Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Uz šauras laipas  (43)

Tas, ka Žiriks jau atkal vēlas kaut kur mest bumbas, pats par sevi vispār nebūtu iemesls komentāram. Vēl tālajā 2004. gadā viņš solījās noslaucīt no zemes virsas Viļņu, Rīgu un Tallinu. Pēdējos gados viņš ir līdzīgi skandalējis par Turciju, Vāciju un, protams, par Ukrainu, kurām visām jādeg elles ugunīs. Protams, jaunums ir tas, ka šoreiz Vladimirs Volfovičs pa savam cenšas "ietekmēt" ASV vēlēšanu rezultātus. Tomēr kārtējais ar viņa personu saistītais cirks drīzāk liedz mums aizdomāties par bezjēdzīga un agresīva populisma nevīstošo slavu mūsu reģiona politikā. Kopš 1989. gada, kad VDK mēģenē tika radīts šis pretīgais homunkuls, Žirinovskis pat tīri fiziski ir pārdzīvojis visus – no Jeļcina, Gaidara un Ņemcova līdz Primakovam un Černomirdinam. Par politiski kritušajiem nemaz nerunāsim. Viņi visi ir norakstīti izdevumos, turpretī Žiriks joprojām plaukst un zeļ.

Tādēļ fakts, ka tieši šis kadrs joprojām var netraucēti pļāpāt par ģeopolitiku Reuters intervijā, manuprāt, liecina kaut ko ne visai labu par sabiedrību kopumā. Demokrātiskā progresa ideja, ka ļaudis ar laiku neizbēgami kļūs saprātīgāki un tolerantāki, šīs populārās personas formā ir piedzīvojusi krahu. Līdzīgi zicpriekšsēdētājam Funtam, kurš sēdēja pie Aleksandra Otrā Atbrīvotāja, Aleksandra Trešā Miermīlīgā, Nikolaja Otrā Asiņainā, pie Kerenska un visiem turpmākajiem Krievijas valdniekiem, arī Žirinovskis ir bijis "šokolādē" gan pie Gorbačova, gan pie pučistiem 1991. un 1993. gadā, gan pie agrīnā, demokrātiskā Jeļcina, gan pie oligarhiem, gan pie Putina viņa rietumnieciskajā sākuma fāzē, gan pie "varas vertikāles", gan pie Medvedeva, gan pēc "rokādes", Krimas un Donbasa. Īsi sakot, te pie teikšanas ir kādi tumši, par Putinu vai jebkuru citu šīs pasaules valdnieku stiprāki spēki.