Esmu vīrietis labākos par labākajiem gadiem (līdz 35 g.v.), esmu materiāli nodrošināts un rūpējos par kopīgu saimniecību ar skaistu un gudru sievieti, ar kuru kopā esam parūpējušies jau par vienu pēcnācēju. Mana zinātkāre un vēlme izprast visdažādākos procesus ir nodrošinājusi man aktīvu līdzdarbību dažādās nevalstiskajās organizācijās, likumprojektu izstrādēs un publiskās diskusijās.
Esmu liberālis, jo neskaitāmas reizes esmu pārliecinājies, ka cilvēki nepadodas kontrolei un tam vienmēr ir daudz negatīvākas sekas, nekā tad, ja tiem ļautu rīkoties pēc saviem ieskatiem. Esmu analītiski domājošs, un manu uzskatu veidošanā ir nepieciešami fakti un empīriskums, kā rezultātā man nav vietas Dievam, ezotērikai un citiem pesteļiem.
Šorīt saņēmu pārmetumu gūzmu no kādas paziņas, ka ateisms ir nodrošinājis man vietu ellē, ka mana izglītība tiesībās un filozofijā ir bezjēdzīga, jo tā nenodrošina cilvēku reālajai dzīvei, un, ka mans darbs nav īsts darbs, jo dienas beigās man nesāp kājas, rokas un mugura. Centos paskaidrot, ka mana nostāja konkrētajos jautājumos ir loģiska, taču saņēmu pretī apgalvojumu, ka es esmu aprobežots un, ka neprotu domāt kritiski! Tā vietā, lai sašustu par šādiem pārmetumiem, es nolēmu uz brīdi pieņemt, ka, iespējams, paziņai ir taisnība. Varbūt, tiešām esmu attālinājies no realitātes, zemapziņā tiecoties pēc liberālas utopijas? Nolēmu veikt eksperimentu – no rītdienas piecas dienas pavadīšu tai informācijas telpā, kuru uzskatīju par sliktu, tās neobjektivitātes un pat klaja naidīguma dēļ.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!