Ir pagājuši jau 25 gadi, kopš nedzīvojam vairs Padomju Savienībā, taču PSRS vēl joprojām dzīvo daudzos no mums. Saskaņā ar toreizējās sistēmas solījumiem, manai paaudzei jau sen vajadzēja dzīvot komunismā. Sabruka sistēma, sabruka sapņi. Izārstējušies no viena sapņa, saslimām ar otru - Eiropas Savienība. Kas arī solīja leiputriju. Iemācījušies labi kalpot vienai savienībai, sākām klanīties otrai. Uz Briseli aizvedām vairāk neatkarības, nekā no mums to prasīja.
Sākām harmonizēt mūsu likumus ar eiropiešu, tai pat laikā, aizmirsām harmonizēt sevi, savu attieksmi pret darbu, viens pret otru, pret valsti. Pats galvenais, ko es gribu pateikt ir: CILVĒKS IR NEVAINĪGS, LĪDZ TIEK ATZĪTS PAR VAINĪGU. Juridiski izsakoties, valstī jāievieš nevainīguma prezumpcija. Par šīs prezumpcijas pārkāpumu vainīgie ir jāsoda.
Es atceros A. Laventa tiesas prāvu. Pirms Lavents bija notiesāts, Ministru prezidents G. Krasts un tiesnese I. Šteinerte nosauca viņu par noziedznieku. Lavents iesūdzēja abus Eiropas Cilvēktiesību tiesā un uzvarēja. Latvijai bija jāmaksā, ja pareizi atceros, ap 30 tūkstoši eiro. Ja šo soda naudu samaksātu Šteinerte un Krasts, varbūt šodien par savām kļūdām, pildot amata pienākumus, maksātu KNAB priekšnieks Streļčenoks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
