"Bērns ir pienākums un atbildība Dieva priekšā līdz mūža beigām," sprieda politiķis. Kalnozols sacīja, ka vajadzētu runāt nevis par seksu, bet par ģimeni, proti, ka ģimene nav veids, kā legāli nodarboties ar seksu, bet ģimene ir atbildība. Tāpat deputāts pauda viedokli, ka daudzos gadījumos tiek popularizēts, ka ģimene ir jāveido aiz mīlestības. "Bet faktiski mēs visi labi saprotam, ka mīlestība ir psihiski slims stāvoklis cilvēkam," līdz ar to cilvēki tiek aicināti veidot ģimeni aiz "psihiski slima stāvokļa", un sekas tam ir lielais šķirto ģimeņu skaits, uzskata deputāts.
LETA, 15. jūnijā
Kādreizējā būvnieka, tagad Saeimas deputāta Valda Kalnozola sarunātā pārstāstā ir tik daudz slāņu, ka pirmajā acumirklī vienkārši nolaižas rokas un nav saprotams, no kura gala tam visam ķerties klāt. Bet pamēģināsim tā. Ja cilvēks kādam vēlas ko pavēstīt, gribētos pieņemt, ka tas ir kaut kas, ko viņš vai viņa zina. Ideālas apstākļu sakritības gadījumā tas otrs vai citi šo informāciju nav zinājuši, tagad uzzina un var kaut kā reaģēt – pieņemt to "zināšanai", sākt rosīties, sašust, iebilst, gardi smieties vai darīt vēl visu ko. To viņiem būtu iemesls darīt, ja viņiem būtu zināšana, kaut vai ticība, ka vēstītājs savu zināmo un vēstāmo patiesi ir kaut kā pats uzzinājis, izdibinājis, nonācis pie kaut kādas, es atvainojos, patiesības. Taču citētajos Kalnozola pārspriedumos un no tiem izveidotajā ziņā no tā visa nekā nav, un savā īpatnā veidā šie vēstījumi atgādina tik populāro TED konferenču žanru jeb, precīzāk sakot, dažas tam veltītas vairāk vai mazāk asprātīgas parodijas.
Nejaušas sagadīšanās pēc tajā pašā dienā, kad parādījās pieminētā ziņa, Parīzes Didro universitātes filozofijas profesora Džastina Ērika Haldura Smita blogā izlasīju rakstu, ko bija iedvesmojusi kāda miljardiera, izgudrotāja, Tesla elektromobiļu ražotāja, kosmosa entuziasta un "futurologa amatiera" Īlona Maska uzstāšanās. Viņš, pats savukārt iedvesmodamies no filozofa Nika Būstrema, kaut kur bija izteicies, ka varbūt patiesībā mēs dzīvojam virtuālā simulācijā, pasaulē, kas atgādina datorspēli, piemēram – "Second Life". Taču Smita raksts ir ne tik daudz par "dzīvošanu datorspēlēs" vai Īlonu Masku, bet gan par domu gaitu un izrunāšanos, kas atsevišķas personas pārējo acīs padara par "viedokļu" vai "domas līderiem". Pati ideja, ka "ne viss ir tā, kā izskatās", protams, nav nedz jauna, nedz oriģināla. Kā raksta Smits, droši vien ne viens vien no viņapaaudzes varētu atsaukt atmiņā jaunības dienas, marihuānas pīpēšanu (mūsu platuma grādos tā, visticamāk, būtu lēta vīna dzeršana) un nebeidzamu spriedelēšanu, savas atklāsmes parasti iesākot ar: "Jā, bet kā būtu, ja..." Taču tagad "ideju piedzīvojums, kas būtu pa spēkam kuram katram un uz ko patiesībā mūsu senči bija spējīgi jau gadu tūkstošus pirms videospēļu izgudrošanas, piepeši iemanto svaru, jo par to interesi izrādījis Oksfordas profesors, un savu zīmogu ar atvasinātu interesi ir uzspiedusi kāda bagāta persona. Un tagad, kad ļaudis par to runās, viņi vairs neteiks: "Jā, bet kā būtu...", un, visticamāk, viņiem rokā vairs nebūs arī kāsis. Būdami pie skaidras apziņas, viņi pilnā nopietnībā nu jau saviem darba kolēģiem klāstīs: "Es lasīju, ka viens eksperts..." vai pat vēl kodolīgāk: "Viņi saka..." Nav jābūt heidegeristam, lai šie "viņi" darītu piesardzīgu". Un šos "viņus" arī mēs labi pazīstam – spilgtākā to inkarnācija ir ziņu portālos mītošie bezpersoniskiem rēgiem līdzīgie "britu zinātnieki".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!