Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Uz šauras laipas  (43)

Tas, ka Žiriks jau atkal vēlas kaut kur mest bumbas, pats par sevi vispār nebūtu iemesls komentāram. Vēl tālajā 2004. gadā viņš solījās noslaucīt no zemes virsas Viļņu, Rīgu un Tallinu. Pēdējos gados viņš ir līdzīgi skandalējis par Turciju, Vāciju un, protams, par Ukrainu, kurām visām jādeg elles ugunīs. Protams, jaunums ir tas, ka šoreiz Vladimirs Volfovičs pa savam cenšas "ietekmēt" ASV vēlēšanu rezultātus. Tomēr kārtējais ar viņa personu saistītais cirks drīzāk liedz mums aizdomāties par bezjēdzīga un agresīva populisma nevīstošo slavu mūsu reģiona politikā. Kopš 1989. gada, kad VDK mēģenē tika radīts šis pretīgais homunkuls, Žirinovskis pat tīri fiziski ir pārdzīvojis visus – no Jeļcina, Gaidara un Ņemcova līdz Primakovam un Černomirdinam. Par politiski kritušajiem nemaz nerunāsim. Viņi visi ir norakstīti izdevumos, turpretī Žiriks joprojām plaukst un zeļ.

Tādēļ fakts, ka tieši šis kadrs joprojām var netraucēti pļāpāt par ģeopolitiku Reuters intervijā, manuprāt, liecina kaut ko ne visai labu par sabiedrību kopumā. Demokrātiskā progresa ideja, ka ļaudis ar laiku neizbēgami kļūs saprātīgāki un tolerantāki, šīs populārās personas formā ir piedzīvojusi krahu. Līdzīgi zicpriekšsēdētājam Funtam, kurš sēdēja pie Aleksandra Otrā Atbrīvotāja, Aleksandra Trešā Miermīlīgā, Nikolaja Otrā Asiņainā, pie Kerenska un visiem turpmākajiem Krievijas valdniekiem, arī Žirinovskis ir bijis "šokolādē" gan pie Gorbačova, gan pie pučistiem 1991. un 1993. gadā, gan pie agrīnā, demokrātiskā Jeļcina, gan pie oligarhiem, gan pie Putina viņa rietumnieciskajā sākuma fāzē, gan pie "varas vertikāles", gan pie Medvedeva, gan pēc "rokādes", Krimas un Donbasa. Īsi sakot, te pie teikšanas ir kādi tumši, par Putinu vai jebkuru citu šīs pasaules valdnieku stiprāki spēki.

Šoreiz "ļaunā klauna" runāšana iegadījusies īpašos apstākļos, un tieši tas ir piesaistījis globālu uzmanību. Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka Žirinovskis ikreiz nodarbojas ar trollēšanu Kremļa interesēs. Viņš ir diezgan autonoms muldoņa, kurš vairāk domā par sevi un tiek pieciests drīzāk kā ainavas elements, nevis kā varas aģents. Tomēr šoreiz viņš ir aizskāris divas Kremļa starptautiskajai reputācijai reāli svarīgas lietas, pie kurām ir vērts pakavēties. Pirmkārt, tas ir nepārprotamais atbalsts Donaldam Trampam ASV prezidenta vēlēšanās, otrkārt, tā ir augošā vēlme žvadzināt kodolieročus.

Ko Putins patiešām domā par Trampu, spriest ir grūti. Ja Kremlis tiešām gribētu redzēt šo cilvēku Baltajā namā, vismuļķīgākā rīcība būtu paust viņam publisku atbalstu. Nekādus labumus Trampam nedos brāļošanās ar personu, kuru vairākums amerikāņu uzskata par agresīvu diktatoru. Arī Tramps pats to nu jau ir sapratis un atkāpies no sākotnējām pozīcijām, debatēs atzīstot, ka no Krievijas neko nesaprot. Atbalsts Trampam Krievijā drīzāk ir tēma pašmāju propagandai, kas parāda, ka Kremlim pasaulē joprojām ir sabiedrotie, kuri tāpat ienīst liberāli demokrātisko "establišmentu". Iezāģēt Klintonei, ar Asanža starpniecību noplūdinot demokrātu partijas saraksti, ir jauka un patīkama lieta. Tomēr Krievijas rīcībā ir pietiekami spēcīgs analītiskais aparāts, lai saprastu, ka Tramps kā ASV prezidents tai neko labu nesola.

Būtu dīvaini iedomāties, ka šis impulsīvais, egocentriskais un ar publicitāti apsēstais miljardieris tagad ar nolaistu asti piekāptos valstij, kura ne tikai pamatīgi atpaliek no ASV militāri un ekonomiski, bet pēdējā laikā arī cenšas uzmesties par ideoloģiskā antiamerikānisma globālo līderi. Diez vai Kremlī kāds patiešām tic, ka Tramps Baltajā namā piekritīs Asada palikšanai Sīrijā, Krimas aneksijas atzīšanai, tūlītējai sankciju atcelšanai vai kam tamlīdzīgam. Gluži pretēji, viņš savas izpratnes robežās drīzāk varētu izvēlēties konfrontāciju, lai parādītu, ka spēj panākt no Krievijas to, kas "mīkstajam" Obamam neizdevās. Un, ņemot vērā, cik nepiekāpīgs un impulsīvs šodien ir arī Putins, sekas var būt diezgan dramatiskas. Īsi sakot, Trampa ievēlēšanas gadījumā pasaulei ir jābaidās nevis no viņa draudzības ar Putinu, bet gan no abu konfrontācijas.

Un te, lūk, sava loma ir Žirinovska piesauktajiem kodolieročiem. Šobrīd, protams, Putins nevienam ar tiem neplāno uzbrukt. Tomēr skaidrs ir gan tas, ka kopumā eskalācija starp Krieviju un ASV pieaug, gan tas, ka kodolieroči Krievijā arvien biežāk tiek piesaukti kā leģitīms instruments nacionālo interešu aizsardzībai. Pazīstamajā televīzijas filmā par Krimas aneksiju pats VVP ar lepnumu apgalvo, ka 2014. gada marta izšķirošajā brīdī tika mobilizēts arī kodolieroču arsenāls. Dmitrijs Kiseļovs ar "radioaktīvos pelnos" pārvērsto Ņujorku jau ir kļuvis par tēmu anekdotēm – tāpat kā Žiriks ar savām "Hirosimām un Nagasaki". To pašu gan nevarētu teikt par Maskavas izstāšanos no līguma par ieročos izmantojamā plutonija iznīcināšanu. Tai gan ir vairāk simboliska nozīme, tomēr tieši tā mēdz būt svarīga. Krievijas uztverē kodolieroču kārts galdā ir vienmēr. Tas ir pašsaprotami, jo tā ir vienīgā joma, kurā mūsu kaimiņiem un amerikāņiem ir kaut kas līdzīgs paritātei.

Putins, protams, nav nekāds Bonda filmas ļaundaris, kurš aukstasinīgi plāno globālu katastrofu. Tomēr ir diezgan viegli iedomāties tipisku eskalāciju, kādu labi pazīst Eiropas karu vēsturnieki. Tā ir situācija, kurā, negribot nonākt pie militāras katastrofas, abas puses nemitīgi paaugstina likmes cerībā, ka nu taču beidzot pretējā puse piekāpsies. Šādā situācijā (piemēram, pēc kāda amerikāņu uzlidojuma Krievijas stutētiem Asada spēkiem Sīrijā) Kremlis, lai parādītu mugurkaulu, varētu likt lietā taktiskos kodolieročus – varbūt ne pa pilsētām, bet pa kādu nomaļu militāru bāzi vai kuģi (kā BBC filmā). Tad, protams, maisam būtu gals vaļā, un mēs uzreiz pamostos jaunā pasaulē. Rietumi, lai izvairītos no kara, visdrīzāk kļūtu daudz saprotošāki pret Krievijas nacionālā prestiža vajadzībām – un Latvijai tā ir slikta ziņa. Labā ziņa turpretī teic, ka šādā gadījumā Putins automātiski pārvērstos par Kimu Čenunu – bet tam viņš, kā šķiet, vismaz pašlaik nav gatavs.