Pēdējā laikā aktīvi sākušās diskusijas par veselības aprūpes finansēšanas modeli. Pats galvenais, manuprāt, šajā diskusijā, slēpjoties aiz dažādiem smalkiem nosaukumiem, nepazaudēt problēmas būtību. Latvijas politikā ir ierasts finansējuma samazināšanu saukt par optimizāciju, iestāžu vai struktūru slēgšanu par reorganizāciju un tamlīdzīgi. Arī veselības aprūpē mēs esam sākuši runāt par dažādiem apdrošināšanas modeļiem, lai gan patiesā problēma ir tā, kā piesaistīt veselības aprūpei būtiski vairāk naudas.
Finansējums veselības aprūpei OECD valstīs svārstās robežās no 5,1 - 16,4 % no IKP. Latvijā tas ir 2,9 % no IKP. Proti, Latvijā finansējums veselības aprūpei ir būtiski mazāks pat par pašu mazāko, kāds ir jebkādā no OECD valstīm. Latvijā tas ir vairāk nekā uz pusi mazāks par finansējumu veselības aprūpei mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kur tas sasniedz 6 % no IKP.
Šajā situācijā, ja lietas tiek sauktas savos īstajos vārdos, ir svarīgi saprast, kā mēs kardināli izmainīsim finansējumu un novirzīsim medicīnai daudz vairāk naudas. Un ar daudz šajā gadījumā es domāju tiešām daudz - papildu simtiem miljonu. Protams, to nevarēs izdarīt vienā gadā, bet mums ir jābūt plānam, kā tuvākajā laika posmā katru gadu, palielinot finansējumu vismaz par 70-90 miljoniem, sasniegt līmeni, kas kaut nedaudz pietuvinātu nepieciešamajam līmenim. Tas nenozīmētu papildus līdzekļu liešanu vecajā, caurajā mucā. Tas nozīmētu paralēlu nozares noteikumu maiņu, tas nozīmētu padarītā vērtēšanu pēc rezultāta, nevis darīšanu darīšanas pēc. Tas nozīmētu ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Kā ārstiem, tā pacientiem.
Tad kāds modelis ļauj sasniegt šo mērķi?
Būsim atklāti - obligāta privāta veselības apdrošināšana, kas veiksmīgi darbojas daudzviet pasaulē, pēc būtības ir jauns nodoklis. Tā noteikti ir izskatāma iespēja, taču jautājums, cik daudz Latvijas iedzīvotāju ir spējīgi samaksāt aizvien jaunus nodokļus. Valstīs, kur šī sistēma veiksmīgi darbojas, iedzīvotāji mēnesī maksā no 40 līdz 120 eiro. Pat ja tie Latvijā būtu 20 līdz 70 eiro mēnesī, vai, ņemot vērā vidējo atalgojumu Latvijas tautsaimniecībā, tas ir iespējams?
Nepārprotami, tas ir jautājums, kas iziet ārpus veselības ministra kompetences un skar plašākus valsts konkurētspējas jautājumus.
Ņemot vērā, cik milzīgs ir naudas deficīts veselības nozarē, nav iespējams izslēgt, ka tuvākajā nākotnē iedzīvotāju iemaksas budžetā, kas domātas veselības aprūpei, nāksies palielināt tā vai citādi, taču ir skaidrs, ka šāda būtiska nodokļu sloga paaugstināšana bez skaidrības par plašāku redzējumu saistībā ar nodokļu sistēmas progresivitāti kopumā nav iespējama šajā gadā.
Situācija ir tāda, ka šobrīd jau iepriekšējā ministra laikā diskusijai valdībā ir izstrādāts jaukta finansējuma modelis, kas paredz, ka valdība turpmāk faktiski nodrošina tikai neatliekamo palīdzību, visu pārējo atstājot privātās apdrošināšanas rokās. Es esmu pārliecināta, ka Latvijas sabiedrība šādam šokam nav gatava. Faktiski tas nozīmētu pilnīgu pāreju uz maksas medicīnu. No politiķu viedokļa tā būtu godīga savas nespējas atzīšana. Tā teikt - jā, tiktāl mēs esam noveduši savu veselības sistēmu un neko vairāk par neatliekamo palīdzību jums vairs nespējam sniegt.
Lielākais risks veselības aprūpē ir tāds, ka gadījumā, ja tuvāko mēnešu laikā valdībai pietrūks drosmes pieņemt izšķirošus lēmumus, tad mēs reāli nonāksim līdz šim modelim. Nav šaubu, ka šajā variantā ātri radīsies dažādas privātas apdrošināšanas shēmas un nešaubīgi, ka turīgākie valsts iedzīvotāji neizjutīs lielas pārmaiņas. Taču absolūti lielākajam sabiedrības vairākumam veselības pakalpojumu kvalitāte un pieejamība pasliktināsies vēl vairāk.
Pieņemot izaicinājumu kļūt par veselības ministri, es esmu apņēmusies darīt visu iespējamo, lai šo scenāriju tomēr nepieļautu.
Diskusijā par finansējuma modeļiem ar valdības kolēģiem mēs diskutējam arī par tā dēvēto jaukto modeli, kurā valsts budžeta finansējums sadzīvo ar brīvprātīgām privātās apdrošināšanas iemaksām, kā tas faktiski notiek jau šobrīd, taču, diemžēl, pats par sevi neko nerisina galvenajā problēmjautājumā – proti, nepieciešamībā palielināt finansējumu veselības aprūpei vismaz līdz 4 procentiem no IKP vistuvākajā laikā.
Ja tas nenotiks, es varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka Latvijas veselības aprūpe ar katru gadu kļūs sliktāka. Samazināsies tās pieejamība, speciālistu skaits, kvalitāte, visi citi iespējamie rādītāji. Tā ir patiesība, no kuras nav iespējams izvairīties. Pasaulē līdz šim nav zināms neviens gadījums, kad ar šādu naudas daudzumu izdotos nodrošināt labāku veselības aprūpi, nekā tā ir šobrīd Latvijā. Tieši otrādi - pateicoties Latvijas mediķu pašaizliedzībai, fanātismam un patriotismam, veselības pamata infrastruktūra vēl aizvien turas salīdzinoši augstā līmenī.
Lielākās bailes es šobrīd izjūtu par to, ka, slēpjoties aiz gudriem vārdiem par modeļiem, groziem un dažādām apdrošināšanām, politiķi izvairās skatīties acīs patiesībai.
Jā, skaidrs - kā jebkurā valsts pārvaldes sistēmā, vienmēr ir iekšējās rezerves, dažādas nepilnības un vadītāju, tajā skaitā arī mans uzdevums ir strādāt pie to novēršanas katru dienu, taču vienu reizi pār visām reizēm, lai būtu skaidrs - nekādās iekšējās rezervēs neslēpjas pat ne desmitiem, kur nu vēl simtiem miljonu.
Tāpēc šajā brīdī pats galvenais un neatliekamais uzdevums ir atrisināt vienkāršu jautājumu - kā mēs iegūsim papildu naudu medicīnai.
Es šobrīd esmu izteikusi priekšlikumus, kas ļautu no nākamā gada 1. janvāra piesaistīt papildus apmēram 70 miljonus. Tas vēl aizvien ir pilnīgi un galīgi nepietiekami, bet, ņemot vērā, ka ir jau vasaras vidus, un, ievērojot šīs valdības iepriekšdoto solījumu šajā gadā nodokļus nepalielināt, tas ir minimums, uz kuru mums būtu jābūt spējīgiem.
Skaidrs, ka tas varētu būt tikai pats pirmais nelielais solītis, kas tomēr dotu politiski nozīmīgu signālu nozarei un pacientiem un mazliet piebremzētu Latvijas veselības aprūpes sabrukuma tempus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!