Pēdējā laikā aktīvi sākušās diskusijas par veselības aprūpes finansēšanas modeli. Pats galvenais, manuprāt, šajā diskusijā, slēpjoties aiz dažādiem smalkiem nosaukumiem, nepazaudēt problēmas būtību. Latvijas politikā ir ierasts finansējuma samazināšanu saukt par optimizāciju, iestāžu vai struktūru slēgšanu par reorganizāciju un tamlīdzīgi. Arī veselības aprūpē mēs esam sākuši runāt par dažādiem apdrošināšanas modeļiem, lai gan patiesā problēma ir tā, kā piesaistīt veselības aprūpei būtiski vairāk naudas.
Finansējums veselības aprūpei OECD valstīs svārstās robežās no 5,1 - 16,4 % no IKP. Latvijā tas ir 2,9 % no IKP. Proti, Latvijā finansējums veselības aprūpei ir būtiski mazāks pat par pašu mazāko, kāds ir jebkādā no OECD valstīm. Latvijā tas ir vairāk nekā uz pusi mazāks par finansējumu veselības aprūpei mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kur tas sasniedz 6 % no IKP.
Šajā situācijā, ja lietas tiek sauktas savos īstajos vārdos, ir svarīgi saprast, kā mēs kardināli izmainīsim finansējumu un novirzīsim medicīnai daudz vairāk naudas. Un ar daudz šajā gadījumā es domāju tiešām daudz - papildu simtiem miljonu. Protams, to nevarēs izdarīt vienā gadā, bet mums ir jābūt plānam, kā tuvākajā laika posmā katru gadu, palielinot finansējumu vismaz par 70-90 miljoniem, sasniegt līmeni, kas kaut nedaudz pietuvinātu nepieciešamajam līmenim. Tas nenozīmētu papildus līdzekļu liešanu vecajā, caurajā mucā. Tas nozīmētu paralēlu nozares noteikumu maiņu, tas nozīmētu padarītā vērtēšanu pēc rezultāta, nevis darīšanu darīšanas pēc. Tas nozīmētu ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Kā ārstiem, tā pacientiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!