Neskatoties uz to, ka IZM vienlaikus plāno saglabāt tiesiski legālu iespēju pamatotas nepieciešamības gadījumā mācības sākt arī gadu vēlāk, un apgalvo, ka 1. klasē apgūstamais mācību saturs un metodika būs atbilstoši pašreizējās obligātajās pirmsskolas izglītības programmās bērniem sešu gadu vecumā apgūstamajam, tomēr lielā daļā pedagogu, psihologu un vecāku valda bažas – vai tiešām šī sasteigtā rīcība nesīs gaidītos rezultātus, vai tiešām skolas būs gatavas sešgadniekiem jau tik drīz?
Viens no pretargumentiem šādai iecerei ir fakts, ka bērnus nekad nedrīkst mērīt pēc vienas mērauklas, viņi vienmēr būs dažādi, tāpēc jautājums – vai mūsu esošā vai plānotā izglītības sistēma būs gatava šo dažādību pieņemt un nodrošināt, vai izglītība būs diferencēta un atbilstoša katra bērna spējām un vajadzībām?
No vienas puses, es varu piekrist apgalvojumam, ka astoņpadsmit gados vajadzētu skolu pabeigt, un tas ir pareizais virziens, kādā būtu jāiet, bet, no otras puses, uz šo mērķi nedrīkst iet uz sešgadnieku rēķina – proti, likt vecākiem laist bērnus skolā par gadu agrāk, skaidri nezinot, ko bērns skolā darīs un, vai skolas vide viņam būs piemērota.
Tieši šis jautājums mani, kā izglītības darbinieku, uztrauc visvairāk, – vai mēs esam gatavi tik ļoti ātri ieviest šādas izmaiņas mūsu valsts izglītības sistēmā? Tas ir komplekss jautājums, kā nodrošināt sešgadīgam bērnam viņa fizioloģiskajai, psiholoģiskajai, emocionālajai un intelektuālajai sagatavotībai un individuālajām vajadzībām atbilstošu vidi mūsu šī brīža skolās, kurās ir klasiskais jeb tradicionālais mācīšanas stils, – proti, bērni sēž skolas solos diezgan cieši viens pie otra, klausoties priekšā stāvošo skolotāju.
Grūti noticēt, ka šī vide tik īsā laikā var tikt mainīta tā, lai tiešām nodrošinātu sešgadīgam bērnam nepieciešamos apstākļus, – kaut vai plašākas telpas, interaktīvu mācību vidi un brīvu mācību stundu garumu. Turklāt jāņem vērā, ka daudziem bērniem šajā vecumā ir jānodrošina dienas miegs, tāpēc interesanti, vai tās skolas, kur notiek tradicionāls mācību process un jau šobrīd ir problēmas ar telpām, būs ar mieru atbrīvot vietu un iekārtot tās sešgadīgajiem bērniem?
Iecerēto izmaiņu ieviešana visas valsts mērogā izglītības sistēmā ir sarežģīts process, to esam mēģinājuši jau vairākas reizes. Esmu savā pieredzē to piedzīvojusi, un abos gadījumos šis process tika pārtraukts. Jau toreiz eksperti norādīja uz nepieciešamajiem uzlabojumiem, piemēram, samazināt bērnu sēdēšanu solos, jo šajā vecuma posmā bērniem vēl ir daudz jākustas.
Tāpat vienmēr ir jāparedz iespēja izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, vai sešgadīgs bērns ir gatavs skolai, jo bērni attīstās nevienmērīgi. Viens var būt gatavs septembrī, cits – tikai decembrī. Ja uzņemam kādu bērnu izglītības sistēmā, tad mums ir jābūt gataviem pielāgoties un iekļaut šo bērnu, bet šobrīd lielā mērā mēs neesam tam gatavi. Lielākoties sešgadīgs bērns vēl nav pietiekoši patstāvīgs, viņš vēl nevar pilnībā parūpēties par sevi, bieži ir nepieciešama individuāla palīdzība un atbalsts.
Jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu bērniem ir diezgan liela atšķirība starp intelektuālo un emocionālo inteliģenci. Tas nozīmē, ka, lai gan sešgadnieki ir gatavi mācīties lasīt, rakstīt, skaitīt un rēķināt, apgūt citas valodas, tomēr emocionālā inteliģence netiek līdzi. Arī mūsu izglītības iestādē esam vairākos gadījumos ieteikuši vecākiem bērnu laist skolā nedaudz vēlāk, kad bērnam ir pilni septiņi gadi, lai nostiprinātu emocionālo inteliģenci, lai viņš būtu gatavs veiksmīgi darboties skolas mācību vidē.
Diemžēl šobrīd saistībā ar reformām ir dzirdēti tikai vispārīgi, lieli mērķi, kuriem varam arī piekrist, bet ir daudz par maz notikušas konsultācijas tieši ar tiem cilvēkiem, kuri ieviesīs šo jauno programmu – ar skolotājiem, ar skolu vadītājiem, ar dažādām vecāku organizācijām. Ja nu tomēr tas viss ir noticis – tad medijos un skolotāju vidē tas neatspoguļojas.
Jau no iepriekšējām reformām IZM ir pieredze, ka tieši šī informācijas apmaiņas daļa ir bijusi par maz, tātad ir vajadzīgs lielāks laiks un iespējas skolotājiem sanākt kopā ar IZM darbiniekiem, kuri ieviesīs programmu, lai pilnībā izstrādātu plānu, kā tiks ieviestas izmaiņas, kāda ir katras iesaistītās puses funkcija un atbildība.
Bieži vien izskan salīdzinājumi, ka, lūk, citās valstīs bērni sāk iet skolā vēl agrāk, kas ne vienmēr ir korekti. Salīdzināt mūsu valsts izglītības sistēmu ar citām var tikai kopveselumā, balstoties uz konkrētiem kritērijiem. Piemēram, ja runājam, ka Lielbritānijā bērni jau piecos gados apmeklē skolu, tad ir jāsaprot, kāda tieši ir viņu mācību programma, kāda ir vide un citi apstakļi, nevar tikai vienkārši pretnostatīt vecumus.
Atslēgas vārds vai koncepcija, kas plānoto reformu laikā būtu jāizmanto, ir SADARBĪBA, un to ministrija viena pati īstenot nevar. Protams, arī skolotāji vieni paši nevar simtprocentīgi pateikt, kā būtu labāk, tāpēc visoptimālākais ceļš būtu vismaz trīspusēja sadarbība – konsultācijas starp ministriju, pedagogiem un vecākiem. Vecāki ir izglītības procesa nozīmīga daļa, tieši viņi redz reālo bērnu – kā viņš tiek galā ar mācībām un sabiedrisko dzīvi, kā viņš jūtas. Mums vajadzētu atcerēties, ka mēs vēlamies īstenot iekļaujošas izglītības modeli, mēs gribam uz bērnu centrētu pieeju, – proti, mums ir vēlreiz jāpārdomā, kas reformu rezultātā notiks ar bērnu, ko iegūs katrs bērns, lai nesanāktu, ka paliek kā līdz šim, kad pārsvarā eksistē uz skolotāju vai uz izglītības programmu centrēta izglītība, un tā jau ir ļoti liela izglītības sistēmas paradigmas maiņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!