Agrā 2016. gada pavasarī saskrējos ar bijušo klasesbiedru Mārci (vārds anonimitātes nolūkos mainīts no Mairis). Vidusskolā Mair... Mārcis bija normāls čuvaks. Mēs kopā gājām uz bufeti un ņēmām vienu standartu – frī kartupeļus, karbonādi un kečupu vai krējumu. Ja kāds no mums mēģināja kaut kam iekrāt no pusdiennaudām, tad garajā starpbrīdī skrējām uz tuvējo beķereju pēc siera bulciņām. Bija skaidrs, ka siers uz tām bija tikpat nosacīts jēdziens kā "stabils atalgojums" Latvijas hokeja izlases trenera vakances aprakstā, taču baltmaizes klucis bija gana pamatīgs, lai līdz stundu beigām aizsistu vēderu, kā arī veiksmīgi pietuvotos disku pleijera iegādei un kuņģa čūlai.
Pa šiem gadiem Mārča dzīvē kaut kas bija noticis – kad pēc daudziem neredzēšanās gadiem piedāvāju ieskriet uz kādu burgeri, viņš atteica, ka būs grūti, jo tagad ir kļuvis par vegānu. Līdzīgi kā jautājumos par homoseksuālismu, man ir absolūti un pilnīgi vienalga, ko citi cilvēki sev bāž mutē, tāpēc es piedāvāju viņam izvēlēties pasēdēšanas vietiņu. Neesmu aizspriedumains un labprāt pamēģinu kaut ko jaunu (šis gan attiecas tikai uz gastronomiskajiem jautājumiem).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!