Kārlis Krēsliņš: Lietu būtība – Londona  (21)

Pirmkārt, šī organizācija darbojas ANO paspārnē, tajā piedalās augstas dažādu valstu amatpersonas - bijušie un esošie prezidenti, ministri, parlamentu deputāti, zinātnieki un biznesa pārstāvji, kas bija arī šīs konferences dalībnieki. Otrkārt, kopā pie galda sēdēja dažādu ticību pārstāvji, piemēram, no Izraēlas, Palestīnas, Sīrijas u.c. Treškārt, ziņojumos izskanēja tikai reāli fakti, piedāvājumi situācijas uzlabošanai, bet neviens neapvainoja esošajās problēmās kādas valsts vai reliģijas pārstāvjus.

Konference notika dažādās vietās un telpās, bet ļoti zīmīgas bija tās sesijas, kas notika Lielbritānijas parlamentā. Vienas tādas sesijas laikā Lielbritānijas parlamentā mani uzaicināja uzstāties. Man jau augustā izteica iespēju uzstāties. Es atteicos. Konferencē man šo iespēju piedāvāja vēlreiz, un es piekritu. Es izteicu savu viedokli par centrālo konferences jautājumu - migrantu un bēgļu problēmu.

Sāku ar joku, ka mana angļu valoda nav perfekta. Kā jokoja mans tēvs, mēs pēc II pasaules kara bijām izsūtīti uz Sibīriju uz bezmaksas krievu valodas kursiem. Krievu valodu es apguvu labi, bet, neraugoties uz iespēju runāt šajā konferencē arī krievu valodā, es runāju angļu valodā.

21.gadsimts ir specifisks, dažreiz saka "šķidrs". Cilvēki, "smadzenes" un nauda pārvietojas uz valstīm, vietām, kur tām ir labāk.

Dabīgi, ka labie, gaišie cilvēki grib, lai visā pasaulē visiem būtu labi. Tas atgādina komunisma idejas: no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Domāju, ka sen jau pasaule ir pārliecinājusies par šo ideju īstenošanas neiespējamību. Tagad gan dažu ES politiķu runās izskan līdzīgas idejas, tikai izmantojot mūsdienu liberālisma ideju iesaiņojumu.

Ģimene

Vai ģimenē mums izdodas nodrošināt vienādas iespējas kaut ko sasniegt? Labās ģimenēs – jā. Vai izdodas nodrošināt visiem vienādu labklājības līmeni? Parasti – nē. Kas labāk strādā, kam lielāks talants, kam lielāka veiksme, parasti dzīvo labāk. Palīdz viens otram – jā, bet ne vienmēr.

Valstī. Ir dažādi reģioni ar dažādām iespējām cilvēkiem veidot savu labklājību. Valsts cenšas uzturēt vismaz vienādu drošības līmeni valstī un daļēji izlīdzināt labklājības līmeni visā valstī (visos reģionos). Tas izdodas ne visām valstīm un parasti tikai daļēji. Piemēram, Latvijā Rīga un Latgale. Vācijā tās austrumu un rietumu sadaļas. ASV kopējais labklājības līmenis ir ļoti labs, bet labklājības līmenis štatos atšķiras. Drošības līmenis valstīs ir nodrošināts vienādā līmenī.

ES

Labklājības līmenis dažādās valstīs būtiski atšķiras. ES ir dažādi fondi un tiek veiktas dažādas aktivitātes gan ES, gan atsevišķu valstu līmenī, lai mazinātu dažādu reģionu un valstu atšķirību labklājības līmeņus. Vai ir sasniegti apmierinoši rezultāti? Nē. Mēs virzāmies pareizajā virzienā, bet pagaidām esam procesā. Drošības līmenis visās ES valstīs ir nodrošināts vismaz aptuveni vienādā līmenī.

Jēdziens bēgļi būtu jāprecizē. Ir migranti, kas meklē labāku dzīvi: labklājību un drošību. Tas ir dabīgi un saprotami, bet tas ir katras valsts lēmums - pieņemt vai nepieņemt migrantus, kas nāk ne no ES valstīm. Dabiski, ir bēgļi, kad kāda valsts tiek okupēta, kā tas bija II pasaules kara laikā. Papildus ir politiskie bēgļi.

Tagad okupēt neatkarīgas, ANO atzītas valstis nebūtu pieļaujams, kaut gan dažas teritorijas tiek okupētas, un tad bēgļi var būt. Bet kamēr pastāv vismaz daļa neokupētas valsts, tad okupēto teritoriju iedzīvotājiem, pirmkārt, bēgļiem būtu jāpārvietojas uz savas valsts atlikušo daļu. Piemērs - situācija Gruzijā, Ukrainā utt.

Sakaujas ģimenē, sauc palīgā policiju. Civilie nemieri valstī. Tos slāpē Iekšlietu ministrijas personāls. Iesaistīt NBS ir ļoti ierobežotas iespējas, piemērs - pieminekļa pārvietošana Tallinā vai janvāra nekārtības Rīgā, kad NBS neizmantoja.

Sarežģītāk ir ar vardarbīgu varas maiņu valstī. Loģiski, ka savas valsts likteni lemj tās iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, jāmazina slēptā un atklātā citu valstu iejaukšanās šajā procesā. Cilvēki, kas negrib risināt savas valsts problēmas un dodas uz citām valstīm, ir emigranti, bet ne bēgļi.

Secinājums

Vai varam mēģināt izlīdzināt labklājības līmenī visā pasaulē? Nē. Tā ir atbilde uz emigrantu pieņemšanas politikas realizāciju. Vai varam nodrošināt vienādu drošības līmeni pasaulē? Nē. Bet to vajag censties nodrošināt, vismaz sākot no elementārā – dzīvības saglabāšanas līmeņa. Jā.

Tas būtu viens no galvenajiem ANO uzdevumiem. Valstīm ir jāvienojas par tādu pasākumu procedūrām un resursiem. Piemēram, ja panāktu vienošanos, NATO varētu pildīt ANO spēka struktūras uzdevumus, kas, pirmkārt, slāpētu militāros konfliktus un ieviestu mieru dažādos pasaules reģionos.

Piebilde

Manu uzrunu ļoti atzinīgi novērtēja un pēc tās izteica komplimentus Kosovas bijušais prezidents, Austrijas aizsardzības ministrs un daudzi citi uzrunas laikā izrādīja savu atbalstu manis teiktajam. Vienīgi Krievijas pārstāvji pārtraukumā nedaudz pajokoja, ka esmu tādā "pozitīvā" aspektā atzīmējis Krieviju.