, kura iespējas uzvarēt konkursā līdz tam tika vērtētas viszemāk.

Kas cits gan tas ir, ja ne šaušana savas valsts ekonomikai, t.i. pašiem sev kājā?